Pirmo reizi Salivanu zibens saspēra 1942. gadā, kad viņš atradās parka ugunsgrēku novērošanas tornī. Negaisam sākoties, tornī iespēra zibens, aizdedzinot koka konstrukciju. Kad Salivans bēga prom, zibens vēlreiz iespēra tornī, bet pēc tam – dažus metrus tam blakus, trāpot arī Salivanam. Rezultātā viņam tika pamatīgi apdedzināta kāja un norauts kājas pirksts. Salivans pats atklāja, ka tas bija baisākais zibens spēriens, ko viņš jebkad piedzīvojis.
27 gadus vēlāk, 1969. gada jūlijā Salivans atkal atradās darbā un ar automašīnu brauca pa kalnu ceļu, kad zibens spēriens caur atvērto automašīnas logu aizdedzināja viņa matus. Salivans zaudēja samaņu, bet automašīna turpināja braukt, līdz apstājās netālu no kraujas malas.
Nākamajā gadā zibens Salivanu saspēra brīdī, kad viņš stāvēja pie sava dārza. Zibens sākumā trāpīja blakus esošajam jaudas transformatoram, bet pēc mirkļa pārlēca uz Salivanu, notriecot viņu no kājām un viegli apdedzinot kreiso plecu.
Ceturtais un piektais spēriens
Ceturto un piekto spērienu Salivans arī saņēma, pildot darba pienākumus. 1972. gadā viņš atradās savā mežsarga stacijā, kad sākās negaiss. Un atkal – zibens spēriens aizdedzināja nelaimīgā vīra matus, liekot viņam uz galvas mest dvieļus, lai apdzēstu uguni. Savukārt 1973. gada augustā viņš, atrodoties darbā, centās aizbēgt no negaisa un paslēpties, bet ceļā viņu tomēr panāca zibens šautra. Pēc šā gadījuma viņš sāka aizdomāties, ka viņā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas pievilina «pērkontēvu».
/nginx/o/2018/07/04/7990290t1h73b8.jpg)