Otrais pasaules karš narkotiku ietekmē jeb Nacistu «brīnumtabletes», kas neļāva uzvarēt karu

padomju armijas karavīru kaujās devās, esot alkohola ietekmē.

Vācu speciālistiem ir zināms, ka nacistu karavīri lietoja metamfetamīnu brīžos, kad viņi jutās nomākti un izsmelti. Metamfetamīns ir narkotiska viela, kas paaugstina modrību, koncentrēšanās spējas, un lielās devās izraisa eiforiju, ceļ pašcieņu un pastiprina dzimumdziņu. Šī viela izraisa pieradumu un atkarību.

Nacistu līderim Ādolfam Hitleram arī bija aizraušanās ar narkotikām – viņš šņauca kokaīnu, kas bija pulvera veidā – to Trešā reiha vadonis darīja, lai it kā ārstētu problēmas ar degunu.

«Tiesa, mēs nezinām, cik plašs metamfetamīna lietojums bija Trešajā reihā, runājot par kvantitāti. Bija atsevišķas pazīmes, kas uz to varēja norādīt, taču es apšaubu faktu, ka visu kara mašīnu iedarbināja tieši narkotiku ietekme. Tāda nevarētu būt narkotiku ietekme,» spriež Utrehtas Universitātes Nīderlandē vēsturnieks Stīvens Snelders (Stephen Snelders), kurš pētījis narkotiku vēsturi Nacistiskajā Vācijā.

«Domāju, ka narkotikas tika izmantotas pragmatiski, un to to lietošanu uzraudzīja militārie ārsti, kā arī paši karavīri un civiliedzīvotāji, taču pierādījumi šajā jomā visa kara garumā joprojām ir maz,» teica Snelders.

Vācu rakstnieks Normans Olers (Norman Ohler) savā grāmatā aprakstījis, kā vācu karavīri lietojuši metamfetamīnu, kokaīnu un opiātus. Viņš pieļauj, ka

Trešajā reihā tika attīstīta īpaša narkotiku lietošanas kultūra.

«Nacistu virsnieki regulāri lietoja ļoti iedarbīgas narkotikas kā metamfetamīna hidrohlorīdu (kristāla metamfetamīnu) un kokaīnu. Vāciešu militārās vienības un aviācijas vienību pārstāvjiem tika dotas īpaši izstrādātas narkotikas, kuras sāka ražot 1937. gadā. Tas bija uz metamfetamīna bāzes radītais pervitins. Tādas narkotikas kā pervitins un metaboliskie stimulatori tika izmēģināti uz studentiem, rekrūšiem, kā arī ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Jautājumi pastāv, kā tieši narkotikas tika izmēģinātas, izplatītas un izmantotas,» raksta Oksfordas Universitātes profesors Pols Veindlings (Paul Weindling).

Pirmo reizi pervitins tika izmantots 1938. gadā, kad tas tika reklamēts kā «maģiska tablete, kas ļaus vienmēr palikt modram un palīdzēs nebūt depresīvam».

Militārais ārsts Oto Ranke ar pervitinu eksperimentēja uz 90 studentiem. Viņa eksperiments beidzās ar secinājumu, ka pervitins palīdzēs Vācijai uzvarēt karu, jo, izmantojot šo vielu, karavīri varēja palikt nomodā pat vairākas dienas un noiet desmitiem kilometru bez atpūtas.

1940. gada aprīlī vairāk nekā 35 miljoni pervitina un izofāna (Isophan) tabletes tika nosūtītas uz frontes līniju, kas nacistiem ļāva nepagurušiem īstenot zibenskaru Francijā.

Runājot par nacistu līderiem, ne visi esot lietojuši narkotikas. Daudzi esot lietojuši narkotikas lielos daudzumos, citi mazāk. Daļa, piemēram, Ersts Ūdets (Ernst Udet), kurš bija Gaisa spēku nodrošinājuma un iepirkuma nodaļas vadītājs, vienmēr esot bijis metamfetamīna ietekmē. Citi lietoja spēcīgus anestētiķus, piemēram, Hermans Gērings, kurš tika saukts arī par Moringu, atsaucoties uz viņa atkarību no morfīna.

Lai arī Hitlers, iespējams, nelietoja pervitinu, viņš, iespējams, to ir mēģinājis. Atsaucoties uz Olera grāmatu, Hitlers vairāku gadu laikā uzņēmis vairāk nekā 800 injekcijas ar opiātiem. Vēlāk, kad Ass valstīm karā klājās arvien grūtāk, Hitlers pirms svarīgas tikšanās ar Musolini lietoja oksikodona narkotiku eikodālu. To viņam devis personīgais ārsts.

Tiek pieļauts, ka 1945. gada aprīļa beigās, kad Hitlers ar sievu izdarīja pašnāvību, viņa ārsts nav spējis izpostītajā Berlīnē atrast narkotikas, un šī fakta dēļ Hilters esot ļoti cietis.

«Lai arī narkotikas ietekmē vienas un tās pašas ķermeņa daļas atšķirīgos veidos, metamfetamīns un kokaīns smadzenēs izplata divas galvenās vielas – dopamīnu un serotonīnu, kas lietotājam dod enerģiju un eiforijas sajūtu,»

stāsta Jūtas Universitātes profesore Kristena Kīfa (Kristen Keefe).

Opioīdi, kurus arī nacisti lietojuši, iespējams, ir izmantoti, lai kareivjiem sniegtu eiforijas sajūtu, atvieglotu sāpes un viņi justos atpūtušies.

«Ja tu sūti karavīrus kaujaslaukā, tu nevēlies, lai viņi justu sāpes,» teica Kīfa. «Negatīvais fakts ir tas, ka opioīdi var nekavējoties nogalināt, ja deva ir pārsniegta.»

Kīfa uzsvēra, ka šāda veida narkotikas kā amfetamīni, ir plaši izplatītas militārajos grupējumos. Otrajā pasaules karā vācu, angļu, amerikāņu un japāņu valdības ir devušas militārajam personālam šādas narkotikas, lai uzlabotu izturību, modrību, kā arī nomāktu nogurumu.

Pēdējos gados ir ziņas, ka arī džihādistu kaujinieki Sīrijā varētu izmantot kaptagonu – amfetamīna tableti, kura nodrošina enerģiju, kā arī lielu eiforijas sajūtu.

«Vēsturiski, narkotikas militārajā jomā ir izmantotas, lai karavīri palielinātu enerģiju un ilgāk spētu palikt nomodā. Tas gan nav tikai attiecināms uz nacistiem, jo arī citas militārās lielvaras tā ir darījušas,» saka Kīfa.

Ņemot vērā, ka «abās ierakumu pusēs» - gan PSRS, gan Nacistiskās armijas pusē daļa karavīru bija dažādu apreibinošo vielu ietekmē, jārunā ir par to, ka pie varas esošajiem cilvēkiem nereti ir vienalga par vienkāršo kareivju dzīvībām. Viņi tos padara par asinskāriem dzīvniekiem, kuri dažādu vielu ietekmē darīs to, ko vadoņi gribēs. Narkotikas un alkohols, tas ir vieglākais veids, kā padarīt cilvēkus neadekvātus. Savu mērķu sasniegšanai daudzi vadoņi ir gatavi spert šo soli, pat tad, ja galarezultātā būs ciesta sakāve...