Latvijā piemin komunistiskā režīma politisko represiju un deportāciju upurus

Pieminot komunistiskā genocīda upurus, šodien Rīgā notiek vairāki pasākumi - piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas un Torņakalna stacijās, koncerti, kā arī gājiens no Latvijas Okupācijas muzeja ēkas Rātslaukumā līdz Brīvības piemineklim

Vecrīgā gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli devās aptuveni 1000 cilvēki.

Gājiena priekšgalā bija vairāki politiķi, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) un izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V). Daudzi rokās turēja valsts karogu sēru noformējumā, simbolizējot 77.gadskārtu kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām. Kāds vecāks kungs gājiena priekšgalā nesa krustu.

Lai gan parasti komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos lielākoties piedalās vecāka gada gājuma cilvēki, šoreiz bija redzamas arī vairākas jauniešu grupas. Notiekošo fotoaparātos iemūžināja tūristu grupiņas, kas pusdienlaikā kuplā skaitā bija sastopamas vecpilsētā.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Rīgas pilī atklājot fonda «Sibīrijas bērni» rīkoto konferenci «1941. gada 14. jūnija piemiņai», atzīmēja, ka Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena atgādina par padomju varas mēģinājumu sagraut Latviju un iznīcināt tās tautu.

Vējonis norādīja, ka padomju okupācijas režīma represijas turpinājās arī pēc tam, kad cilvēki, pārvarot grūtības, atgriezās Latvijā. «Lai gan dzimtā zeme jau bija zem kājām, katra diena bija kā jauna atgriešanās no Sibīrijas, jo represijas turpinājās - ar šķēršļiem profesijas un izglītības izvēlē, ar zīmogu pasē, kas raisīja līdzcilvēku neuzticību vai pat nicinājumu. Ar trūkumu un beztiesiskumu,» teica Valsts prezidents.

Viņš uzsvēra, ka cīņa par izdzīvošanu Sibīrijā, Latvijā turpinājās kā cīņa par dzīvošanu. «Neredzama, personiska, un ļoti sāpīga Tā bija klusa varonība, kuru varam tikai apbrīnot, un no kuras mācīties - saglabāt uzticību Latvijai arī ikdienā, arī vienatnē, arī tad, kad visgrūtāk,» teica Vējonis.

Vēlāk pēcpusdienā Valsts prezidents dosies uz Latvijas armijas karavīru piemiņas vietu Litenē, kur piedalīsies atceres brīdī Litenes kapos un tiksies ar represētajiem pie atmiņu ugunskuriem.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14. jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, to skaitā latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz «Gulag» nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.