Kā Bils Klintons reiz «pierunāja» Ziemeļkoreju nolikt kodolieročus

«Šī vienošanās ir pirmais solis ceļā uz Korejas pussalu, kas brīva no kodolieročiem,» 1994.gadā teica Klintons. «Tā nav balstīta uz uzticēšanos.»

Apmaiņā pret Ziemeļkorejas kodolprogrammas izbeigšanu ASV solīja normalizēt attiecības ar izolēto valsti. Abas valstis arī vienojās izstrādāt «formālas garantijas», ka valstis viena pret otru neizmantos kodolieročus. Tobrīd valdošajā baiļu atmosfērā parakstītā vienošanās pēc deviņiem gadiem būtībā jau bija izjukusi. Kāpēc tā notika? Galvenie neveiksmes iemesli bija aizmuguriskas intrigas un neuzticēšanās valstu starpā.

Ziemeļkorejas kodolprogrammas vēsture

Ziemeļkoreja kodolkaram gatavojas kopš Aukstā kara sākuma, kad Padomju Savienība sāka apmācīt ziemeļkorejiešu zinātniekus kodolieroču ražošanā. 60.gados Ziemeļkoreja jau bija pietuvojusies savas kodolprogrammas izveidošanai, norāda domnīcas «American Security Project» analītiķis Dereks Boltons. 1963.gadā Ziemeļkorejā notika veiksmīgi eksperimenti ar kodolu dalīšanos - procesu, kas ir kodolieroču pamatā.

Turpmākajos gados Ziemeļkoreja meklēja atbalstu kaimiņzemē Dienvidkorejā, piedāvājot slepus izstrādāt kopīgu kodolieroci. Dienvidkoreja atteicās. Taču tikai 80.gados pasaule saprata, ka Ziemeļkoreja kodolieroču jautājumam patiešām pieiet nopietni un ka valsts ir tuvāk kodolprogrammas izveidei, nekā tika uzskatīts.

Par spīti tam Ziemeļkorejas līderis Kims Irsens 1985.gadā ratificēja Kodolieroču neizplatīšanas līgumu. Starptautiskais līgums, kura mērķis bija ierobežot kodolieročus un vēlāk arī pilnīgu atbruņošanos, bija spēkā jau no 1970.gada, taču Ziemeļkoreja vilcinājās tam pievienoties tāpat kā ASV. Pēc pievienošanās līgumam Ziemeļkoreja turpināja urāna ieguvi un plutonija ražošanu, kā arī 80.gados uzcēla vairākus kodolreaktorus.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Ziemeļkoreja iegrima dziļākā izolācijā. «Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu Ziemeļkoreja zaudēja savu galveno aizstāvi,» uzsver Džordžtaunas Universitātes profesors Kīrs Lībers.

«Ar ko tā varētu stāties pretī ASV varai? Atbilde ir acīmredzama - tie ir kodolieroči.»

80.gadu nogalē ASV ar satelītuzņēmumu palīdzību atklāja Kima Irsena slepeno kodolprogrammu un turpināja izstrādāt ieročus, neraugoties uz to, ka ar Dienvidkoreju bija vienojusies neizmēģināt un neražot kodolieročus. 1992. un 1993. gadā Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra pieprasīja iespēju inspicēt Ziemeļkorejas kodolreaktorus. Ziemeļkoreja šo ierosinājumu noraidīja un piedraudēja izstāties no Kodolieroču neizplatīšanas līguma.

Klintona dilemma

Toreizējam ASV prezidentam Bilam Klintonam tā bija dubultkrīze. No vienas puses, republikāņi viņu mudināja neiesaistīties sarunās ar Ziemeļkoreju, kamēr demokrāti un starptautiskā kopiena uzskatīja, ka risinājumu iespējams atrast tikai sarunu ceļā. No otras puses, Ziemeļkoreja saasināja retoriku, solot pārvērst Dienvidkorejas galvaspilsētu Seulu «uguns jūrā», ja ASV caur ANO vērsīs sankcijas pret Ziemeļkoreju.

ASV apsvēra militāru iejaukšanos, taču beigās uz tikšanos ar Kimu Irsenu Phenjanā nosūtīja eksprezidentu Džimiju Kārteru. Kārters pārliecināja Kimu sākt sarunas, bet dienā, kad tām bija jāsākas, Kims Irsens nomira. Viņa vietā stājās dēls Kims Čenirs.

Situācija izskatījās drūma, bet Klintonam radās arvien lielāka pārliecība, ka sarunas ir vienīgais iespējamais risinājums. Nākamo 16 mēnešu garumā notika intensīvas pārrunas galvenā sarunvedēja Roberta Galluči vadībā. Pārrunu rezultāts - dokuments, kas pazīstams ar nosaukumu «Agreed Framework» jeb «norunātais ietvars». Tikai četras lappuses garajā dokumentā Ziemeļkoreja apņēmās pārtraukt Jongbjonas kodolreaktora darbību, atteikties no vēl diviem reaktoriem un noglabāt kodoldegvielu, ko potenciāli varētu izmantot kodolieroču ražošanā. Savukārt ASV solīja piegādāt degvielu, aizstājot reaktoru aizvēršanas radīto iztrūkumu, un uzbūvēt divus jaunus «vieglās degvielas» reaktorus. Vienošanās arī paredzēja ASV ekonomisko sankciju atsaukšanu un solījumu, ka ASV neizmantos savus kodolieročus pret Ziemeļkoreju.

Līgumu Savienotajās Valstīs kritizēja par to, ka ASV uzņemas lielas saistības, apmaiņā saņemot tikai solījumus. Taču aizkulisēs Klintona administrācija bija pārliecināta, ka Ziemeļkoreja ir uz sabrukšanas robežas un nepastāvēs gana ilgi, lai ASV solītos reaktorus patiešām nāktos uzcelt. Tikmēr Ziemeļkorejā vienošanos neuztvēra nopietni. Izolētajai un nabadzīgajai valstij, kuras vadītājs uzskatīja, ka kodolieroči tai dod lielāku varu uz politiskās skatuves, nebija motivācijas patiesi atteikties no savas kodolprogrammas.

Ziemeļkoreja ignorēja brīdinājumus, ka vienošanās ir sašķobījusies, un drīz vien ASV izlūkdienesti uzzināja, ka Ziemeļkorejas rīcībā ir daudz modernākas kodoltehnoloģijas nekā domāts.

Jauns saspīlējums Buša laikā

Džordža Buša prezidentūras sākumā šķita, ka viņš varētu turpināt Klintona ēras pieeju. Taču Buša administrācija pārtrauca degvielas sūtījumus, un Ziemeļkoreja sūdzējās, ka solītie kodolreaktori tā arī nav uzbūvēti. Pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem ASV retorika mainījās, un 2002.gada runā par valsts stāvokli Bušs nosauca Ziemeļkoreju par vienu no «ļaunuma ass» valstīm.

ASV un Ziemeļkorejas attiecības pasliktinājās vēl vairāk.

2003.gadā Ziemeļkoreja izstājās no Kodolieroču neizplatīšanas līguma. 2006.gadā valsts veica pirmo kodolizmēģinājumu, kas, visticamāk, bija neveiksmīgs.

Kaut arī 2009.gada Klintons personīgi devās uz Ziemeļkoreju un panāca divu amerikāņu žurnālistu atbrīvošanu, bija jau par vēlu atrunāt Ziemeļkoreju no tās kodolprogrammas.

Nākotne - neskaidra

2017.gadā Ziemeļkoreja veica vairākus raķešu izmēģinājumus un tās vadītājs Kims Čenuns iesaistījās asā vārdu apmaiņā ar jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu. Taču šogad Ziemeļkoreja savu nostāju šķietami mainīja, tuvinoties Dienvidkorejai un plānojot Kima Čenuna tikšanos ar Trampu.

Trampa noskaņojums šķiet optimisma pilns - aprīļa beigās viņš slavēja Kimu Čenunu kā «ļoti atklātu» un «ļoti godīgu». «Ziemeļkoreja gadu gaitā ir devusi daudz solījumu, bet tā nekad nav bijusi šajā pozīcijā,» piebilda Tramps. «Mums ir tieši pateikts, ka viņi [Ziemeļkoreja] gribētu šo tikšanos iespējami drīz.»

Pagājušonedēļ notikušajā Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas samitā Čenuns tikās ar Dienvidkorejas prezidentu Munu Džēinu. Tā noslēgumā abi nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, ka abas valstis formāli pasludinās Korejas kara beigas, lai arī faktiski konflikts beidzās jau 1953.gadā, un virzīsies uz pilnīgu denuklearizāciju.

«Korejas pussalā vairs nebūs kara un ir iesācies jauns miera laikmets,» teica Muns. «Ar priekšsēdētāju Kimu Čenunu esam vienojušies par pilnīgu denuklearizāciju, un tas ir mūsu kopīgais mērķis.»

Izskatās, ka Ziemeļkoreja uzņēmusi atbruņošanās kursu. Taču vēsture rāda, ka priecāties vēl ir par agru.