Cilvēktirdzniecības upure: Izvarošana nebija briesmīgākais, ko piedzīvoju (15)

"Audzināšana" bērnībā

Līdz pamatskolas beigām Kelisa dzīvoja ar vecvecākiem un bija priekšzīmīga skolniece. Pēc tam viņa pārcēlās pie mātes, un ar šo soli viņas dzīve pilnībā izmainījās. 

"Mamma aizbrauca strādāt uz Krieviju, bet mans vecākais brālis ar toreizējo sievu dzīvoja mammas dzīvoklī. Kādu vakaru pārnācu mājās, bet brālis pazudis, kaut kur aizgājis," stāsta Kelisa. Nesaprotot, kas noticis, Kelisa sagaidīja mājās brāļa sievu un viņas jauno dzīvesbiedru. Izrādījās, ka sieva brāli krāpusi, pēc kā viņš aizgājis no mājām. Bet sieva palika, un drīz vien dzīvoklī ievācās viņas jaunais dzīvesbiedrs.

"Tu vēlu staigā apkārt, un tagad mēs tevi audzināsim" - šos vārdus Kelisa nav aizmirsusi joprojām.

Sākumā "audzināšana" izpaudās kā Kelisas ieslēgšana istabā, neļaujot pat ieiet dušā vai aiziet uz tualeti. Tas notika vairāku nedēļu garumā. Par viņu ņirgājās. Bet sliktākais vēl bija tikai priekšā.

"Viņš mani izvaroja. Tās bija viņa vīrieša tiesības. Pirmoreiz es centos kaut kā pretoties. Viņš mani, protams, nesita, bet mētāja pa sienām no vienas istabas uz otru. Es sapratu, ka pretoties nevaru," stāsta Kelisa. Brāļa bijusī sieva palīdzēja.

"Es domāju, ka pēc tam vairs nedzīvoju. Es eksistēju," atzīst Kelisa.

No mājās valdošā murga Kelisu izglāba māte, kur atgriezās no darba Krievijā. Brāļa bijušajai sievai un jaunajam dzīvesbiedram nācās pamest dzīvokli. Jaunajai meitenei vairs nebija jāpiedzīvo spīdzināšana, taču pārdzīvotais atstāja emocionālas rētas.

Ceļš uz prostitūciju

"Priekšzīmīgā skolniece pārvērtās par vienu nepārtrauktu problēmu," sacīja Kelisa. Viņa vairākas reizes mēģinājusi padarīt sev galu.

Ar savu suteneru - jeb "priekšnieku", kā viņu dēvē pati Kelisa, - jauniete iepazinās ar videonomas īpašnieka starpniecību. Kelisa tur vairākas reizes paņēma filmu "Striptīzs" ar Demiju Mūru galvenajā lomā. Videonomas saimnieks uzrunāja jauno meiteni.

"Viņš bija pirmais, kurš pateica - tu jau tāpat staigā riņķī, kāpēc ar to nenopelnīt?" atceras Kelisa. Viņš meitenei iedeva telefona numuru - lai apdomājas un piezvana, ja pieņem tādu lēmumu.

Sākumā naudas pelnīšanu vajadzēja atlikt, jo Kelisa atgriezās pie vecvecākiem un centās atsākt iet skolā, kā arī atrada darbiņu, kur piepelnīties. Bet no tā nekas nesanāca. Sākās domstarpības ar radiniekiem. Kāda strīda laikā 15 gadus vecā Kelisa atmeta visam ar roku un piezvanīja uz videonomas īpašnieka doto telefona numuru.

"Man principā bija vienalga, kur eju. Es vienkārši gribēju tur, kur mani pieņem," norāda Kelisa.

Pēc liktenīgā zvana pie Kelisas atbrauca divi vīrieši un aizveda viņu no Igaunijas dienvidiem uz Tallinu. Kelisai pateica tikai to, ka aizvedīs uz kādu pilsētu.

"Visu šīs lietas būtību es nesapratu uzreiz," Kelisa atbild uz jautājumu, vai tobrīd zināja, ka tiek vesta strādāt prostitūcijā. 

"Par seksu neko nezināju"

Tā kādreiz priekšzīmīgā skolniece kļuva par prostitūtu. Viņa dzīvoja vienā dzīvoklī ar suteneru jeb "priekšnieku" un viņa miesassargu.

"Tā kā es par seksu neko nezināju, man lika skatīties pornofilmas. Tādu bija ļoti daudz. Priekšnieks teica: apsēdies, mācies, darbā dari to pašu," stāsta Kelisa.

Taču pavisam drīz Kelisa saprata, ka ir stāvoklī. Viņa bija nolēmusi paturēt bērnu. "Jutu - tas ir tas, kas man bija vajadzīgs. Visu dzīvi meklēju kaut ko, ko turēt savās rokās," saka sieviete. Viņa "priekšniekam" mēģināja pateikt, ka pārdomājusi un negrib strādāt tādu darbu.

"Viņš sadusmojās. Sagrāba mani pie rīkles, piespieda pie sienas un kliedza man sejā, ka viņu tas neinteresējot, ka es strādāšu kaut ar milzīgu vēderu, bet atdošu visu, ko viņš manis dēļ iztērējis."

Kelisa izdarīja abortu. Pēc tā sagruva jaunietes cerības uz normālu dzīvi.

Darbs izpaudās tā - pēc zvana saņemšanas Kelisai 15 minūšu laikā bija jāsataisās un jābūt gatavai apkalpot klientu. Naudu maksāja suteneram, un viņš risināja visas radušās problēmas. 

"Priekšnieks" uzskatīja, ka "apkalpošanai" jābūt nevainojamai - ekskluzīvai. Kelisu, kura līdz tam bija valkājusi džinsus vien, divi suteneri aizveda uz veikalu.

"Pieaugušā vecumā prātoju, diez ko padomāja pārdevēja, redzot, ka divi pieauguši vīrieši izvēlas veļu un drēbes nepilngadīgai meitenei. Vai saprata, ka kaut kas nav lāgā? Vai saprata, bet nezināja, ko darīt? Varbūt tāpat kā daudzi citi nodomāja, ka es pati to gribu?"

Ne viss ir tik vienkārši kā izskatās

90.gadu vidū Igaunijā bija vērojams prostitūcijas uzplaukums. Tolaik darbojās lieli bordeļi, kuros vienā vakarā strādāja līdz pat 50 prostitūtām. Šajā industrijā bija izplatīta vardarbība un piespiešana.

"Nepilngadīgo gadījumā ir runa par tā saucamo ierobežoto spriestspēju," norāda policijas pārstāvis Ardo Ranne. "Bieži vien viņi nāk no grūtiem socioekonomiskajiem apstākļiem, raugās uz to kā vienkāršu peļņas veidu. Taču viņi nespēj paraudzīties uz to tālākā perspektīvā - ko tas patiesībā nozīmē."

Bērnības traumas bieži ir tās, kas noved pie kļūdainiem lēmumiem tālākajā dzīvē. Kelisa stāsta, ka apmēram 12 vai 13 gadu vecumā viņai esot sācis fiziski uzmākties tēvocis, ko ģimenē visi ļoti mīlējuši un cienījuši. Aizslidināja roku aiz blūzes, pataustīja krūtis, ielika roku apakšbiksēs. Jautāja, vai Kelisai ir draudzenes, kurām jau sākušas augt krūtis.

Kelisa par notikušo pastāstīja ģimenei, taču radinieki meitenes vārdus ignorēja. Viņa domā - ģimene saprata, ka tēvoča izdarības nebija normālas, bet viņš taču bija tik cienījams cilvēks... Viņš joprojām ir visu pieņemts un mīlēts ģimenes loceklis.

Prostitūtas - tā diemžēl joprojām ir cilvēku grupa, kas sastopas ar stipru sabiedrības nicinājumu, norāda psihologs Romāns Krilovs. Daudzi domā, ka sava ķermeņa pārdošana šīm sievietēm tāds nieks vien ir un ka viņas to dara no laba prāta. Taču tā nav - prostitūtas ir cilvēktirgotāju upuri, kam no šīs situācijas izkļūt ir ļoti grūti.

90.gados jo īpaši, jo spēkā bija zināmi noteikumi. "Ja kāda gribēja aiziet, vajadzēja samaksāt 5000 kronas un atrast savā vietā citu meiteni. Varbūt naudu vēl varēja atrast. Bet atrast kādu, kas nāks tavā vietā, nozīmēja uzmeklēt kādu jaunu meiteni un viņai vienkārši samelot," atklāj Kelisa.

Ne viņa, ne arī citas pazīstamās prostitūtas nespēja to izdarīt.

Mēģinājums izlauzties no prostitūcijas

Kelisa atzīst, ka sāka lietot narkotikas. Viņas suteneru atrada mirušu, bet viņai uzradās jauns "priekšnieks". 18 gadu vecumā Kelisa atkal gaidīja bērnu. Viņa zināja, ka šoreiz no netīrā biznesa jātiek laukā. 

Gaidāmais bērns Kelisai kļuva svarīgāks par visu. Viņa pārtrauca lietot narkotikas, un pazīstams taksists, pats riskējot ar savu drošību, aizveda Kelisu pie mātes. Brauciens ilga vairākas stundas. Naudu viņš neprasīja.

Kelisa slēpās pie mātes, baiļodamās, ka suteneri atbrauks viņai pakaļ. Taču pakāpeniski sāka likt pamatus jaunai dzīvei. Kelisa satika savu nākamo dzīvesbiedru.

"Vai tā bija mīlestība? Nedomāju gan. Bet atceros pirmo nakti, kad viņš palika pie manis. Pamodos nakts vidū un sajutu, ka man līdzās ir dzīvs cilvēks. Viņš deva man tik stipru drošības sajūtu - ka man blakus kāds ir, ka neesmu viena."

Taču prieks nebija ilgs. Kelisa ar vīru nodzīvoja trīs gadus. "Brīvdienās viņš dzēra un mani sita," saka Kelisa. Laulībā piedzima pāra kopīgais bērns. Kad attiecības izjuka, abus bērnus no alkoholiķa un iekaustītāja Kelisa slēpa Igaunijā, bet pati sapazinās ar cilvēkiem, kas solīja darbu ārzemēs. Tā viņa pirmoreiz nonāca Islandē.

Cilvēktirgotāju rokās

Shēma jau pazīstama - pēc nokļūšanas Islandē darbā iekārtotāji apgalvoja, ka Kelisa esot viņiem parādā. Izrādījās, ka tur viņu atkal gaida prostitūtas darbs. Viņas suteneri - islandietis un igauniete.

Kelisai izdevās atgriezties atpakaļ Igaunijā, bet viņas "parāds" tolaik jau bija sasniedzis 50 000 kronu. Kelisa zināja, kas notiek ar prostitūtām, kuras ir parādā saviem "priekšniekiem", - viņas aizved uz mežu un grupveidā izvaro. Kelisa nolēma braukt uz Norvēģiju un ar prostitūciju sapelnīt naudu, lai atdotu "parādu".

"Norvēģijā ir tādas ielas, kur stāv meitenes. Tā bija pati briesmīgākā pieredze," atzīst Kelisa. Viņai pašai nācās iet pie klientiem, kas bija piestājuši ielas malā savās mašīnās, un vienoties par cenu. Pēc tam kopā ar klientu izbrauca ārpus pilsētas. 

"Viss notika mašīnā, bet pēc tam bija jādomā, kā tikt atpakaļ uz pilsētu. Ja cilvēks aizveda atpakaļ, tas bija labi, ja ne - par savu drošību bija jāatbild pašai," stāsta Kelisa.

Kelisa Oslo nostrādāja pāris mēnešus. Viņa bija plānojusi sapelnīt naudu, lai dzēstu "parādu", pārvest bērnus uz Norvēģiju un sākt dzīvi no jauna. Tolaik Norvēģijā jau darbojās prostitūtām paredzēti palīdzības centri, kuros bija pieejams silts ēdiens, prezervatīvi, medicīniskā palīdzība un psihologa konsultācijas.

Vienā no šādiem centriem Kelisa par savu pagātni izstāstīja policistam. "Viņš man teica - tu taču zini, kas ir cilvēktirdzniecība? " stāsta Kelisa. Tā bija pirmā reize, kad noticēju policijai. (..) Viņš uzklausīja visu, ko gribēju pastāstīt. Pirmoreiz jutos kā cilvēks. Es kādam biju vērtīga."

Cenšas palīdzēt citiem

Tagad Kelisa Norvēģijā vada organizāciju "Neredzamie bērni", kas cīnās ar bērnu iesaistīšanu cilvēktirdzniecībā. Viņa par šo tēmu publicējusi daudzus rakstus, viņai ir savs blogs un top grāmatu sērija. Viens no lielākajiem sasniegumiem - psiholoģijas studijas Oslo Universitātē.

Organizācija "Neredzamie bērni" nesniedz krīzes konsultācijas un tiešā veidā nestrādā ar bērniem, bet gan meklē veidus, kā atrast cilvēktirgotāju rokās nonākušos bērnus.

"Protams, personīgā līmenī tas nozīmē, ka varēju atkal atgūt kontroli pār savu dzīvi. Neskatoties uz visu, kas bijis, es piecēlos un atradu dzīvei jēgu. Tādā ziņā es nesalūzu," sacīja Kelisa.

90.gadu vidū Igaunijā darbojās apmēram 13 000 prostitūtu, tagad - nedaudz virs 300. 90% ir sievietes, bet pārējie - vīrieši. Kelisa ir piemērs tam, ka no prostitūcijas var izkārpīties, lai gan tas atstāj smagas psiholoģiskas rētas.