Jaunajā aukstajā karā Rietumi Bulgārijā, Latvijā un Moldovā jau zaudē (200)

Viņš atgādina, ka pirms sešdesmit gadiem gaisa tilts uz Berlīni lika apzināties Staļina pārvaldītās PSRS radītos draudus, taču tikai padomju tanku iznīcinātais Prāgas pavasaris pirms četrdesmit gadiem pilnībā izgaisināja pēdējās rietumnieku ilūzijas.

Pirms divdesmit gadiem Rietumi atviegloti uzelpoja, jo, Kremlī nonākot Mihailam Gorbačovam, totalitārisms šķietami "izgaisa".

Taču "tagad ir pienācis laiks atzīt nepatīkamo patiesību. Krievija ir atgriezusies - bagāta, varena un naidīga. Partnerību aizstāj sāncensība, pieņemoties spēkā arvien draudīgākai retorikai," komentārā "Kāpēc mēs klanāmies brutālās, ciniskās Krievijas priekšā" raksta Lūkass, norādot, ka skaļākais brīdinājums esot 2.maijā gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanas, kuru iznākums jau iepriekš izlemts.

"Komunisms ir miris, taču tā vietā nākusi "suverēnā demokrātija", spēcīgs paštaisnuma, nacionālisma un ksenofobijas kokteilis, kas stiprina Kremļa varas skavas aiz robežām," raksta Lūkass. "Austrumeiropas "svārstīgajās valstīs" - Bulgārijā, Latvijā un Moldovā - mēs jau zaudējam jauno auksto karu. Par mata tiesu mēs izvairījāmies no katastrofas Serbijā. Varenie ES un NATO paplašināšanās dzinēji, kas pēc komunisma sabrukuma mūsu orbītā noveda pusi Eiropas, sākuši buksēt."

Taču tas attiecas ne tikai uz "tālu esošām zemēm, par kurām mēs neko nezinām", uzsver autors. Krievija, "nesaudzīgi izmantojot mūsu demokrātisko politiku un atvērto ekonomiku", šķeļ arī Rietumus.

Kā piemēru Lūkass min bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuru Kremlis nolīdzis gāzesvada "Nord Stream" propagandēšanai.

"Līdzīgi kā bagāts un varens vīrs, kurš nonācis nožēlojamā atkarībā no heroīna, Vācija "šaujas" vēnā ar Krievijas enerģiju," norādīts "The Times" komentārā. "Jaunais gāzesvads tieši saista atkarīgo un dīleri. Tā vietā, lai steidzami diversificētu gāzes un citus piegādātājus, Nīderlande, Itālija un Austrija iet tādu pašu ceļu."

Krievija "iebiedējusi un uzlikusi uzpurni" arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO). Tās vietā Maskava saulē cēlusi Eiropas padomi, kas no cilvēktiesību uzraudzības institūcijas pārvērtusies "pļāpātuvē", norāda Lūkass.

Viņš atgādina, ka Lielbritānijas konservatīvie "odiozā aliansē" ar Maskavas līdera Vladimira Putina kabatas partiju "Vienotā Krievija" tik tikko par Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas prezidentu neievēlēja bijušo VDK virsnieku un Kremļa propagandistu Mihailu Margolevu.

Savukārt aprīlī paredzētajā NATO samitā Bukarestē alianses Eiropas dalībvalstis gatavojas, piekāpjoties Krievijas spiedienam, likt saprast Gruzijai, ka tās uzņemšana militārās aizsardzības organizācijā nav aktuāla, brīdina grāmatas "The New Cold War: How the Kremlin menaces both Russia and the West" ("Jaunais aukstais karš: Kā Kremlis apdraud gan Krieviju, gan Rietumus") autors.

Tikmēr Eiropas Savienība (ES) nespēj pat saņemties, lai liberalizētu savu iekšējo enerģētikas tirgu, kaut vai tikai tādēļ, lai neļautu Kremlim ciniski izmantot lētos energoresursu piedāvājumus, politisko dividenžu gūšanai.

"Mūsu galvenais vājais punkts ir nauda. Vecā aukstā kara laikā darījumi ar Padomju Savienību bija reta un ārkārtīgi aizdomīga parādība. Tagad baņķieri, juristi, konsultanti un sabiedrisko attiecību speciālisti (un pat, kā tiek čukstus stāstīts, politiķi) drūzmējas, lai par sniegtajiem pakalpojumiem saņemtu 30 sudraba rubļus, pat ja [naudas] avots viņiem personiski ir nepatīkams," atzīst Lūkass. "Kamēr tas nemainīsies, mums ir maz cerību pretoties Kremlim, un vēl mazākas - pārliecināt vienkāršos krievus, ka viņu korumpētie, ciniskie, brutālie un nekompetentie valdnieki ir nelaimes, nevis triumfa vēstneši."