/nginx/o/2018/07/04/7950405t1hdee9.jpg)
19. un 20. gadsimta vēsturnieku vidū pastāvēja rūpīgi glabāts noslēpums, proti: Senajā Grieķijā un Romā maģijas praktizēšana bija visai izplatīta. Vēsturnieki šo faktu vēlējās slēpt tāpēc, ka tas īsti neatbilda to idealizētajam priekšstatam par senajiem grieķiem un romiešiem. Mūsdienās jebkādas izziņas važas pētnieku starpā ir kritušas, tāpēc Senā Vidusjūras reģiona kultūru, kuras neatņemama daļa bija arī maģija, var pētīt jau ar daudz brīvāku sparu.
Kā raksta «The Conversation», lai arī antīkajā pasaulē maģijas praktizēšana tika uztverta negatīvi un brīžiem pat sodāmi, kā jau zināms, aizliegtais auglis ir tas saldākais, tāpēc cilvēki to piekopa, neskatoties ne uz kādiem sodiem. Turklāt, lai arī autoritātes to centās iegrožot, tomēr arī tās respektēja maģijas potenciālo spēku.
Erotiskās burvestības bija viena no maģijas populārākajām formām. Profesionālie burvji par samaksu rakstīja mīlas buramvārdus un izgatavoja amuletus un lelles vai uzlika lāstus tiem, kuri savā greizsirdībā nevēlējās pieļaut kāda laimi.
Ar maģiju saistīti artefakti arheoloģisko izrakumu vietās tiek atrasti ļoti bieži. To vidū ir buramvārdu grāmatas un maģijai veltīta literatūra gan no Senās Grieķijas un Senās Romas, gan Senās Ēģiptes un Vidējiem Austrumiem. Grieķu maģiskie papirusi, piemēram, no grieķu-romiešu Ēģiptes ir lielākā papirusu kolekcija, kurā atrodami buramvārdi teju visiem dzīves gadījumiem. Šī kolekcija sastāv no papirusiem, kas radīti, sākot no 2. gadsimta pirms mūsu ēras un beidzot ar 5. gadsimtu mūsu ērā. To skaitā ir vairāki buramvārdi, kas paredzēti mīlas piesaistīšanai.
Dažiem buramvārdiem papildus bija nepieciešams izgatavot lelles, kas reprezentē mīlas objektu (parasti sievietes, kas nevēlējās būt alku objekts vai arī to neapzinājās). Rezultātā bija aprakstīta instrukcija, kā izgatavot lelli, un buramvārdi, kas bija jālieto.
Šāds objekts ir «simpātiskās maģijas» forma, proti, buramvārdu izmantotājs cerēja, ka alku objekts pēc buršanās fiziski vai garīgi iekāros to.
Vislabāk saglabājusies maģiskā lelle no antīkā laikmeta ir tā saucamā Luvras lelle, kas izgatavota mūsu ēras 4. gadsimtā. Tā ir veidota kā kaila, uz ceļiem notupusies sieviete, kas ir sasieta un caurdurta ar 13 adatām. Lelle ir izgatavota no māla, un atrasta tā tika terakotas vāzē Ēģiptē. Lellei ir pievienoti buramvārdi, kas iegravēti uz svina plāksnes. Tajos iekļauts sievietes vārds Ptolemaja un vīrieša, kurš izgatavoja lelli, vārds Sarapamons.
Rupjie un brutālie buramvārdi
Buramvārdi, kas parasti tika pievienoti šādām lellēm, nebija rakstīti pārāk tēlainā un daiļā valodā. Tie bieži bija rupji, brutāli un nepauda piesardzību vai bailes. Buramvārdi, kas bija pievienoti «Luvras lellei», ir biedējoši un rupji. Piemēram, kādā rindā rakstīts:
«Neļauj viņai ēst, dzert, iet vai gulēt.» Savukārt kāda cita rinda vēsta: «Velc viņu aiz matiem, aiz iekšām, līdz viņa vairs nenicina mani.»
Ir grūti šādus tekstus saistīt ar mīlestību, īpaši, ja tie nāk komplektā ar biedējošu lelli. Mūsdienu cilvēkam šāda komplekta izmantotājs varētu šķist kā ļauns interneta «trollis» vai uzmācīgs psihopāts. Patiesi, antīkajā pasaulē mīlestība nozīmēja kaut ko pavisam citu nekā mūsdienās, proti, tā bija piesātināta ar seksuālu dominanci pār sievieti.
Mīlas dzērieni
Kā vēsta antīkie avoti, lielākā daļa profesionālo maģijas praktizētāju un to klientu bija vīrieši, jo bija jābūt izglītotam, lai veiktu lielāko daļu rituālu. Zināms, ka lielākā daļa sieviešu antīkajā pasaulē nebija izglītotas, kā arī to brīvība bija visai nosacīta. Neskatoties uz to, dažas sievietes arī iesaistījās mīlas maģijas praktizēšanā. 419. gadā pirms mūsu ēras Atēnās kāda sieviete stājās tiesas priekšā par to, ka centās noindēt savu vīru. Sievietes aizstāvības runa tika pierakstīta. Tajā viņa atklāja, ka nemaz nav centusies savu vīru noindēt, bet gan iemānīt tam mīlas dzērienu, kas stiprinātu laulības saites. Runas nosaukums ir: «Pret pamāti, kas centās noindēt Antifonu.»
Atēnieši ticēja, ka mīlas dzērieni var palīdzēt tiem mīlas lietās. Iespējams, ka šie brūvējumi bija populārākā mīlas maģijas forma Senajā Grieķijā.
Iekāre starp sievietēm
Plašajā maģisko manuskriptu klāstā ir divi grieķu papirusi, kuri veltīti homoseksuālām sievietēm. Vienā no tiem kāda sieviete Hēraja centusies maģiski pievilināt sievieti vārdā Serapisu. Buramvārdos tiek piesaukti dievi Anubiss un Hermejs, lai tie Serapisā radītu jūtas pret Hēraju.
Otrā manuskriptā, kas datēts ar 3. vai 4. gadsimtu mūsu ērā, sieviete vārdā Sofija centusies pakļaut Gorgoniju. Šie buramvārdi rakstīti agresīvā tonī:
«Aizdedzini, iekvēlini tās dvēseli, sirdi, aknas un garu ar Sofijas mīlestību...»
Antīkie dievi un dievietes bieži tika iesaistīti maģiskajos rituālos. Piemēram, viena no Anubisa funkcijām ir sargāt Ēģiptes maģijas noslēpumus. Savukārt Hermejs ir grieķu dievs, kas bieži tiek asociēts ar dievu vēstnesi. Hermejs bija labs variants, ja cilvēks vēlējās kontaktēties ar dieviem. Dažādu kultūru dievu kombinēšana nebija nekas neparasts praktiskajā maģijā.
Maģija, kas saistīta ar mīlas alkām un to piepildīšanu, joprojām daļēji paliek mistērija, īpaši tā, kas saistīta ar homoseksuālām attiecībām.