8 stundas dienā, 1910 stundas gadā... tā mēs izdegam (11)

Taču laiki mainās un tiem līdzi - frāzes «man nav laika» nozīme. Darba efektivitātes uzlabošanas gadsimtā šī frāze nozīmē, ka gluži vienkārši esat muļķis, kurš nemāk pareizi saplānot savu laiku, šķērdējot to kā svešu naudu, kas agri vai vēlu noved pie izdegšanas. Regulāra pārstrādāšanās – darba devēja vai paša darbinieka sev uzspiesta - nemanāmi aprij cilvēka nervu sistēmu, kamēr dzīve pārvēršas darba ritenī, kur aizvien mazāk telpas paliek tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, hobijiem un atpūtai.

«Mūs sadedzina nevis darbs, bet gan attieksme pret to,»

uzskata psiholoģe Kristīne Maka. Sarunā ar portālu TVNET viņa stāsta: «Piemērs no manas dzīves. Es stāvu veikalā pie kases un vēroju, kā kasiere drudžainā ātrumā skenerī pīkstina manis noliktās preces, lai gan aiz manis neviena pircēja nav. Viņa to dara tik ātri, viņa tā steidzas ..tik ļoti, ka arī es, uz viņu skatoties, iekšēji sāku nervozēt un steigties.. Viņa noskenē manu pēdējo preci, un es iekliedzos: «Jāāāāā! Mēs paspējām!» Es viņai jautāju: «Vai jums ir prēmijas par ātrāku preču skenēšanu?»» Nē, nemaksājot gan prēmijas. Es jautāju, kāpēc tad viņa tā steidzas, un pārdevēja man atbild, ka viņa pie tā esot pieradusi, bet mājās gan ejot piekususi kā suns.» Steiga neizbēgami noved pie izdegšanas.

Nesen Latvijā tika veikts pētījums, kas apliecina, ka pārstrādāšanās un izdegšanas problēma mūsu valstī vēršas plašumā. 40% no nodarbinātajiem atzīst, ka strādā virsstundas, kas saistīts ar zemajiem rādītājiem produktivitātē. 48% no Latvijas darba ņēmējiem pēdējā gada laikā ir piedzīvojuši izdegšanu. 56% norādījuši, ka izdegšanas dēļ nevēlas uzņemties jaunus darba pienākumus, bet 54% - ka darba dēļ nav varējuši aizmigt. 36% no respondentiem atzinuši, ka dzīvo ar pastāvīgu trauksmes sajūtu. Cilvēku, kuriem ir izdegšana, noteikti ir vēl vairāk, jo ne visi spēj izvērtēt stresa radītās sekas.

Latvija - astotā «čaklākā» pasaulē

Kā liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pēdējie dati par 2016. gadu, Latvija atrodas astotajā vietā pasaulē garāko darba stundu skaita nedēļā ziņā. Vidējais latvietis gadā strādā 1910 stundas, par mums «čaklāki» ir vien meksikāņi, kostarikāņi, dienvidkorejieši, krievi, poļi, ķīnieši un grieķi. Eiropā visvairāk laika darbam velta grieķi – vidēji 2035 stundas gadā, bet vismazāk strādā vācieši – 1363 darba stundas gadā, kas ir par 892 darba stundām mazāk nekā topa rekordistiem meksikāņiem. Latvijā ir saglabājusies 43 stundu darba nedēļa, kas nav diez ko efektīva, jo spējam sasniegt tikai 50% no labklājīgo Eiropas valstu produktivitātes līmeņa.

Garo darba stundu iemesli ir dažādi – dažādās attieksmes pret darbu kā tādu, sociālekonomiskie aspekti. Darbs no 9 līdz 17 ir ierasts biroja darba kultūras modelis visā pasaulē, taču daudzi uzņēmēji pamazām sāk tajās saskatīt vairāk trūkumu, nekā labumu.

Kā norādījis RSU Darba drošības un veselības aizsardzības institūta vadītājs Ivars Vanadziņš, antropoloģiskie pētījumi liecina, ka tik daudz, cik strādājam mūsdienās, cilvēki nekad nav strādājuši, turklāt mūsdienās pārstrādājas nevis fiziskā, bet garīgā darba darītāji.

Dažādos pētījumos speciālisti norāda, cik nepareizs ir šķietami «godīgais» darba stundu sadalījums, kas patiesībā ir absolūti neloģisks. Realitātē pieturēšanās pie stingri noteiktiem standartiem var novest pie nopietnām veselības problēmām un produktivitātes krišanās.

Daudzie ceļi uz izdegšanu

Pirmkārt, izdegšanu var radīt fakts, ka darbiniekiem jāierodas darbavietā un tā jāpamet vienā un tajā pašā laikā. Un tā - katru dienu. Otrkārt, darbinieka uzskats, ka 40 stundu darba nedēļa ir noteiktais obligātais minimums, un no viņa patiesībā gaida vairāk, tāpēc viņš strādā virsstundas, lai sevi pierādītu.

Jāatceras, ka visi cilvēki nav vienādi – viens jūtas možs un darbīgs pulksten 6 no rīta, cits pamostas vien ap pulksten 12 dienā, līdz ar to darba režīms no 9 līdz 17 izjauc cilvēka iekšējo dabisko bioloģisko ritmu. Rutīna noved pie nespējas radīt jaunas idejas, kas bremzē progresu. Turklāt pierādīts, ka šādā strikti noteiktā darbalaikā cilvēki nelietderīgi šķērdē laiku bezjēdzīgās sapulcēs, sarunās un citās maznozīmīgās nodarbēs, kas neveicina uzņēmuma izaugsmi.

Esi pieaudzis, pasaki «Nē!» sev un citiem!

Maka stāsta, ka viņas praksē izdegšana darbā ir aktuāla problēma ļoti daudziem cilvēkiem – īpaši palīdzošo profesiju pārstāvjiem – ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, pat «pilnas slodzes» māmiņām, cilvēkiem, kuri iestrēguši kādā savas dzīves situācijā un neredz izeju.

«Cilvēks ir empātiska būtne, un, ja nespējam būt kontaktā ar sevi, nodalīt sevi no citiem, mēs ļoti bieži «inficējamies» ar otru cilvēku, viņa problēmām,» par augsto izdegšanas risku palīdzošo profesiju vidū saka psiholoģe.

««Skriešana» darbā vai dzīvē kļuvusi par veidu kā izdzīvot. Taču patiesība ir nevis par darbu kā tādu, bet daudz dziļākām lietām. Vieni jūtas nenovērtēti, jo saņem pārāk niecīgu atalgojumu, citi – saņem daudz, bet pateicību un atzinību neredz. Dažs uzņemas vairāk pienākumu, jo baidās, ka atlaidīs vai vairs nebūs svarīgs. Vēl citi bēg darbā, jo nespēj atrisināt jautājumus citās sfērās. Ir ārkārtīgi daudz personības faktoru, kas cilvēkus noved pie izdegšanas.»

Cilvēks var izdegt no darba, no attiecībām, no dažādām situācijām. Ir svarīgi noskaidrot patiesos iemeslus, kāpēc neļaujam sev atpūsties, kāpēc nevaram pateikt «nē». Ieraudzīt, kad jāļauj sev izkāpt no kādas lomas utt.

Maka uzsver, ka daudzi cilvēki neuzvedas kā pieaugušie, kas spēj novilkt robežas un pateikt «Nē!». Viņi it kā gaida, ka kāds cits vai situācija visu «noliks pie vietas». Nobriedusi, pieaugusi personība apzinās savas vajadzības - ja esi noguris, jāļauj organismam atpūsties. Ja ir jārīkojas, tad dari. Ja ir nepieciešama palīdzība, informē par to, nevis gaidi.

«Izdegušie nereti atzīst, ka nav «klausījuši savam ķermenim» . «Visu vajag ātri, nogurums nāk virsū, jāierauj kafija, jāuzmočī vēl pēdējais uzdevums», viņi tajā brīdī nejūt trauksmi, spriedzi, vienkārši dragā uz priekšu. Stress vada viņus, nevis otrādi – un tā vienu, otru trešo dienu. Atpūta nesanāk arī mājās, jo mājās ir nenomazgāti trauki, bērni,» skaidro Maka.

Maka norāda, ka runa nav tikai par fizisko un emocionālo atpūtu vien.

Ir profesijas, kuru pārstāvji visu dienu strādā ar cilvēkiem – lai atpūstos, viņam ir svarīgi pabūt vienatnē un otrādi – cilvēkam, kurš pārsvarā strādā viens, svarīgi iziet cilvēkos un apmainīties ar enerģijām.

Cilvēkam, kurš strādā psihointelektuāli, svarīgi atpūsties, darot kaut ko pilnīgi pretēju, piemēram, rakt zemi vai skaldīt malku, nevis atkal noslogot to pašu sfēru, risinot krustvārdu mīklas.

«Ja cilvēks neatpazīst savas vajadzības, nespēj pateikt «stop!», viņš izdegt var ļoti strauji,

bet daudzos uzņēmumos tieši to prasa no darbinieka - «piecgades plānu divos gados», un reizēm pat pie vainas nav vadība - lai izskatītos labāks priekšniecības acīs, cilvēks pats sev uzstāda šādus izdedzinošus mērķus».

Ceļš uz rezultātu jau ir rezultāts

Maka uzsver, ka mūsu sabiedrībā pierasts tiekties uz rezultātu, mēs uz to steidzamies, bet pēc tā sasniegšanas visbiežāk nejūtam gandarījumu, bet gan atvieglojumu, ka tas vairs nebūs jādara.

«Gandarījuma sajūta ir būtiska, lai organismā izstrādātos laimes hormons endorfīns, lai rastos «degviela» tālākam darbam,» saka Maka.

Izdegšanas iemesls var būt arī mērķa neesamība. Piemēram, māmiņas, kuras dzīvo mājās – kārto māju, bet zina, ka pēc dažām stundām tā jau atkal būs savandīta, drēbes atkal būs jāmazgā. Slavenais austriešu ārsts-psihoterapeits Viktors Frankls, kurš strādāja nacistu koncentrācijas nometnē, stāsta par spīdzināšanām, kuru rezultātā cilvēki psiholoģiski un fiziski sabruka. Viena no šādām spīdzināšanām ir bezjēdzīga akmeņu nēsāšana no punkta A uz punktu B un atpakaļ. Ieslodzītajiem ļoti ātri pazuda spēki. Lielākā daļa pēc kāda laika jau bija uz spēku izsīkuma robežas, viņi šos akmeņus nevarēja pacelt, bet daļa cilvēku, ieskaitot Franklu, turpināja tos nest. «Šo cilvēku mērķis bija nevis rezultāts, kad akmeņi atrodas punktā A vai B, bet pats process – akmeņu nešana.

Mēs nevaram uzvarēt dzīvi, mūsu mērķis nevar būt rezultāts, jo pats ceļš uz rezultātu jau ir rezultāts, saka Maka.

«Mums Latvijā ir tāda pieeja darbam – lai tikai saglabātu savu darbavietu, strādāšu pa trim. Bet lai taču vadība redz, ka netiec galā, ka uzdoto darbu daudzums ir neizdarāms vienam cilvēkam, lai stāv tā nepabeigto darbu čupa, īpaši, ja par darba virsstundām netiek maksāts. Latvijā visa darba kultūra ir tāda. Skolotāji, kuriem ir jāstrādā virsstundas, mediķi, jūs – žurnālisti. Mēs gaidām, ka par mums parūpēsies kāds no augšas, taču tā ir bērna loģika.

Mums pašiem ir jāmāk pateikt: «Stop!Es sevi cienu un mīlu, un tagad es atpūtīšos!»

Atļauties būt tukšumā

Runājot par citu sadegšanai pakļauto cilvēku grupu – radošo profesiju pārstāvjiem, Maka uzsver, ka svarīgi atcerēties 3M formulu– Matemātika, Mūzika un Meditācija. Tas nozīmē ka cilvēkam jābūt gan racionālam, radošam, gan jāspēj atrast kontaktu ar to, ko es konkrētajā brīdī redzu, jūtu, sagaršoju. Mūziķu, mākslinieku dzīvē dominē radošums, un reizēm pietrūkst sazemējuma, racionālā. Bet sazemētie «darba rūķi» nespēj pacelties virs zemes pat vienu milimetru. Vai arī pēc lieliem pabeigtiem projektiem radošo profesiju pārstāvji jūt milzīgu iekšēju tukšumu, ka pēkšņi nekā vairs nav. Tas ir normāli.

Par to satraukties būtu tāpat, kā tikko dzemdējušai sievieti uztraukties, ka viņa jau nav stāvoklī ar nākamo bērnu. Ir nepieciešams tukšuma periods, mēs sev neļaujam būt tukšumā.

Parasti cilvēki tukšumā būt atļaujas tikai tad, kad saslimst. Viņi pārgurst, saķer gripu un tad «legāli» ļauj sev atpūsties. Vai arī, pat saslimt organisms no stresa vairs nemāk, tad ir jāpiedzeras un tad gan var «anestēzijā» gulēt 24 stundas un neko nedarīt.

Maka uzsver, ka izdegšanu veicina arī sociālās saziņas tīkli, kuru iespaidā cilvēki izjūt stresu un teju pienākumu «kvalitatīvi brīvdienās atpūsties» - kaut kur triekties, braukt tālāk, augstāk, apmeklēt vairāk pasākumu, ēst un dzert vairāk nekā draugi, lai rastos ilūzija, ka viņiem ir «izdevusies dzīve». «Ja man nav emocionālu satricinājumu, tad manis nav, tāpēc man ir jāstaigā uz teātriem un jāmeklē piedzīvojumi. Visbiežāk šie cilvēki savā būtībā ir ļoti vientuļi un nelaimīgi,» saka Maka.