Ekstrasense Sarmīte: Pasaulē valda absurds, bet šī vētra ir jāpieņem. Jāskatās, vai spējam izdzīvot...

Pirmais cēliens: par ekstrasensiem un stereotipiem...

Manuprāt, lai mēs sāktu sarunu, ir jāsalauž daži stereotipi par to, ko apzīmē vārds «ekstrasenss». Vēlos lūgt, lai noskaidro šo saduļķoto ūdeni...

Sarmīte: Jā, cilvēkiem ir kaut kāds savs priekšstats par to, ko nozīmē vārdi «dziednieks» vai «ekstrasenss». Nereti šo priekšstatu pavada arī neuzticība un bailes, liekas, ka es uzreiz visu redzu un lasu viņu domas. Kā? Tev taču ir pārdabiskas spējas kā visiem no «Ekstrasensu cīņām» (TV šovs – red.). (Smejas.)

Un kā ir patiesībā?

Jā, man ir hiperjutība uz enerģijām. Man ir ļoti laba oža, garšas izjūta. Šo maņu, kas palīdz saņemt informāciju no neredzamās pasaules avotiem, es varu kā «ieslēgt», tā arī «izslēgt».

Varu kā normāls cilvēks aiziet mājās un uzcept kotletes vai ar draudzenēm vīnu iedzert.

Jā, tas priekšstats ir traucējošs. Mani patiešām neinteresē redzēt cauri visiem cilvēkiem. Es to daru, kad tas ir mans darbs, tāpat kā jebkurš cits darbs. Un to cilvēki nesaprot. Tas būtu tas pats, ja pie tevis kā zobārsta uz ballīti visi nāktu atvērtām mutēm, lai tu sāktu labot zobus....

Tad stāsti, kāds pašlaik ir tavs darbs...

Pašlaik esmu aizgājusi tādā kā dziļumā. Esmu radījusi vidi un vietu, savu studiju, kur cilvēkiem justies labi un ir iespēja attīstīt sevi. Man ir spēja izjust otru cilvēku kā sevi pašu. Viņa sajūtas, domas, situācijas, kas nomoka. Caur viņu varu sajust arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, tā ir iespēja paskatīties uz sevi no malas. Citreiz cilvēks, esot emociju varā, to nespēj, un tad tu vari no malas konstruktīvi pastāstīt, kas ar viņu notiek.

Patiesībā cilvēks pats daudz ko saprot. Dziedniecība ļauj sajust arī viņa kaites, ko medicīna vēl neuzrāda. Ekstrasenss sajūt smalkākos plānos – pat to, kas vēl nav fiziskā ķermenī parādījies. Tad iesaka, kādus pasākumus veikt, lai novērstu, piemēram, slimības. Šajā vidē es darbojos – vadu nodarbības, strādāju ar cilvēkiem individuāli. Mans lielākais uzdevums šobrīd ir strādāt ar cilvēkiem, kuri grib strādāt ar sevi, attīstīt savas spējas, doties dziļumā.

Palīdzēt cilvēkiem apjaust savas spējas un dotumus, nenobīties pašiem no sevis. Lai tur dotos ir jāsajūt sava Sirds, Dvēsele, savi uzdevumi šeit uz Zemes..

Es to palīdzu sajust. Ekstrasensorikai ir vairāki līmeņi. Pirmais ir tāds, ka man ir spēja izjust otru cilvēku kā sevi pašu. Viņa sajūtas, domas, situācijas, kas nomoka.

Tā ir tuvākās nākotnes paredzēšana?

Precīzāk būtu - ir iespējams redzēt dažādos scenārijus nākotnei. Piemēram, ja es pieņemu, ka šis brīdis konkrēti ir izejas punkts, es redzu vairākus scenārijus, kas notiks, ja cilvēks neko nemainīs. Pietiek tikai ar vienu domu, sīku rīcību, un scenārijs mainās. Tāpēc saku, ka zīlnieču būšana, kas pastāsta tev vienu nākotni, ir māņi. Nav viena tāda nākotnes scenārija! Patiesībā ir diezgan vienkārši saprast, kas notiks ar cilvēku, ja viņš neko nemainīs un soļos pa savu iemīto taku.

Tad mēs katrs tomēr savā ziņā kaļam savu laimi vai nelaimi....

Šobrīd gan ir tā, ka cilvēkam ir iedoti tādi instrumenti, ka katrs no mums jau ir pats radītājs. Un es nerunāju tikai par ezotērisko pasauli. Dieva iedotais enerģijas potenciāls un cilvēks kā radītājs gan šā vārda labākajā, gan sliktākajā izpratnē...

Pag, kur cilvēks var gūt šo Dieva iedoto enerģiju un jaudu?

Jā, tas ir nākamais līmenis, tā ir informācija, kas nāk no debesīm. Vai kā mēs to interpretējam – kādam tie ir sargeņģeļi, dvēseles enerģija... Manā izpratnē tā ir informācija no augstākā ES. Ko, kā jau minēju, cilvēks nojauš pats. Es nevaru cilvēkam pateikt ko jaunu, tad es būtu ļoti slikts ekstrasenss. Mēs visi visu zinām. Kaut vai zemapziņā un dvēseles līmenī. Un, kad tu viņam sniedz šo dziļāko informāciju, tā viņu norezonē un kaut kādā brīdī var iedot atbildi.

Mēs, ekstrasensi, esam kā starpnieki.

Kad es šeit sēžu ar cilvēku vai vadu nodarbību – manis kā Sarmītes nav. Patīk vai nepatīk – tam nav nozīmes, esmu tikai starpnieks – informācijas nesējs. Tāds ir mans uzdevums,bet dzīvē esmu cits cilvēks. Tāpēc spriest par ekstrasensu pēc tā, ko esi redzējis TV vai dzirdējis uz ielas, nevar.

Vai tev jau šūpulī tika ielikts šis ejamais ceļš, vai to kādā dzīves brīdi saprati – ka tev ir jāpalīdz pasaulei šādi?

Tas ir darbs. Dzīvesveids. Ceļš. Un vairs nevaru izvēlēties citu ceļu. Tas nenotiek tā – o! nu es būšu ekstrasenss. Ja tu esi piedzimis ar dzirdi, redzi, visām maņām, tad tev grūti ir iztēloties, kā tas ir, ja kādam tas ir citādāk. Arī par iekšējām sajūtām, cilvēkam liekas, ka visi sajūt tāpat kā viņš. Cilvēks nepadomā, ka katram sajūtas atšķiras. Man bija tieši tāpat, es nedomāju, ka var būt savādāk. Laikam kādā brīdī tomēr sapratu, ka visi nejūt tās domas un enerģijas. Atceros, man bija šoks par to, ka šī informācija, kas nāk no cilvēka, neskan ar viņa rīcību un vārdiem. Nesapratu, kāpēc cilvēki nav patiesi... Bet, ja jautā

vai es jau kā bērns biju ekstrasense, nē – šīm spējām bija jānobriest kopā ar manu personību.

Bērni jau tā ir jutīgi pret enerģijām, kā ir dzīvot, ja redzi un sajūti to visu? Kā noprotu, arī spokus...

Kopš bērnības esmu saskārusies ar paralēlajām pasaulēm.Un es pieņemu šādu dzīvi kā savu absolūto realitāti. Bet kādreiz tas bija ļoti grūti.. Kā bērns es to nevarēju kontrolēt. Ne velti saka, ka ar visām šīm lietām vajadzētu sākt nodarboties ne agrāk kā 33 gadu vecumā, es to sāku darīt 22 gados, kas laikam nebija pareizi, jo nervu sistēma tajā vecumā ir tāda, kāda tā ir. Turklāt cilvēkiem ar paaugstinātu jutību,nervu sistēma būs trauslāka. Tas ir vājais punkts, tāpēc ir trauksmes, distonijas, kas sit ārā no līdzsvara. Tāpēc ir jāstiprina sevi, nenodarot pāri sev. Tikai ap gadiem 30 sapratu, ka es patiesībā varu justies arī ļoti labi, kontrolēt sevi. Tas bija ļoti grūti – iemācīties ieslēgt un izslēgt savas maņas. Tā laikam ir visgrūtākā lieta, ko esmu paveikusi dzīvē.

Es to saucu par pašizaugsmi...

Otrais cēliens: par eņģeļiem, par gaismu un tumsu, kas ir mūsos

Pastāsti par ... man tomēr patīk tos saukt par eņģeļiem. Kā notiek sadarbība?

Lai varētu nodot cilvēkam informāciju no gaismas būtnes ir jāpadara vibrācijas smalkas (cilvēkam jābūt mierīgam). Es viegli varu mainīt savas vibrācijas, bet, ja uz nodarbību atnāk cilvēks tikko no ofisa, kur ir strīdējies ar priekšnieku, meklēt gaismu, es jūtu to. Un man tas jātransformē caur sevi, lai viņš sajūtas mierā un atslābst un sajūt šo mīlestību, kas nāk no debesīm. Sasodīts – tas ir grūti!

Ekstrasenss ir arī brīnišķīgs psihologs, var iegalvot cilvēkam jebko – piemēram, ka viņš redz eņģeli... Bet esmu sev devusi tādu kā solījumu, tas ir kā bauslis – ja ko daru, es to daru pēc tīrākās sirdsapziņas! Tā ir mana karma, es to vairs nevēlos darīt citās dzīvēs. Šajā dzīvē es cenšos, cik varu. Bet ja man tas dara pāri – es to vairs nedaru.

Tagad daru to, kas ir maksimāli vērtīgi, nekaitējot man pašai. Man ir ģimene, es neesmu viena, tāpēc nevaru to atļauties. Bija laiks, kad ģimene redzēja no malas, ko manu spēju izmantošana man var nodarīt, tāpēc daudzas lietas tagad daru savādāk.

Vai mums katram ir savs sargeņģelis?

Katram ir savs, jā! Viņi gan neatbild par cilvēkiem tādā līmenī, kā viņiem to dažkārt gribētos.Salīdzinājumam – mums Uz zemes ir bērni, mēs atbildam par viņiem. Darām visu viņu labā. Tas ir mūsu uzdevums. Debesu ģimene dara to pašu. Viņi ietekmēt cilvēka brīvo gribu nevar, bet var uzšaut pa ausi, ja dara ko pavisam šķērsām. Viņi var pamācīt vai vienkārši šūpot galvu un teikt: ak dievs, ko tu dari? Bet citreiz viņi tā priecājas, tā priecājas par tevi...

Līdzīgi kā mēs esam vecāki un draugi. Kad ir šī tīrā mīlestība un tas ir tik dabiski. Savējie.

Ja vajadzēs, arī pasargās. Bet vai mēdz notikt tā, ka viņi attālinās no cilvēkiem?

Piemēram, tev ir draudzene un tu centies ar viņu sazināties, uzaicināt uz kafiju, parunāties, satikt – bet viņa nereaģē, met nost klausuli. Līdz pasaka - liec mani mierā, atšujies! Tu centies, bet pienāk brīdis un tu pārstāj. Tāpat ar debesīm. Daudzi domā, ka tas ir debesu pienākums. Ja nevēlies veidot šīs attiecības, tev viņu nebūs. Ja metīsies zem auto, domā, ka kāds eņģelis tevi izraus ārā?

Nē. Ir brīvā griba. Gribi attiecības – veido. Gan uz zemes, gan ar debesu būtnēm.

Ir cilvēki, kuri nejūt šīs debesu enerģijas, jo viņiem tas acīmredzot nav vajadzīgs, un kuri to noliedz. Mēs esam tik dažādi šeit uz zemes. Ja mani noliedz, es neiešu un nepierādīšu, ka tev palīdzēšu. Viņiem nav pienākuma pierādīt savu eksistenci, ja tā būtu – tad kāds jau būtu materializējies un staigātu pa Brīvības ielu. Tāpēc ir šī netveramā pasaule – līdz tai ar sirdi ir jāizaug. Tas nav tā - ieiešu veikalā un nopirkšu par dārgu naudu. Tas ir ceļš.

Protams, ziņkārība mani skubina pajautāt, kā ir ar otru – tumšo pasauli?

Tāpat kā jebkuram cilvēkam ir gaišā un tumšā puse. Ir gaismas un ir tumsas pasaule. Protams, tā ir arī manā dzīvē un var parādīties atkal. Es varu arī ar tiem čomiem padraudzēties – tas notiek tad, ja kāds mani vai manu ģimeni apdraud. Tas ir tas, ko es esmu darījusi pagājušajās dzīvēs...

Tad tāpēc tagad tu ej šo ceļu?

Kāpēc šajā dzīvē dziednieks ir dziednieks? Tā ir karmas atstrāde. Bet es arī saprotu tos cilvēkus, kuri«spēlējas» ar tumsas pasauli, jo kārdinājums ir liels. Tumsa ir spēcīgāka par gaismu, taču gaisma ir daudz plašāka! Tumsa ir spēcīgāka, bet tumsu nedrīkst noliegt nedz sevī, nedz apkārtējā vidē. Ir tumsas izpausme gan pasaulē, gan cilvēkā. Ja pieņemsi to sevī, spēsi pieņemt pasaulē.

Ja tu pieņem tumsu sevī, viņa nedarīs tev pāri.

Cilvēkus, protams, interesē un pievelk.

Kāpēc eņģeļi tad mūs neaizsargā?

Jo šī pasaule ir maiga. Dvēsele un gaisma necīnās. Esmu dzirdējusi versiju, ka, esot mīlestības plūsmā, meditējot, tev nekas nespēs nodarīt pāri. Muļķības. Mēs dzīvojam duālā pasaulē. Neviens cilvēks nav pilnīga gaisma. Ja tā būtu, mēs nebūtu šeit uz zemes.

Trešais cēliens: par mūsdienu pasauli un vēlmi ko mainīt dzīvē

Ļoti interesanti šķiet tev pajautāt, kādi ir tavi novērojumi par to, kas šobrīd notiek pasaulē?

Mani novērojumi par apkārt notiekošo ir divējādi – no vienas puses skumīgi, no otras puses es berzēju plaukstiņas un gaidu, kas būs nākamais. Pasaulē valda pilnīgs absurds, kur nav vispār nekādas loģikas.

Nav jābūt nenormāli inteliģentam cilvēkam, lai saprastu, ka apkārt valda haoss un bardaks. Paskaties kaut vienu Trampa runu...

Bet pēc jebkuras vētras nāk miers. Un šis ir vēl tikai vējiņš. Ja esam ceļā uz mieru, mums ir jāpieņem arī šī vētra.

Tātad jāgatavojas cīņai...

Notiek cīņa jebkurā sfērā. Pirmkārt, personīgā cīņa – katrs cīnās ar sevi. Protams, tu vari to nogrūst atvilktnē kaut kur un pateikt - uz mani tas neattiecas. Neesi naivs... Tu esi daļa no pasaules, kā lai tas neattiecas uz tevi. Personīgā cīņa ir visgrūtākā. Tad seko citas cīņas – attiecībās, lielākos kolektīvos, valstiskā līmenī, teritorijās.

Kāpēc tā notiek?

Tāpēc, ka cilvēkiem ir bail. Un mēs cīnāmies tad, kad mums ir bail. Miers tevī ir tad, kad tev nav baiļu. Tas ir tas, ko es redzu –

cilvēkiem šobrīd ir ļoti, ļoti bail. Tāpēc viņos rodas arī agresija.

Ko vajadzētu darīt lietas labā? Kā pārstāt baidīties?

Primāri ir cīņa ar sevi. Sāc ar sevi. Cilvēki blenž visu laiku apkārt. Salīdzina ar citiem, visus aprunā, kritizē... Tas nekur neved. Tikai nelaimīgs un nobijies cilvēks bakstīs un kritizēs citus. Cilvēks, kurš koncentrējas uz savu iekšējo pasauli un strādā ar sevi, – viņam nebūs tādas vēlmes.

Ir jāsāk ar sevi un jātiek galā ar bailēm. Pašas lielākās bailes ir no nāves. Ka te būs karš, mēs cietīsim un nomirsim. Tāpat tas notiks. Pieņem to.

Cilvēks grib solījumus, ka šī dzīve būs bez ciešanām. Visapkārt viņam tas tiek solīts.

Aptieka – dzīve bez ciešanām. Atlaides veikalos – dzīve bez ciešanām. Kredīti – dzīve bez ciešanām. Ekstrasensi – dzīve bez ciešanām. Nē.

Tikko tu pieņem, ka ciešanas, sāpes ir daļa no šīs dzīves, tu pārstāsi baidīties izdzīvot to brīdi, kad esi laimīgs. Jo tu nezini, kas tev var notikt rīt. Tāpēc vajag ļoti mīlēt. Sevi. Savus tuvākos. Arī savu valsti un zemi.

Kā tu skaties uz tehnoloģiju ietekmi mūsdienās? Kāpēc tik ļoti esam atkarīgi no sociālajiem tīkliem?

Tas jau sen ir novedis pie paaudzes kas ar līkām mugurām un nozombētām acīm blenž savos ekrānos. Tajā mirklī, kad tu baksti telefonu, tu neesi sevī. Tu nedomā, kā tu jūties. Tu neesi kontaktā ar sevi. Un tik ļoti daudziem cilvēkiem nepatīk būt kontaktā ar sevi, ka viņi izvēlas būt kontaktā ar virtuālo realitāti. Tā ir negribēšana būt kopā ar sevi.

Bet kā ar bērniem, viņiem jau nav vēl iespējas palikt ar sevi un sākt sevi analizēt...

Tumsai taču arī vajag kādus instrumentus.Bērns nav instruments. Instruments ir tehnoloģija.

Tumsai vajag aitu baru, no kā sūknēt enerģiju.

Enerģija ir 21. gs. pati dārgākā lieta. Pats dārgākais, kas vispār ir. Ja tev ir enerģija, tev ir viss! Tu ar savu enerģiju vari radīt jebko. Ja tev nav enerģijas, tad tu kā zombijs ej un meklē to, pie kā piesūkties. Bērni nav pasargāti no tā, bet katrs vecāks pats iegrūž to planšeti viņam rokās un pēc tam ved pie psihoterapeita - mans bērns ir atkarīgs. Te tomēr ir vecāku atbildība. Mēs jau rādām bērniem piemēru.

Ko mums vajadzētu mācīties no bērniem?

Visu. Nebaidīties no sava radošuma, izpausmēm un, galvenais, emocijām. Cilvēks, kurš mīl dzīvi un sevi, – viņam staro acis! Viņš mīl to, ko viņš dara. Staro. Tas būtu jādara cilvēkiem – jāstaro, tāpēc ka dzīve ir tik īsa un šeit ir ļoti, ļoti skaisti. Skaista lieta ir arī uzticēšanās, ko redzam bērnos. Bērns tevi ierauga pirmo reizi un jau grib tevi apķert. Sajūta ir īsta. To jebkurš var saglabāt un attīstīt.

Kas mūsdienās ir putekļos nomests vīrieša un sievietes attiecībās?

Ir viena lieta, ko es ieteiktu iemācīties. Atbrīvoties no aizvainojuma, vilšanās un dusmām. Katru reizi, kad tu kaut ko gaidi vai pieprasi no otra cilvēka, īpaši ģimenēs, tā vietā tu iedod pats. Redz, kas notiek ar diviem cilvēkiem standarta ilgstošās attiecības – tu nemitīgi kaut ko gaidi. Lai samīļo, saprot, iedod... gaidi, vilies un aizveries. Otrs dara to pašu – gaida un viss. Abi aizveras un stāv ar mugurām viens pret otru. Bet atceries katru dienu, ka mīli šo cilvēku.

Pārstāj gaidīt un sāc dot! Tā ir liela cīņa ar ego, īpaši stiprām sievietēm tas nav viegli.

Bet pēc laika tu sapratīsi, ka tev ir palicis ļoti viegli un tu jūties mīlēta. Tad, kad pārstāj gaidīt...

Kāpēc tas ir grūti?

Jo tev ir jāpieņem otrs cilvēks tāds, kāds viņš ir. Mēs jau visu zinām, bet vienā momentā tu apņemies to izdarīt un dari. Vienkārši mīli to cilvēku. Un atceries, ka viņš nav nolikts te tevis dēļ! Tā ir viņa brīva izvēle būt šajā ceļā kādu gabaliņu kopā ar tevi. Tāpat arī tev nav pienākums būt šā vīrieša sievai, tā ir tava izvēle. Bet sievietes bieži to visu pagriež kā savu upuri.

Kāda ir sievietes loma?

Sieviete ir pavarda turētāja. Sievietes aizvainojums apdzēš uguni jebkurā ģimenē. Diemžēl vai diemžlab – tā ir sievietes atbildība. Ja sieviete būs laimīga, būs laimīgs vīrs un būs laimīgi bērni. Sievietes labsajūta ir ļoti, ļoti svarīga. Vīrietim ir ļoti vajadzīgs, – lai viņu mīl. Ja vīrietis būs mīlēts, viņš izdarīs visu. Bet sievietes bieži nemāk mīlēt... Tiešām patiesi mīlēt.

Interesanti, ka mūsu sarunu vēlējos sākt par to, ko mēs varam pamainīt savā dzīvē, lai pasaule būtu labāka un mēs justos paši labāk. Un sanācis tā, ka šo jautājumu es tev uzdodu sarunas beigās... Laikam bija vajadzība tevi iepazīt tuvāk, saprast tavu darbu un tad no tevis dzirdēt kādus ceļavārdus. Paldies tev par šo sarunu, bet nobeigumā tomēr novēli vai iesaki kaut ko, mums sākot Jauno gadu!

Viss jau sen ir pateikts.Vienkārši piecelies, ej un dari! Sāc pats šīs gudrības ievērot, nevis tikai posto un šēro. Sāc darīt!Ir jābūt motivācijai. Kad nav vairs motivācijas, tad talkā nāk disciplīna..Nedod sev atlaides!Nemeklē atrunas! Bet sākumā parunā ar sevi. Vai tev ir labi tur, kur tu esi. Vai tev ir labi savā ķermenī un savā dzīvē? Darbā. Ja nav, tad piecelies, ej un dari! Tev izdosies!