Kāda loma mūsdienu sievietes dzīvē ir bērnam? Vai bērns ir pienākums, lielais loms vai iespēja? Un vai katrai sievietei tiešām paredzēts dzemdēt bērnus? Un ko darīt, ja domas par bērniem uzdzen šermuļus?
Vai katra sieviete mūsdienās var būt māte?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzimums allaž ir definējis noteiktus nosacījumus un tiesības. Pienākumus un ierobežojumus. Sievietes loma visos laikos bijusi saistīta ar dzimtas turpināšanu. Ar pavarda siltuma uzturēšanu un pēcnācēju aprūpi. Sieviete rada sev apkārt vidi, kur atjaunojas vīrietis un uzlādējas viņa pati. Vai laikmetu gaitā šie nosacījumi mainījušies? Vai mūsdienu sieviete, kas strādā dienas gaišajā laikā, lai profesionāli sevi realizētu un pelnītu savām iegribām, var atļauties arī nebūt māte?
Vai sieviete var nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez pēcnācējiem, būt pilnasinīga un vesela?
Bērns ir labas karmas rezultāts
Bērns ir piedzīvojums un pārsteigums. Neraugoties uz to, kādos apstākļos un apsvērumos lēmums par bērna nākšanu pasaulē ir pieņemts, bērns tāpat ienes savas korekcijas. Līdz ar piedzimšanas brīdi bērns pasvītro savu vecāku karti. Savienojot kolektīvo karmu un ieviešot korekcijas abu vecāku dzīvē. Bērna uzdevumi ir cieši saistīti un vienlaikus absolūti individuāli no vecāku likteņiem. Kā atrast sevī vēlmi ielaist attiecībās bērnu, kas visu var pavērst neprognozējamā virzienā?
Vai - kā pārliecināt citus, ka pasaule, kur posta ir gana, savu atvašu dzemdēšana nav obligāta?
Sievietei mūsdienās ir tik daudz lomu
Sieva. Sieviete. Kalpone. Mūza. Mīļākā. Darbiniece. Draudzene. Meita. Kaimiņiene. Profesionālas lomas un sociālas. Sadzīviskas un lomu spēles. Tās visas prasa uzmanību, laiku, kaislību, interesi un enerģiju. Pieslēgt sevi mātes lomai visbiežāk ir apzināts lēmums. Tas izriet no ģimenes statusa vai attiecību formējuma. Tas nereti ir kā nākamais solis aiz laulībām, attiecību sarežģījumiem vai iemīlēšanās. Vēlme pēc bērna nereti kompensē neīstenotās mātes – bērna attiecības bērnībā. Tā ir iespēja paust savas jūtas un pieķeršanos, kas nav iespējamas attiecībās ar partneri.
Tā ir iespēja uzstādīt savus noteiktumus un valdīt, jo bērns ir atkarīgs un ticīgs saviem vecākiem.
Bērna statuss sievieti ieceļ pavisam citā, jaunā, statusā.
Mūsdienās nereti vēlme pēc bērna patiesībā ir bēgšana
Sievietes bēg un slēpjas aiz saviem bērniem. Bēg no izaicinājumiem, pienākumiem un klupšanas akmeņiem. Bērns ir risinājums. Vientulībai, bezcerībai, skumjām, attiecību krīzei, dzīves garlaicībai vai nepiepildījumam. Bērna loma ir aizpildīt tukšumu. Sevī, dzīvē, attiecībās. Tukšuma posms ir biedējošs, un bērns ir risinājums. Tas aizņem visu prātu un piepilda ikdienu. Esot ar mazu bērnu, nekam citam pilnvērtīgi laika neatliek.
Līdz septiņu gadu vecumam bērna karma ir cieši saistīta ar vecākiem un īpaši - ar māti
Vēdiskā traktējumā tas nozīmē, ka mamma var veikt dažādas upaijas jeb kompensācijas sava bērna labad. Taču mūsdienu traktējumā tas nozīmē, ka bērns izjūt visas neirozes, kas vajā māti, ja tā bērnu izmanto par sava tukšuma plāksteri. Alerģijas, saslimšanas, dīvaini simptomi un neārstējamas slimības, grūti nosakāmas diagnozes un garīgas vainas. Tas viss cieši saistīts ar vidi un ģimenes locekļu garīgo veselību. Tāpēc svarīgi ir nevis piedzemdēt bērnu, bet ieņemt to labvēlīgā laikā, esot abiem vecākiem labā garīgā un fiziskā kvalitātē. Dzīvojot saticībā un mīlestībā, izprotot garīgās vērtības un kolektīvās vajadzības. Seksa kvalitāte, kura laikā ieņemts bērns, dod lielu ieguldījumu dvēseles izvēlē, kas iemiesosies konkrētā bērna ķermenī.
Izvēlēties ieņemt bērnu pēc ballītes, esot alkohola reibumā, steigā, pienākuma dēļ vai bezizejā ir īsākais ceļš uz turpmākās dzīves korekcijām.
Ar nodrošinājumu, ka bērns būs tāds, kas prasīs daudz uzmanības, rūpju, izpratnes, pielāgošanos, pacietības. Un te pat nav runa par fiziskajām īpatnībām, kas var piemist bērnam. Mūsdienu vecākiem neirozes visvairāk rada pat bērni, kas atspoguļo viņus pašus.
Bērna uzdevums nav izlabot vecāku nepaveiktās lietas
Bērnam nav jāpiedalās pulciņos, kurus vēlējās apmeklēt vecāki, bērnam nav jāapgūst tas, kam vecākiem pietrūka intereses vai iespēju. Bērni nav vecāku kļūdu labojums. Bērni ir vecāku laime un prieks. Bet, kā tas ir ar visām Dieva dotām laimēm un priekiem, arī bērnus jāprot novērtēt. Caur ikdienas grūtībām, sadzīviskām niansēm, globālām pārmaiņām un attiecību klupšanas brīžiem bērni ir tie, kuri rezultē dzīves bilanci. Tas ir lolojums un prieks. Spogulis un smieklu avots. Sirds mīlestība un piepildījums.
Bērni ir sievietes dzīves galvenais atskaites punkts.
Paaudžu gaitā, skatot dažādu sieviešu kartes, jāteic, ka sievietes loma ir mainījusies un ne visas sievietes vairs spēj sevi realizēt mātes lomā. Sievietes emancipācija sasniegusi punktu, kad bērns vairs nav trumpis pār statusu, amatu un lomu sabiedrībā. Sievietes ir skolojušās diversificēties, savu enerģiju sadalot un noklusējot to, ko nav spējīgas īstenot.
Taču neviens nav atcēlis Kamasutru, kas sludina 64 mākslas prakses, kas sievietei jāapgūst līdz laulību laikam un vēlāk, esot laulībā, jāturpina praktizēt!
Tāpēc sieviete var mainīt savas lomas, bet būtība paliek.
P.s. Raksta autore ir divu dēlu mamma.