Ticība stiprāka par mātes instinktu. Sektā aizliegts stimulēt dzemdības (10)

Jānēsā svārki, nedrīkst griezt matus!

Meitenes auga kopā - vienā mikrorajonā. Draudzenei vecāki - sektanti aizliedza krāsoties, pucēties, kā to darīja vienaudzes, piedalīties svinībās un izklaidēties. Meitene nedrīkstēja nēsāt bikses, īsu matu griezumu, fotografēties, iet uz kino un diskotēkām. Viņa bija kā pelēkā pele, ierāvusies savā aliņā. Aizliegumu bija tik daudz, ka pat grūti uzskaitīt. Sektas locekļi neskatījās televizoru, nelietoja datoru. Nepietiek ar to, ka noteica, ar ko precēties, līdzīgi kā viņas brālim un māsai, kopā ar sektas dalībniekiem nācās pārcelties uz laukiem.

Sektā uzskata, ka Rīgai draud lielas briesmas, izglābsies tikai laucinieki.

Sekoja dramatisks notikumu pavērsiens: izrādījās, jaunā sieviete ir stāvoklī un mazulim jānāk pasaulē, bet dzemdības kavējas un topošajai mātei ir dažādi sarežģījumi, nepieciešama medicīniska iejaukšanās. Vajadzētu nekavējoties rīkoties, bet, ņemot vērā, ka grūtnieces dzimta saistīta ar reliģisku organizāciju, kurā ir strikti noteikumi, lai glābtu bērna dzīvību, nekas netiek darīts.

Uz jautājumu: «Ko darīsi, ja bērns nomirs?» māmiņa zīmīgi noplātīja rokas: «Tātad Dievs tā būs lēmis.»

Draudzene ir šokā. Viņa vēlas palīdzēt, bet nezina, kā?

Kā kaut ko tādu saprast un pieņemt?

Ja cilvēks ir pieaudzis un pieder ģimenei, kurā ir netradicionāli uzskati un ieradumi, viņa izvēli un dzīves ceļu kāds no malas var ietekmēt maz, jo viņš pats spēj uzņemties atbildību par sevi, saka Krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» psihoterapeite Inese Ruka.

«Ja sieviete uzskata, ka viņas bērnības draudzene rīkojas nepareizi, tas ir emocionāls pārdzīvojums. Tomēr būtisks ir jautājums, cik viņu attiecības ir tuvas un vai abas spēj runāt par šo tēmu.» Stigru sekošanu reliģiskiem principiem, liberālāka skatījuma uz lietām nepieņemšanu viņa salīdzina ar atkarībām – alkoholismu, darbaholismu, slimīgu aizraušanos ar diētām vai fiziskām aktivitātēm.

«Ja cilvēks pilnībā kaut kam pakārto savu dzīvi, izvēles, tad tā ir atkarība,»

saka psihoterapeite.

Un tomēr… «Ja sieviete ir augusi šādā vidē, viņas vērtības un vajadzības atbilst sektas reliģiskajam piedāvājumam, vai mums ir tiesības nosodīt viņas izvēli?» Ruka uzskata, ka šajā, tāpat kā citu atkarību gadījumā, sieviete var atbrīvoties no savādo, reizēm kaitējošo aizliegumu nastas tikai tad, ja pati to vēlas. «Tas ir līdzīgi kā gadījumos, kad cilvēks laicīgo dzīvi nomaina pret klosteri.»

Sabiedrībai vispirms gribas kliegt: «Nē!» Gribas nosodīt, teikt, ka tas ir nepareizi. Tomēr tā ir individuāla izvēle, kas jārespektē.

Psihoterapeite iesaka: «Ja meiteni tiešām interesē viņas bērnības draudzenes liktenis, viņai vajadzētu censties izprast un apjautāties, ko draudzene iegūst, esot ticībā, kāpēc viņai ir tik svarīgi būt šajā organizācijā, kā pietrūkst.»

Psiholoģe atgādina, ka ticības būtība ir spēja paļauties uz Dievu, un tam psiholoģiskā nozīmē ir liela vērtība, jo veicina spēju paļauties uz attiecībām, nevis kontrolēt otru cilvēku.

«Daudzi grib otru kontrolēt, attiecības nav pieņemošas, un tas ļoti traucē.»

Ruka domā, ka jauno sievieti, kura nespēj pieņemt un pārdzīvo draudzenes izvēli, pavada trauksme un bezspēcība, tāpēc viņai vajadzīgs emocionāls atbalsts.

Psiholoģe atzīst, ka konkrētais gadījums ir sarežģīts: situācijā, kad grūtniece tiek atrasta uz ielas dzērumā, visiem ir skaidrs, ka topošā māte par bērnu nerūpējas, bet gadījumā, ja sieviete ticības vārdā atsakās no medicīniskas iejaukšanās, tādējādi kaitējot bērnam, novilkt striktu robežu ir grūti.

Uzkurina sevi līdz baltkvēlei

Pamanot, ka ģimenes loceklis, draugs vai paziņa cieš no psiholoģiskas ietekmēšanas un ir zaudējis kontroli pār situāciju, ir jāmudina cietušais meklēt sertificēta psihologa palīdzību, iesaka Valsts policija (VP). Tomēr visbiežāk «cietušais» nekādu palīdzību nemeklē. Gluži otrādi – kļūst aizkaitināts, ja tāda tiek piedāvāta.

Sociālpsihologi norāda, ka reliģiskās sektas manipulē ar adeptu prātiem, izmantojot rafinētas, pārdomātas metodes, un harismātiskajiem līderiem ir liela vara pār sektas dalībniekiem.

Racionāli argumenti no malas tiek uztverti, labākajā gadījumā, noraidoši.

Tikmēr policijā norāda, ka noziegumi, kas veikti, izmantojot suģestiju un hipnozi, nav retums. Ir zināms, ka sektās notiek masveida hipnozes un suģestijas seansi, kuros cilvēki nonāk eiforijā.

Ieroči, lai novestu cilvēku transā, ir visdažādākie – arī skaņa, gaisma, smarža, miega trūkums.

Harismātisko sektu līderi mēdz būt spīdoši oratori, kas uz publiku iedarbojas, runas laikā sevi uzkurinot līdz neprātīgam stāvoklim un līdzi «pavelkot» arī publiku. Speciālisti saka, ka tā ir emocionāla vardarbība, tomēr Latvijā reliģiskās organizācijas netiek specifiski kontrolētas.

«Ja ir aizdomas, ka reliģiska grupējuma vai kādas organizācijas pārstāvji ir veikuši noziedzīgu nodarījumu, ir jāvēršas tuvākajā Valsts policijas iecirknī un jāziņo par notikušo,» turpina skaidrot VP sabiedrisko attiecību speciāliste Gita Gžibovska. Ja ir aizdomas, ka ģimene kaitē bērnam, jāziņo policijai vai bāriņtiesai.

Kaķus ziedo Sātanam

Kas cilvēkus, dažkārt izglītotus un veiksmīgus, mudina iesaistīties dīvainās sektās? Psihoterapeits, Reliģisko kustību pētīšanas padomes priekšsēdētājs laikā no 2006. līdz 2008. gadam, Artūrs Utināns reliģiozitāti skaidro kā daļu no cilvēka bioloģijas.

Jāņem vērā, ka reliģiozitāte ir vismaz 70 000 gadu sena.

Reliģiozitātes dziņu veicina vairāki gēni. Ja šo gēnu kombināciju ir par daudz, rodas psihiskas slimības. Tieši tāpēc šizofrēnija un reliģiskās atklāsmes stāv tik tuvu līdzās. Tālu nav jāmeklē arī sapņi un psihozes. Pētnieks norāda, ka harismātiskie līderi nereti ir šizotipālas personības.

Kādu laiku modē bija apokaliptiskās kustības, kas gaidīja pasaules galu. Par laimi, Latvijā tās lielu popularitāti neguva. Piemēram, Penzā reliģiskā sekta pasaules galu gaidīja dārzniecības teritorijā.

Briesmīgo pasaules karu, kas, pēc sektantu aplēsēm, neskartu tikai un vienīgi Mihailovas rajona dārziņus, sektantu līderis gaidīja svētlaimīgi - zaļumos kopā ar savām aplidotājām - vietējām dāmām.

Māršala Eplvaita kustības «Debesu vārti» pārstāvji izdarīja publisku pašnāvību, cerot nonākt citplanētiešu kuģī Heila-Bopa komētas astē. Šajā sektā bija intraverti vientuļnieki – augsto tehnoloģiju speciālisti. 1995. gadā Francijas Alpos pašsadedzinājās 16 cilvēku, bet gadu iepriekš Šveicē un Kanādā no saviem «laicīgajiem apvalkiem» atbrīvojās vairāk nekā 50 «Saules tempļa» dalībnieki.

Džima Džonsa «Tautas tempļa» kults paņēma gandrīz tūkstots cilvēku dzīvības.

Lai gan Latvija no «sektantu uzbrukumiem» nav smagi cietusi, daži gadījumi tomēr iezīmējas arī mūsu vēsturē. Plašu rezonansi izraisīja gadījums, kad 1996. gadā 17 gadu vecā «Jehovas liecinieku» adepte nomira tikai tāpēc, ka vecāki aizliedza savai meitai pārliet asinis. Pirms tam Suntažos jau bija miris nepilnu gadu vecs mazulis, jo bērna tēvs - šīs pašas reliģiskās kustības pārstāvis - aizliedza pārliet bērnam asinis.

Pirms vairākiem gadiem, ziedojot Sātanam, jaunieši Biķernieku mežā nogrieza galvu vairākiem kaķēniem. Mežā cilvēki atrada zīmes, kas liecināja par kulta darbībām. Tikmēr Krievijā jauniešiem ar mājdzīvnieku mocīšanu nebija gana – viņi noslepkavoja vienaudžus un dzēra viņu asinis, tādējādi godinot Sātanu.

Latvijā pusotrs miljons ticīgo

Aplēses liecina, ka kopējais dažādu draudžu locekļu skaits ir 1 440 471. Visvairāk - 700 469 luterāņu, vismazāk presbiterāņu – 20 un hinduistu - 21. To reliģisko organizāciju starpā, kuru darbībā vērojamas totalitāro sektu iezīmes, popularitāti nezaudē «Jaunā paaudze» ar 3000 sekotājiem un «Jehovas liecinieki» ar 2250 iesaistītajām personām. Par popularitātes trūkumu nevar sūdzēties «Jaunapustuļi» ar 1298 dalībniekiem un «Evaņģēliskie kristieši», kuru locekļu skaits pārsniedz tūkstoti.

2016. gadā Tieslietu ministrijā savas darbības pārskatus iesniedza 25 reliģiskās organizācijas,

arī tik eksotiskas kā Sūkjo Mahikari, Senaustrumu apustuļu, Branhamistu, Presbiterāņu un Bahaiešu.

Tomēr kopumā valstī darbojas vairāk nekā 30 dažādas konfesijas. Latvijā ir vairāk nekā 1000 draudzes un vairāk nekā 150 autonomās draudzes.