Pēc padomju represijām: Mongolijas budistu mūku jaunā paaudze - mileniāļi

29 gadus vecais Lobsangs Tajangs reliģiskās studijas sāka tikai pirms četriem gadiem, taču tagad viņa apmācībā ir jau divi jaunāki mūki - 10 un 11 gadus veci. Citviet viņš šādu statusu varētu sasniegt vēl pēc 20 gadiem.

«Man šķita, ka neesmu vēl sasniedzis pietiekamu zināšanu līmeni,» atzīst Tajangs. «Domāju - vai ir pareizi, ka mani sauc par skolotāju, kamēr pats vēl tikai mācos?»

Pienākumus, kas parasti tiktu uzticēti vecākiem un pieredzējušākiem mūkiem, viņam nākas uzņemties tāpēc, ka komunistisko represiju laikā tika nogalināti apmēram 17 000 budistu mūku, liecina oficiālās aplēses. Tolaik vairums mongoļu piekopa budisma novirzienu, kas līdzīgs Tibetas budismam.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma izdzīvojušie budistu mūki, no kuriem daudzi tolaik jau bija sirmgalvji, atjaunoja klosterus un skolas.

Tajanga klosterī pirms padomju ēras bija apmēram 800 mūki. Kad sākās «tīrīšanas», apmēram puse aizbēga, bet daudzi no palikušajiem tika nogalināti. Tagad tur palikuši mazāk nekā 40 mūki. Klosteri vada 35 gadus vecs mūks, kurš ir vecākais no visiem.

Līdz mūsdienām saglabājušies 28 no vairāk nekā 40 budistu klosteriem, kas kādreiz bija Mongolijā. Jaunajiem mūkiem ir grūti saglabāt brūkošās ēkas, kas celtas tālajā 18. gadsimtā.

Kļūt par budistu mūku - tā mūsdienās ir neparasta karjeras trajektorija. Izvēli par labu garīgajam darbam jāizdara ne vien bērnam, bet arī viņa vecākiem. Bet pat tad, kad mācības iesāktas, ne visi tās pabeidz. «Mūsdienās ir grūti atrast mūkus, kas paliks uzticīgi savam zvērestam,» norāda Tajangs.

Klosteros uzaugušie mūki bieži vien sāk ilgoties pēc ārpasaules, ko viņi redz reti - vien četras nedēļas gadā. Lai arī klosterī ir internets, mobilos tālruņus atļauts izmantot tikai pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas.

«Viegli nocirst mežu, vai ne?» saka Lobsangs Rabtens, otrais augstākstāvošais mūks klosterī. «Bet paies ilgs laiks, kamēr tur ataugs koki.»