«Ladā» no Londonas uz Maskavu caur Rīgu: kā ceļo Kostarikas futbola fani

Kā viss sākās: Dienvidāfrika, brīvprātīgais darbs un bērnības draugi

Pirms astoņiem gadiem es (Olivers - red.) un Sebastjans kā FIFA brīvprātīgie aizbraucām uz pasaules čempionātu futbolā Dienvidāfrikā. Pusotru mēnesi dzīvojām Keiptaunā. Noīrējām vecu 1969.gada «Volkswagen Beetle», uzzīmējām uz tā Kostarikas karogu un nosaucām to par «el Chunche» (pazīstama kostarikāņu futbolista vārdā - red.).

Braukājām šajā auto pa Dienvidāfriku, un mūs kaut kā pamanīja žurnālisti no Kostarikas. Tā mēs nokļuvām savas valsts avīzēs un televīzijā.

Tolaik Sebastjans bija praktikants raidorganizācijā CNN, un es viņu filmēju ar ļoti vecu kameru. Sūtījām ierakstus telekanālam. Kad atgriezāmies, mūs atpazina uz ielas un mēs nosolījāmies, ka apmeklēsim katru pasaules čempionātu.

Pēc četriem gadiem nolēmām doties uz Brazīliju un izveidot televīzijas šovu, kas patiesībā bija realitātes šovs. Trijatā devāmies no Kostarikas uz Brazīliju. Mēs sekojām nacionālajai izlasei, un mūsu ceļš ilga trīs mēnešus.

Mums bija jāspēlē trīs spēles, un neviens neticēja, ka uzvarēsim. Desmit gadus mūsu komanda cieta zaudējumus. Un tikai mēs no paša sākuma bijām pārliecināti, ka uzvarēsim.

Mēs filmējām video, uzmundrinājām spēlētājus, atbalstījām fanus.

Vēl pēc četriem gadiem mēs nolēmām braukt uz Pasaules kausu Krievijā. Mūsu komandai pievienojās Daniels un vēl viens jauniņais - Estebans. Mēs viens otru pazīstam kopš bērnības, bet ar Andreasu iepazināmies čempionātā Brazīlijā.

Vai iespējams ietekmēt spēļu gaitu bez aizliegtiem paņēmieniem?

Mūsu projekta «Subite al Chunche» galvenais mērķis - motivēt un kaut kādā veidā ietekmēt Kostarikas spēļu rezultātus. Mūsu komandas spēlētāji arī skatās šovu.

Šāda līmeņa futbolā pat viens vai pusotrs procents var izšķirt maču. Tas ir liels psiholoģiskais faktors, tāpēc mēs meklējam iespējas iedot viņiem šos papildu procentus.

Spēles gaitu ietekmēt nav iespējams, bet, ja spēlētājiem mača laikā ir pozitīvs noskaņojums un ticība, viņi tiks nākamajā etapā. Tādu iespaidu mēs varējām vērot Brazīlijā.

Mēs nacionālajai izlasei ierakstījām motivējošu video ar nosaukumu «Jā, mēs varam», ko publicējām divas dienas pirms pirmās spēles. Tas aizgāja tautās!

Videoklipā aicinājām cilvēkus ticēt uzvarai, jo par to ir atbildīgi ne vien 11 spēlētāji uz laukuma, bet visi pieci miljoni kostarikāņu.

Vakarā pirms spēles satikām futbolistu sievas, kuras mūs atpazina, un palūdzām parādīt video vīriem. Un mums izdevās ietekmēt nacionālās izlases spēli! Tagad zinām, ka Kostarikas nacionālā izlase seko mūsu projektam, un mēs varam tai palīdzēt iekļūt čempionāta otrajā etapā.

Nobraukt «Ladā» tūkstošiem kilometru un nepadoties

Tā kā čempionāts notiek Krievijā, nolēmām, ka jāatrod krievu mašīna - būs jautri.

Mums vienmēr patikuši lieli, veci auto. «Lada» lieliski atbilst šai koncepcijai.

Mēs nevarējām atrast sponsoru, kurš mums piešķirtu auto. Vairāku mēnešu garumā runājām ar diviem lieliem automašīnu ražotājiem. Bet, kad pienāca laiks sākt filmēšanu Kostarikā, viņi tā arī nebija pieņēmuši galīgo lēmumu, tāpēc sapratām, ka jāmeklē citi varianti.

Turklāt, kad ir sponsori, viņi grib kontrolēt visu procesu un rādīt, kas un kā jādara. Taču tagad mums ir pilnīga rīcības brīvība.

Atrast «Ladu» Londonā nepavisam nebija viegli. Sākumā mēs šīs markas auto nopirkām Kostarikā, nofilmējām vajadzīgo materiālu, bet pārvietot transporta līdzekli uz Londonu izrādījās neērti un dārgi. Sākām meklēt iespējas Lielbritānijā.

Izrādījās, ka visā Apvienotajā Karalistē pārdošanā bija vien divi šādi auto. Sazinājāmies ar pirmo pārdevēju, bet viņa mašīna jau bija atradusi jaunu īpašnieku. Otrā tikpat kā jau bija pārdota, bet es īpašniekam teicu: «Klausies, man šī mašīna ir vajadzīga.» Protams, viņš paprasīja lielāku cenu, bet es nedomājot devos uz Liverpūli pakaļ auto.

Uz ceļa automašīna rada lielu troksni, spēcīgi vibrē. Tā nav ražota gariem ceļojumiem.

Pēc 80 vai 90 nobrauktiem kilometriem tā sāk kratīties, kļūst neērta. Krēsli nepavisam nav piemēroti tam, lai atpūstos vai pagulētu.

Mūsu «Lada» uz šosejas Čehijā vienkārši atteicās braukt tālāk. Pretēji pārdevēja prognozēm pēkšņi beidzās degviela un nācās pielikt lielas pūles, lai varētu turpināt ceļu.

Vēl viens izaicinājums - salonā ir ļoti maz vietas. Jāsasēžas mums četriem, kā arī jāatrod vieta vēl diezgan daudzām mantām un ekipējumam. Tāpēc Nīderlandē nācās nopirkt speciālu novietni uz jumta, lai atbrīvotu salonu.

Gatavošanās notika divus gadus: sapņi un realitāte

Gatavošanās mūsu ceļojumam ilga gandrīz divus gadus. Tā kā tūre ir ļoti dārga, finansiālā daļa bija svarīgākā visā projekta organizēšanā. Pieci dalībnieki, ekipējums, automašīnas Kostarikā un Eiropā, biļetes uz čempionātu, viesnīcas Krievijā un tā tālāk. Mums ir divi sponsori - lieli uzņēmumi, kuri atbalsta projektu, bet mēs savā saturā sociālajos tīklos un «YouTube» ievietojam informāciju par tiem.

Mēs gribējām pagarināt maršrutu, braucot caur Ukrainu vai Baltkrieviju, taču tad vajadzēja atsevišķi kārtot vīzas, tāpēc nolēmām uz Krieviju braukt caur Poliju, Lietuvu un Latviju.

Ne pārāk daudz kostarikāņu ir šeit bijuši, tāpēc tā bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar šīm valstīm.

Pieturvietas izvēlamies «Airbnb» platformā dienu vai divas pirms ierašanās. Katru dienu cenšamies nobraukt maksimālo kilometru skaitu, bet to ir grūti prognozēt. Vienīgais, ko varējām rezervēt ātrāk, - viesnīcu čempionāta norises laikā.

Mūsu projekts ir labi zināms Kostarikā, jo visā valstī izvietotas vides reklāmas, televīzijas reklāmas, izmantojam arī citus kanālus. Tā kā atrodamies tālu, ir grūti aplēst auditorijas lielumu. Tā gadījās mūsu Brazīlijas turnejas laikā. Satikām tur savus atbalstītājus, kuri mums sekoja «Facebook» un gaidīja mūsu parādīšanos.

Mūsu video «YouTube» savāc simtiem tūkstošus skatījumu, un tā ir liela daļa no Kostarikas iedzīvotāju skaita. Varētu teikt, ka mūsu projekts ir starp populārākajiem online seriāliem valstī.

Latvija kostarikāņu acīm un stereotipi par Krieviju

Ceļā uz Maskavu mēs šķērsojām deviņas valstis: Lielbritāniju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Vāciju, Čehiju, Poliju, Lietuvu un Latviju. Krievija ir desmitā valsts.

Nekad iepriekš nebijām viesojušies Baltijā, taču jāatzīst, ka jūsu valstīs ir skaistākās sievietes pasaulē.

Mums interesanta šķita Užupe - neatkarīga republika Viļņas centrā. Mēs pat tikāmies ar šīs «valsts» ministru.

Par citām valstīm zinājām, kādu dabu, arhitektūru, mentalitāti un kultūru gaidīt. Taču par Baltijas valstīm mums nebija nekādas informācijas. Bet viss, ko redzējām, bija patīkams pārsteigums! Viļņa izrādījās maza un ļoti skaista pilsēta, tāpat kā Rīga.

Vairumam kostarikāņu nav iespējas apceļot Eiropu. Ja uz turieni brauc, tad parasti izvēlas Londonu, Parīzi, Berlīni un citas populāras vietas.

Mēs ceram, ka būsim parādījuši viņiem jūsu pilsētu skaistumu un ka turpmāk viņi metropoļu vietā izvēlēsies skaisto Viļņu vai Rīgu. Tas ir viens no mūsu mērķiem.

Braucot no Eiropas dienvidiem uz ziemeļiem, mēs vērojām, kā mainās daba, valstu nacionālais sastāvs un angļu valodas zināšanu līmenis. Polijā, Latvijā un Lietuvā mēs tikpat kā neredzējām aziātus vai citus ārzemniekus, bet sazināties angļu valodā kļuva grūtāk.

Kādā ceļmalas kafejnīcā mums atnesa ēdienkarti poļu valodā, un neviens šajā iestādē nerunāja angliski. Beigās trīs no mums tika pie pusdienām, bet ceturtajam atnesa pankūkas ar šokolādes krēmu.

Šķērsojot visu Lietuvu un Latviju, mēs apkārt redzējām daudz zaļās krāsas - tas ir ļoti skaisti, un citās valstīs neko tādu neieraudzīsi.

Rīgā mēs apmeklējām «Ghetto Games» rīkotu maču, bet Viļņā paspējām aiziet uz spēli starp Latviju un Lietuvu. Pēc spēles mēs pat nofotografējāmies ar komandām uz Kostarikas karoga fona.

Par Krieviju mums zināms maz, jo gribam visu redzēt savām acīm. Dzirdējām, ka cilvēki tur lec priekšā automašīnām, lai izspiestu naudu. Mēs esam gatavi - mums ir kamera, lai izvairītos no tādām situācijām. Esam arī dzirdējuši, ka futbola fani dažreiz ir pārāk aktīvi, bet mēs esam mierīgi kostarikāņi, tāpēc visam vajadzētu būt kārtībā.

Kāds mūsu draugs izbrauca ar Transsibīrijas ekspresi un stāstīja, ka cilvēki Krievijā esot ļoti jauki un viesmīlīgi, pat ja nezina valodu.

Protams, visi esam dzirdējuši par Putinu, kurš sēž uz lāča un dzer degvīnu, bet gribam gūt paši savus iespaidus par valsti un cilvēkiem, neskatoties uz politisko situāciju un stereotipu kaudzi.

Burvju dzira uzvarai

Kad ceļā uz Brazīliju pabijām Bolīvijā, mēs nokļuvām pie kādas raganas. Mēs viņam palūdzām burvju dziru, kas palīdzētu komandai uzvarēt.

Viņa mums iedeva visas nepieciešamās sastāvdaļas: zālītes, eļļas, augus. Mums to visu vajadzēja samaisīt kopā un slepenā vietā sadedzināt vietējai dievībai par godu. Un šis rituāls patiešām palīdzēja!

Mūsu komanda kvalificējās finālam.

Esam saņēmuši daudzas vēstules no sekotājiem, kuri raksta, ka mums kas līdzīgs jādara pirms čempionāta Krievijā. Bija ļoti grūti ko tādu noorganizēt Eiropā, bet Polijā atradām ekvadoriešus, kuri sazinājās ar Krievijas zemniekiem, kuri tur kaut ko sarīkoja. Tātad varēsim vēlreiz pārliecināties, kā tad īsti ir.

Taču mēs prognozējam, ka visdrīzāk uzvarēs Brazīlija. Otrajā vietā varētu palikt Spānija, bet labākajā četriniekā nokļūs Francija un Vācija vai varbūt Kolumbija.