NATO alianse tika izveidota, lai aizsargātos no iespējama kara ar Krieviju. Taču pēc Padomju Savienības sabrukuma Rietumvalstis atslāba, cerot uz sadarbību ar Maskavu. Vairākus gadus pēc NATO paplašināšanās 2004.gadā, kad tika uzņemtas vairākas bijušās padomju valstis, tai skaitā arī Latvija, Lietuva un Igaunija, aliansei nebija plānu, kā efektīvi aizsargāt jaunās dalībvalstis.
Krievijas 2014.gada iebrukums Krimas pussalā pielika punktu Rietumu optimismam. Taču «muskuļi, kas ļautu cīnīties ar Krieviju, bija atrofējušies tiktāl, ka tos tik tikko varēja sasprindzināt, un spēja virzīties pāri Eiropai bija noārdījusies», situāciju raksturo «The Washington Post».
«Transports ir ļoti praktisks sarežģījums. Taču tas ir simptoms lielākai problēmai,» uzsver bijušais ASV armijas ģenerālis un ASV vēstnieks NATO Duglass Lūts. «Mēs tagad konfrontējam pēdējos 25 gados valdījušo ideju, ka Eiropa ir vienota, brīva un tur valda miers. Taču tā nav vienota, tā nav brīva un tajā nevalda miers.»
Daudzos gadījumos Maskavas militārajiem plānotājiem ir labāks priekšstats par jauno NATO teritoriju tiltiem, ceļiem un vājībām, jo kādreiz tās bija Padomju Savienības teritorijas. Un, lai arī Krievijai nav šķēršļu karavīru pārvietošanai tās teritorijā, miera laika noteikumu pastiprināšanās dēļ Eiropā šādi ierobežojumi pastāv.
Laikraksts norāda, ka, piemēram, Baltijas dzelzceļa sliedes ir platākas par Rietumu standartu un tāpēc tāpēc vilcienus nepieciešams pārlādēt netālu no Polijas robežas ar Lietuvu. Tas karavīru pārvietošanos var aizkavēt par vairākām dienām.