Apceļo Latviju ⟩ Piejūras klimats 30 km no Rīgas: Gauja

Diemžēl pēdējos gados vietējie zvejnieki sūdzas, ka nēģu lomi ir būtiski samazinājušies, un gardā delikatese ir kļuvusi par "izredzēto našķi".

Tiesa, peldēšanai šī upe visā tās garumā nav īsti piemērota - jau pēc pieciem metriem ūdens sniedzas pāri galvai, un tās bīstamais mainīgais smilšu dibens ir bijis liktenīgs ne vienam vien pārgalvim. Tomēr peldvietas ap Gaujas vasarnīcām ir pietiekami drošas. 

Ir iespējams doties arī mierīgā izbraucienā ar laivu aptuveni divu stundu garumā. Viena no iespējām ir to sākt pie Carnikavas dzelzceļa tilta, laivojot līdz Gaujas ietekai jūrā, un, braucot atpakaļ, maršrutu noslēgt pie Carnikavas Novadpētniecības centra.

Apcerīga pastaiga gar Gauju līdz pat jūrai

Kā peldvieta ģimenēm ar bērniem, protams, daudz drošāka ir jūra, līdz kurai lēnā solī no dzelzceļa stacijas "Gauja" var aiziet pa 30-35 minūtēm. Ar velosipēdu pludmale sasniedzama daudz ātrāk, un jāpiebilst, ka, braucot ar velo no Rīgas, upi var šķērsot pa jauno gājēju/veloceliņu, kas savieno Carnikavu ar Gauju. Gaujas pludmale nav komercializēta, tajā neatrodas bērnu rotaļu laukumi, kafejnīcas un tamlīdzīgas citām populārām pludmalēm raksturīgas pazīmes, tiesa, Carnikavas novada vadība ir tālredzīgi padomājusi par tīrību un jūras krastā izvietotas atkritumu urnas. Gribētos arī kādus konteinerus pa ceļam uz jūru, jo posmā no stacijas līdz pludmalei bieži vien ir nepieciešamība izmest kaut vai sava mīluļa suņuka kaku.

Viena no šīs pludmales īpatnībām ir daudz sapludu, proti, Gaujas jūrā iznesto koku stumbru, celmu un zaru, kas R, ZR vēju ietekmē tiek pieskaloti atpakaļ jūras krastā, tieši austrumu daļā - posmā no Gaujas līdz Lilastei aptuveni divu kilometru garumā. Savukārt dominējošā garkrasta sanešu plūsma uz austrumiem nodrošina pastāvīgi jaunu Gaujas jūrā ienesto smilšu masu izskalošanu pludmalē. Tāpēc Gaujas – Lilastes posmā ievērojamais sauso smilšu apjoms sekmē sevišķi augstas un varenas priekškāpas izveidošanos un saglabāšanos pat spēcīgu vētru laikā.

Viens no vasarnīcu kompleksiem ar kādreizējo nosaukumu "Kāpas" ir īpašs ne tikai ar savu ģeogrāfisko izvietojumu un reljefu (izteikti kāpu pauguri ar asfaltētu ceļu), bet arī ar savdabīgajiem ielu nosaukumiem, kas izvēlēti 80. gados, kad Rīgas Politehniskais institūts šeit atvēlēja zemesgabalus saviem darbiniekiem. Hlora iela, Metāna iela, Kālija iela, Nātrija iela, Ņūtona iela un Ozona iela - tie ir tikai daži no interesantākajiem ielu nosaukumiem.

Ne tikai "Kāpas", bet lielāko daļu Gaujas ciema vasarnīcu, kas atrodas dzelzceļa jūras pusē, no vienas puses skauj brīnišķīgs priežu mežs, pa kuru vasarās var iet garās pastaigās, rudenī doties ogās un sēnēs, bet ziemā izmantot kā slēpošanas trasi.

Blakus vasarnīcām šajā teritorijā ir saglabājušās arī vairākas vēl septiņpadsmitā gadsimta zviedru kartēs fiksētas viensētas. "Laverin sprogainais kaķis apēda mēnesdēlam skābo karašu," šādu pantiņu jau daudzus gadu simtus skandē vietējie iedzīvotāji, un šā panta vārdi izvēlēti kā māju nosaukumi - Laveri, Sproģi, Kaķi, Mēnesdēli, Skabi un Karašas. Varbūt arī otrādi - pantiņš tapis no māju nosaukumiem.

Netālu no minētājām zvejnieku viensētām stalti slejas arī 1969. gadā projektēta un celta slavenā arhitekta Linarda Skujas (1935 - 2019) vasarnīca. Arhitektūras vecmeistars, kura darbu sarakstā arī savulaik populārais restorāns "Sēnīte", bija viens no pirmajiem, kas iepretim vēl tukšām pļavām, kur ganījās govis, nelielā kāpas kalniņā iecerējis savu ģimenes atpūtas namu. Vēl šodien tas labi saglabājies, kļūstot par sava veida padomju postmodernās arhitektūras pērli. Konteinera tipa nams ar āra ēdamzonu un uz āru izvirzītu garāžu ir unikāls arhitektūras piemineklis. Dārzā redzama arī tēlnieces Artas Dumpes skulptūra - guļoša sieviete, kas šķietami ar acīm pavada katru garāmgājēju.

Meža platības sniedzas līdz pat Lilastei, kur padomju laikos bija slēgta militāra zona (padomju armijas Lilastes poligons) un

armijas tanki veica manevrus, pārvietodamies pa pludmali līdz pat Gaujai.

Varbūt tieši armijas klātbūtne vēsturiski nav ļāvusi Gaujai cilvēku apziņā nostiprināties kā tikpat prestižai vietai kā, piemēram, Garciems.

Šodien plašākai publikai pieejams ir arī dzidrākais Latvijas ezers Ummis, kurš PSRS laikā atradās slēgtajā zonā. Ezers ir ne vien ainaviska vieta, bet arī mājvieta kādam ļoti īpašam aizsargājamam augam – ezerriekstam, tāpēc līdz 16. augustam tur nav atļauts peldēt. Pavisam blakus atrodas arī Garezers, kur Latvijas laikā tika organizētas skautu nometnes, bet dzelzceļam otrā pusē - Dzirnezers.

Nodarbi sev šajā skaistajā vietā atradīs arī putnu vērotāji. Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.

Foto: Ledus spridzināšana Gaujā pie Carnikavas.