Putins, Tramps un mūžīgi «jaunais» Aukstais karš

Merkele bija sagatavojusies. Uz tikšanos viņa ieradās ar 1982.gada Padomju Savienības karti, kurā bija atzīmētas valstis, kurās Putina Krievija joprojām ir aktīva.

«Azerbaidžāna, Armēnija, Gruzija, Moldova, Baltkrievija un Ukraina - viņš vai nu centīsies šīs valstis dabūt atpakaļ savā karaļvalstī, vai arī, ja to nevarēs, vismaz centīsies tās padarīt absolūti nepievilcīgas Rietumiem,» stāsta kāda anonīma amatpersona, kas pārzina Vācijas prezentāciju.

Šīs valstis, protams, bija Padomju Savienības sastāvā līdz tās pēkšņajam sabrukumam 1991.gadā, ko Putins savulaik nodēvējis par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.

Vairums Rietumu politikas analītiķu piekrīt teorijai, ka Putins vēlas atgriezties «vecajos labajos laikos». Pirmajos prezidentūras gados Putins koncentrējās uz Krievijas atjaunošanu valsts robežu ietvaros. Taču pēdējos gados bijušais VDK aģents, kurš nu kļuvis par Krievijā visilgāk pie varas esošo līderi pēc Staļina, lūkojas pāri savas «karalistes» robežām, cenšoties nostiprināt Krievijas kā reģiona smagsvara reputāciju. NATO viņš attēlo kā Krievijas mūžīgo ienaidnieku, bet NATO karavīru izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs - kā apvainojumu.

Putins arī parādījis, ka gatavs rīkoties, ne tikai runāt. Krievija ar ieročiem un tankiem jau iegājusi Gruzijā un Ukrainā, bet citās bijušajās padomju republikās lietojusi tādus līdzekļus kā politiskā destabilizācija, kukuļošana, propaganda, kiberuzbrukumi vai ekonomiskā spiediena izdarīšana.

Kā Trampa un Merkeles tikšanās laikā norādīja Vācijas delegācija, Putins ir «atpakaļ Aukstajā karā» - pat ja Rietumi nespēlē līdzi.

Mūžīgi jaunais Aukstais karš

Gada nogalē tika publicēta Trampa administrācijas jaunā Nacionālās drošības stratēģija, kurā Krievija un Ķīna nodēvētas par «revizionistiskām lielvarām», kas cenšas kaitēt ASV interesēm. Vašingtona pirmoreiz autorizēja nāvējošu ieroču tirgošanu Ukrainai cīņā pret prokrieviskajiem kaujiniekiem un jaunas sankcijas, tai skaitā pret Kremļa atbalstīto Čečenijas prezidentu Ramzanu Kadirovu. Krievija uz ASV dokumentu reaģēja, nosaucot to par «imperiālistisku». Šādas retorikas dēļ daudzi mediji savos gada notikumu apkopojumos jautā - vai sācies jauns Aukstais karš?

Tomēr nešķiet, ka Tramps tajā gribētu iesaistīties. Dienās pirms stratēģijas publicēšanas viņš ar Putinu sazvanījās divas reizes, vienā no tām pateicoties Krievijas prezidentam par ASV ekonomiskās situācijas slavēšanu Trampa prezidentūras pirmajā gadā. Prezentējot nacionālās drošības komandas veikumu, Tramps veltīja atzinīgus vārdus ASV un Krievijas sadarbībai, lai novērstu terorakta plānus Sanktpēterburgā, un teica, ka vēloties veidot «izcilu partnerību» ar Krieviju, kas gan nebija minēta gandrīz 70 lappuses biezajā dokumentā.

«Jaunais Aukstais karš» - šī frāze periodiski aktualizējas jau vairāk nekā desmit gadus, līdzko rodas kāds saspīlējums Krievijas attiecībās ar Rietumiem. Par to sarakstītas grāmatas, un «Google» meklētājā atrodami apmēram 260 miljoni rezultātu par šo tēmu. Daži politikas komentētāji par «jaunā» Aukstā kara sākumu uzskata Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008.gadā. Citi par to uzskata Putina atgriešanos prezidenta amatā 2012.gadā pēc tam, kad krēsls uz vienu termiņu formāli tika nodots Dmitrijam Medvedevam.

Viedokļi dalās, vai Putina valdīšanas gados dzīvojam īstā Aukstā kara ēnā vai varbūt ir sācies jauns Aukstais karš. Četri secīgi ASV prezidenti no Džordža Buša vecākā līdz Barakam Obamam ir sev piedēvējuši tā izbeigšanu. Bet, kamēr viņi atkal un atkal no jauna pielika punktu Aukstajam karam, kas būtībā beidzās līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, citi bažījās par konflikta atjaunošanos.

Trauksmi par jaunu Auksto karu pirmie cēla ASV kreisie. Viņi bažījās, ka to sāks nevis Krievija, bet gan kareivīgi noskaņotās ASV nacionālās drošības iestādes. Republikāņi, kuri pirmajā Aukstajā karā gandrīz noveda pasauli uz kodolkara sliekšņa, varētu vēlreiz izdarīt tieši to pašu, turoties pie vecajiem paradumiem un bailēm, uzskatīja kreisie. Obamas versija bija tāda, ka mūsdienās Krievija labākajā gadījumā ir otršķirīga reģionālā vara, ko ietekmē krietni apsteigusi Ķīna un ASV, tāpēc tās izgājieni nav pamats nopietnām bažām par ģeopolitisko situāciju.

Pirms 2012.gada ASV prezidenta vēlēšanām republikāņu kandidāts Mits Romnijs kritizēja savu sāncensi Obamu par to, ka viņš neuztverot Putinu gana nopietni. Debatēs domstarpības starp abiem kandidātiem izraisīja Romnija nostāja, ka Krievija esot lielākais ģeopolitiskais drauds ASV. Obama par viņu pasmējās. «Astoņdesmitie zvana un prasa atpakaļ savu ārpolitiku, jo Aukstais karš beidzās pirms vairāk nekā 20 gadiem,» viņš teica.

Kad Krievijas «mazie, zaļie cilvēciņi» 2014.gadā iegāja Krimā, īstenojot pirmo piespiedu aneksiju Eiropā kopš Otrā pasaules kara, noskaņojums mainījās. Kopš tā laika neviens vairs nerunā par liela, trekna un galīga punkta pielikšanu Aukstajam karam.

«Laipni lūdzam Otrajā Aukstajā karā,» neilgi pēc notikumiem Krimā žurnālam «Foreign Policy» rakstīja Maskavas drošības analītiķis Dmitrijs Treņins. «Šis būs sākums jaunam posmam, kas dažos veidos atgādinās Auksto karu laikā no 40. līdz 80. gadiem. Tāpat kā abos pasaules karos,

nespēja atrisināt no nepilnīga miera līguma radušās problēmas un nespēja jaunajā sistēmā pilnībā integrēt vienu no bijušajiem pretiniekiem novedīs pie jauna konflikta - pat tad, ja no liela apmēra kara izdosies izvairīties. Diez vai šis jaunais konflikts būs tikpat intensīvs kā pirmais Aukstais karš, varbūt tas ne tuvu nebūs tik ilgs un - kas ir nozīmīgi - tas nebūs mūsu laiku definējošais konflikts.»

2016.gadā šo apzīmējumu lietoja arī Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs. «Varētu pat teikt, ka esam nonākuši pie jauna Aukstā kara,» viņš sacīja.

Kopš tā paša gada ASV prezidenta vēlēšanām, ko pavada aizdomas un pierādījumi par Krievijas iejaukšanos, šo domu šķiet pieņēmusi arī Vašingtona. Tagad, kad amerikāņu politiskie komentētāji raksta par Putinu, bieži tiek pieminēts vārds «karš».

Putins - neizbēgamais Krievijas prezidents

Kremļa sociologs Aleksandrs Oslons, kurš palīdzēja Putinam pirmajā priekšvēlēšanu kampaņā, intervijā «Politico» žurnālistei Sūzanai Glaserei atklāja - viņš domā, ka Putina vai viņam līdzīga politiķa nākšana pie varas Krievijā esot bijusi neizbēgama.

«Domājiet par politiku un kultūru kā par lielu upi, kurā kāds cilvēks peld pret straumi. To var darīt, bet ne ilgi,» sacīja Oslons.

Krievijas pirmais postpadomju prezidents Boriss Jeļcins koķetēja ar ideju par citādu - demokrātiskāku - nākotni. Taču tas bija mākslīgi, un drīz vien Krievijas politika atgriezās vecajā gultnē, uzskata Oslons.

Putina pirmajos varas gados pienāca gals Krievijas neatkarīgajiem medijiem, tika ierobežots federālais parlaments un ienesīgās naftas un gāzes industrijas nonāca valsts rokās. Čečenijā sākās nežēlīgs karš pret separātistiem. Padomju Savienības gals neatnesa Krievijai demokrātiju, par ko daudzi sapņoja un kuras dēļ cieta. Taču pirmajos gados izmaiņas galvenokārt skāra Krievijas iekšpolitiku, un šajā laikā politikas vērotāji vēl vairījās prognozēt, vai autokrātiskāks režīms valsts iekšienē novedīs pie agresīvākas pozīcijas ārpolitikas jautājumos.

Daudziem tolaik šķita, ka Putins vēlas labumus, ko sniedz ekonomiskā izaugsme, atvērtība Rietumiem un globalizācija. Lai arī Putina autoritārā ievirze nebija noslēpums, regulāri notika NATO-Krievijas padomes sanāksmes un pat izskanēja runas, ka varbūt kādreiz Maskava varētu pievienoties aliansei.

Versijas par jauno Auksto karu

Daudzi uzskata, ka mūsdienu Aukstais karš nenovedīs pie īstas karadarbības. Citi argumentē, ka jaunais Aukstais karš nav tāds pats kā iepriekšējais, jo tam nepiemīt ideoloģiskā dimensija. Šādi uz to raugoties, ASV un Krievijas cīniņam nav mērķa. Putinu interesē spēcīga Krievija, kurā valdītu viņš un viņa līdzgaitnieki; viņš nemeklē sekotājus Rietumos. Galu galā, Putins nav globālas revolūcijas sludinātājs, taču tas bija padomju komunisma pamatakmens.

Taču ir vēl cits skatījums, kas paredz, ka mūsdienās notiekošais varētu būt vēl sliktāks par pirmo Auksto karu. Ne tāpēc, ka varētu beigties ar kodolkara apokalipsi, bet gan tāpēc, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā pasaule ir mainījusies un tajā parādījušās jaunas platformas, kurās var notikt konfrontācijas. Vēlētāju musināšana ar apmaksātām «Facebook» reklāmām ir tikai aisberga redzamā daļa; iespējas ir ļoti plašas un iemesli raizēm nav tālu jāmeklē.

Lai arī kas notiktu nākotnē, skaidrs ir tas, ka tehnoloģiskais progress sarūpējis jaunas frontes, kurās sacensties, apkaunot un destabilizēt ASV un citas valstis. Spriežot pēc Krievijas interneta troļļu aktivitātēm, to mērķis ir nevis sakaut pretiniekus, bet gan sēt haosu.

Krievijas integrēšana Rietumu pasaulē bija ASV ārpolitikas pamatakmens kopš 1991.gada, taču to īstenot tā arī neizdevās. «Tā vietā pastāv konflikts, kas ir vienlaikus visur un nekur, un neviens nevar ar pārliecību teikt, ka mēs vispār esam cīņā,» norāda Glasere. «Domājot par miljoniem cilvēku, kuri mira Staļina «tīrīšanās», un citiem, uz kuriem šāva un kurus nogalināja, kad viņi centās šķērsot Berlīnes mūri, šķiet nepareizi šo jauno konfrontāciju saukt tādā pašā vārdā kā iepriekšējo. Bet nosaukums nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka tā ir realitāte.»