Liepājas ģimnāzijas rekonstrukcijas autore: «Nedomāju, ka kāds tik augstu novērtēs»

Jūs esat saņēmusi galveno Arhitektūras gada balvu - zelta ananasu. Vai gaidījāt šādu iznākumu?

Ilze Mekša, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas rekonstrukcijas autore: Negaidīju, ka saņemšu zelta ananasu, es tam neticēju. Man pašai šķita, ka visu forši daru, viss ir kārtībā, un pat nepieļāvu domu, ka kāds to tik augstu novērtēs. Turklāt manu darbu vērtēja starptautiska žūrija, no kuras ļoti baidījos. Balvas saņemšana bija prātam neaptverama – es neticēju un nenojautu, ka tā notiks.

Kas, jūsuprāt, bija spēcīgākais konkurents?

Man šķiet, ka šajā gadā no 46 darbiem, visi deviņi laureāti bija ārkārtīgi nozīmīgi un spēcīgi projekti. Man ļoti patika gandrīz visi no šiem darbiem, taču es gribētu atzīmēt Stradiņu slimnīcu, Ģertrūdes ielas māju un bērnu laukumu «Labirints» pie Doma baznīcas – katru dienu eju garām un priecājos.

Vai ir kāds īpašs iemesls, kādēļ izlēmāt rekonstruēt Liepājas ģimnāziju?

Tolaik strādāju algotu darbu, un mans birojs pieņēma visus pasūtījumus, taču ar Liepājas ģimnāziju sajutu īpašas, personiskas attiecības. Mana mamma nāk no Liepājas un viņa ir beigusi šo skolu, bet, uzņemoties šo darbu, atklāju, ka arī daudzi mani paziņas ir beiguši Liepājas ģimnāziju.

Kur meklējāt iedvesmu? Vai ir kāds stāsts aiz šā projekta?

Mani ļoti iespaidoja tas, ka šajā skolā jau vēsturiski ir izveidots ļoti veiksmīgs funkcionālais plānojums. Mans pienākums faktiski bija ieraudzīt jau tās lietas, kuras Liepājas 1. ģimnāzijas arhitekts Luijs Melvils pirms simts gadiem bija ieplānojis. Es to tikai atjaunoju un atgriezu atpakaļ tās netaisnības un laika zobu, kas bija skāris šo skolu.

Kas bija sarežģītākais šajā projektā?

Ja būtu domājusi, ka projekts būs sarežģīts, tad tur neko nepasāktu. Es vienmēr projektiem pieeju pragmātiski – ja jādara, tad jādara – vai tā ir ļoti liela ēka vai maza, vienmēr ir jāatrod īstā pieeja. No tehniskā viedokļa – šis projekts bija apjomīgs, par ļoti daudzām lietām vajadzēja spriest, precīzi definēt, ko darīt, ko nedarīt un kā darīt.

Vai izmantojāt kādas jaunas, vēl citos projektos neizmantotas dizaina metodes, risinājumus?

Jā, mēs kombinējām vēsturisko ar mūsdienīgo.

Ēkas labiekārtojums ir veidots mūsdienīgā versijā – tas ir tas mūsu pienesums šai skolai. Es uzskatu, ka kāda zīme no katra laikmeta ir jāatstāj, un tā mēs atstājām gan vēsturiskās lietas, gan arī atstājām šo to no padomju laikiem, šo to gan no nesenākas pagātnes, gan no šodienas. Es arī ceru, ka kādreiz nākotnē kāds kaut ko atstās no mums.

Ar ko tieši šis projekts atšķiras no jūsu pārējiem projektiem?

Ar sabiedrisko nozīmīgumu un to, ka šis projekts jau vēsturiski ir ļoti vērtīgs.

Kas jums pašai visvairāk patika, rekonstruējot Liepājas ģimnāziju?

Man ļoti patika veiksmīgā sadarbība, kas izveidojās starp mani, starp pasūtītāju, starp būvniekiem, un faktiski tā bija tāda ārkārtīgi pozitīva pieredze, par kuru es nevaru pat pateikt nevienu sliktu vārdu. Šajā projektā viss noritēja tā, kā tam jānotiek, kas laikam arī bija rekonstrukcijas veiksmes atslēga.

Latvijas Arhitektūras gada balvas sudraba ananasus šogad saņēma vēl trīs objekti - Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas rekonstrukcijas un A korpusa jaunbūves 1. kārta, bērnu laukums «Labirints» un daudzdzīvokļu ēka Ģertrūdes ielā 121.

Šogad «Latvijas Arhitektūras gada balvai 2018» tika pieteikti 46 darbi. Pirmajā kārtā darbus vērtēja atlases žūrija septiņu nozares ekspertu sastāvā, to vidū bija arhitekti un gada balvas laureāti Austris Mailītis, Pēteris Blūms, Kārlis Melzobs, Juris Lasis un Dagnija Smilga, kultūras projektu un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa un mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas vadītājs Andris Eglītis.