«Es uzskatu, ka politikā ir divi ceļi, kā veidot spēcīgu, jaudīgu politisku organizāciju. Pirmais, vieglākais, ceļš paredz uz katrām vēlēšanām sameklēt un uzaicināt partijas deputātu kandidātu sarakstā dažādus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kas nodrošina tai plašu vēlētāju atbalstu un ietekmi parlamentā savu ideju realizācijai. Otrs ceļš ir grūtāks, to praktizē Centrāleiropas valstīs. Tur politiskās ietekmes centri tiek uzbūvēti partiju iekšienē. Tiek radīta politiskā vide, kurā politiķi iet cauri nopietnam «filtram» - partijas biedru un sabiedrības vērtējumam. Viņi nāk ar savu kompetenci, idejām, iegulda daudz enerģijas un darba,» klāstīja politiķis.
Pēc Smiltēna domām, «Vienotības» lielākā problēma ir tā, ka tikusi sagrauta komanda un biedru motivācijas sistēma. Viņš norādīja, ka partija tika nevis būvēta no iekšienes, bet nemitīgi papildināta ar jauniem cilvēkiem no malas. «Daudzi no tiem, kas gribēja augt un attīstīt sevi kā politiķus, darboties noteiktā partijas iekšējā sistēmā, tika atmesti otrā plānā. Tas ir organizācijas iekšējā taisnīguma jautājums,» viņš teica.
«Es domāju, ka graujošs partijai bija tas, kā vara tika iemesta Ventspils mēra Aivara Lemberga (»Latvijai un Ventspilij«) un ZZS rokās, kad divas «Vienotības» deputātes Lolita Čigāne un Ilze Viņķele, pārstāvot sešas «Vienotības» frakcijas balsis, aizgāja uz slepenu tikšanos ar ZZS pārstāvjiem un vienojās, ka premjera amats tiek atdots ZZS un Mārim Kučinskim. Cik man ir informācija, runa bija par ministriju vienai no šīm dāmām, bet tā netika iedota, nācās aprobežoties tikai ar Saeimas komisijas vadīšanu,» apgalvoja Smiltēns.