Kopā ar Annu: Vecāku izkastrētie vīrieši jeb zēni taču neraud!

Realitāte. Dzīve uz zemes ienes savas korekcijas, izkropļotas paaudzes pēc kara, tas ir fakts. Vainot īsti nav ko, tā vienkārši ir noticis pagātnē un mēs šodien sastopamies ar kara posta sekām.

Un sekas ir ļoti skumjas un pat traģiskas.

Veselas paaudzes ir izaugušas bez tēva šā vārda patiesajā nozīmē un līdz ar to arī bez īstas mammas. Kam paveicās un fiziski tēvs blakus bija, pārsvarā gadījumu viņš bija neiejūtīgs, pats savās problēmās iegrimis, despotisks vai dzēra. Par cieņu, gādību, sava jūtīguma un empātijas izrādīšanu pret savu sievu un bērniem pat neaizdomājās, jo kaut kur jau šim «tēvam» pakausī kāds dziedāja: «Zēni/vīrieši taču neraud!» Un sieviete, šādam vīrietim blakus esot, arī pārvērtās par kaut ko nesaprotamu - cietēja, glābēja, visu varošā, nemīlētā, bet centās būt «mīloša», cik nu tas šādos apstākļos vispār ir iespējams.

Un jāsaka, ka pēckara paaudzēm galvenā vērtība bija jumts virs galvas un pilns vēders, ko var saprast, bet cilvēks ir kas daudz vairāk. Bērnam ar to vien ir par maz.

«Zēni taču neraud» mūsdienās nes iznīcinošu postu, jo tiek uztverti kā «vīrietis nejūt». Tiek izslēgts cilvēks un paliek truls darītājs, būtībā robots - monstrs, kas rīkojas. Nejūt sevi, kaut ko dara tāpēc, ka grib būt vīrietis, teiksim, veido savu biznesu, pelna naudu, audzina bērnus (tikpat nejutīgus un neiejūtīgus, kāds ir viņš pats) un jūk prātā, ja sastop kādu «citplanētieti», teiksim, sievieti vai bērnu, kurš vēl ir dzīvs un kaut ko jūt!

Šādam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti dzīvot! Bērnībā viņš nesaņēma to, kas viņam pienācās, - gādīgu, saprotošu tēvu un mīlošu māti, puisītim tika atņemta dabiskā spēja just, jo puikas neraud (prieku, bēdas, citreiz pat izsalkumu, jo ēda tāpēc, ka ir jāēd, nevis tāpēc, ka gribējās).

Šodien šādi uzaudzis vīrietis būvē savu dzīvi uz šā pasaules redzējuma un kapitulē.

Izaugušais puisītis jūt izmisumu, jo kaut kas neiet kopā. Izrādās, jušana ir dzīva, tikai absolūti neapzināta un nepazīta, un, iespējams, pat nedaudz ir kauns no apkārtējiem,

jo «īsts vīrietis taču nejūt»!

Piemērs: vīrietim dzīvē notiek kaut kas, kas rada emocionāli sāpīgu pārdzīvojumu, viņš nesaprot, kas tas ir un ko ar to darīt, tāpēc nolemj piedzerties, iesist sievai vai bērniem, uzbļaut kolēģim, izrēķināties ar kādu uz ceļa, izpostīt savu dzīvi utt. Lozungs vai saprašana apmēram šāda: «Man sāp - nodarīšu citiem pāri un kļūs labāk…» Ellei vārti vaļā - pats nelaimīgs un līdzcilvēki nelaimīgi, tiek audzināta kārtējā paaudze bez tēva.

Vārds «apzināšanās» nu skan visās malās, un jau nelabi metas, to dzirdot, - apzināšanās prakses, meditācijas, skolas, nodarbības utt. Tā kā es to saprotu, nekas cits jau neatliek, kā apzināties, kas ir noticis, ko tas ir izdarījis ar mani, kāds es esmu un kā jūtos. Tikai pēc tam var sekot patiesi laimīga dzīve, uz kuru tiecamies.

Tikai tad var satikt otru cilvēku pa īstam, ja esi saticis pats sevi.

Tas nav viegls darbs, bet gan grūts un garš ceļš, ko mums visiem novēlu laimīgas nākotnes vārdā. Un ļausim puikām just!