Šovs turpinās! Kurš tiekas ar Pugačovu, Depardjē un dižciltīgo afēristu?

Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra stūrī iepretim Mākslas muzejam iemājojis estētiski meklējošais neoklasicisma gars. Sperot soli pieczvaigžņu boutique viesnīcas Gallery Park Hotel pagalmā, šķiet, ka nonāc 19. gadsimta Rīgas būvniecības zelta laikmetā, kad turīgā elite sacentās par greznākās franču tipa savrupmājas būvniecību. Napoleona III laikam raksturīgie bordo toņi, tumši zaļais no 19. gadsimta plaukstošās Rīgas, zelts tapešu reljefā un autentiskas antikvāra mēbeles - vienlaikus grezns un vēsturisks, interjers rada mūsdienīgi komfortablu iespaidu.

Taisns kā svece vestibilā stāv šarmants kungs iesirmām ūsām un viszinošu skatienu aiz tonētajiem briļļu stikliem. Viņam piemīt stils, kas iederas viesnīcas kopainā. «Norberts Gurkovskis,» viņš saka, viegli paklanoties.

Kamēr runājamies, spožās pavasara gaismas strēles spēlējas uz tumšo, vēsturisko mēbeļu fona, slīd pa parketu, zogas gar simtgadīgu krēslu kājām. Norberts ir viens no Gallery Park «pamatsastāva» – strādā kopš viesnīcas atvēršanas pirms astoņiem gadiem. Vou! Viņš te ir saticis tik daudz fantastisku cilvēku! «Vo čalis,» Norberts paceļ īkšķi, raksturojot vienu no viņiem – franču aktieri Žerāru Depardjē.

Kā kļūt par mūziķi un nenomirt badā?

Tomēr jāsāk ar to, ka Norberts ir īsts bolderājietis – ieaudzis vēsturiskajā Rīgas nomalē uz palikšanu. Bolderāju viņš slavē – kolosāla vieta: no vienas puses upe, no otras jūra, miers un arī centrs tuvu. Norberta tēvs pēc tautības ir polis, bet mamma nāk no Krāslavas puses. «No bērnības atceros, kā pierobežā runāja: krievu, baltkrievu, poļu valodā – viss vienā jūklī.» Norberts mācījās krievu skolā, bet bez akcenta runāja latviešu valodā. Vēlāk viņa dzīvē labajai latviešu valodas prasmei būs liktenīga loma.

Bērnība pagāja pēckara gaisotnē – piecdesmitajos, sešdesmitajos gados.

Ģimene dzīvoja vecā divstāvu koka mājā – čīkstošas grīdas, sildīšanās pie krāsns, ūdens no akas. Atmiņā iespiedusies apkaimes zvejnieku ikdiena, koka laivas un svaigi kūpinātu zivju smarža.

Norberta vecāki smagi strādāja vietējā vilnas fabrikā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz tiem laikiem moderno «hruščovku».

Norberts sapņoja kļūt par mūziķi – Bolderājā pabeidza akordeonistu kursus, bet tālāk netika – vienkārši toreiz «bija citi laiki». Tomēr, kad Norbertam izdevās dienēt Rīgā, Abrenes ielas kazarmās, brīvajā laikā viņš spēlēja pūtēju orķestrī un apguva klarnetes spēli. Atgriezies no armijas, viņš sāka strādāt Preses namā par elektriķi - apkalpoja mašīnas, ar kurām drukāja avīzes un žurnālus. Kad 1970. gadā Norberts apprecējās, jaunajam vīram nācās iestāties darbā Bolderājas mehāniskajā rūpnīcā – ne jau tāpēc, ka baigi patika sociālistiskā ražošana, bet lai kā jaunais speciālists tiktu pie dzīvokļa.

Tomēr kaut kur dvēselē gruzdēja sapnis par mūziku, un pienāca diena, kad Norberts to realizēja. Viņš sāka strādāt tolaik prestižajā Rīgas estrādes koncertu apvienībā. Realitātē tas nozīmēja spēlēt krogos un restorānos. Norberts bija ģitārists un vokālists. «Bija jāpārzina viss populārais repertuārs.

Spēlējām Allas Pugačovas, Valērija Ļeontjeva, Jurija Antonova, «The Beatles», vēlāk «Modern Talking» dziesmas.

Īpaši populārs bija «Sanremo» festivāla repertuārs,» Norberts kavējas 40 gadus senās atmiņās. «Ko prasīja, to dziedāju! Atklāti sakot, alga bija 80 rubļi mēnesī, un, lai nopelnītu «tējas naudu», bija jāzina viss, kas klientiem patīk.»

Zaļā tējas nauda

Reizi gadā apvienība rīkoja restorānu mūziķu konkursu – no rezultāta bija atkarīgs, kurā kafejnīcā mūziķi strādās. «Lira», «Luna», «Metropole», «Sigulda», Spilves lidostas restorāns - Norberts vienā laidā sauc populāras kafejnīcas, kurās kādreiz strādājis. Starp citu, viņa grupa bija līderos. Te jāpaskaidro, ka restorāns padomju laikos nozīmēja ko citu nekā mūsdienās. Parastie padomju ļaudis «bez sakariem» mierīgi varēja atļauties vakariņot restorānā, jo cenas nebija augstas, problēma - viņi tajā nevarēja iekļūt! Durvis pavēra šveicars un vīzdegunīgi novilka: «Vietu nav.» Toties, ja izdevās tikt, dzīve sita augstu vilni.

Labākie krogi kā magnēts pievilka raibu publiku – tostarp spekulantus, tā sauktos farcovščikus, kukuļņēmējus augstos amatos, ārzemju jūrniekus, kriminālus elementus, prostitūtas un ziņkārīgos.

Īpaša labāko restorānu vizītkarte bija dzīvā mūzika. Vakarā uz nelielas skatuvītes kāpa mūziķi, un «the show must go on»*. Šādi tolaik piepelnījās daudzi Latvijā pazīstami mūziķi, piemēram, Raimonds Pauls. Varietē programmu tolaik Latvijā piedāvāja tikai trīs krogi - «Tūrists», «Russe» un «Latvija».

«Ko darīt? Tādi bija laiki,» Norberts smejas ar īpašu smeķi. Viņš atceras, kā trakākajos stagnācijas gados koncertēja parastajiem mirstīgajiem slēgtajā viesnīcā «Latvija». Blakus zālē toreiz dziedājusi Laima Vaikule. Tā nu mūziķi staigājuši pa stāviem «viens pie otra ciemos». «Kad strādāju nacionālajā zālē, mums iedeva dziedātāju, kura zināja visas latviešu dziesmas. Tajos gados atvēra robežas un sāka braukt tautieši no Amerikas un Kanādas.» Kā tad!

Čekisti bija visur, Norberts atmet ar roku. Ziņotāji bija starp oficiantiem. Mūziķus gan Valsts drošības komiteja lika mierā – laikam jau neuzskatīja par uzticamiem informācijas pienesējiem.

«Tas bija tā sauktais slēgtais krogs, mums bija speciālas caurlaides, no ārpuses neviens nevarēja iekļūt. Norēķini tikai valūtā.» Un te nu sākās ķibele. Ārzemnieki mūziķiem dāsni deva dolārus, bet likums padomju cilvēkam liedza ņemt valūtu! Tā nu Norberts ar kolēģiem «zaļo tējas naudu» salika trauciņā un pēc darba gāja uz kasi mainīt pēc kursa.

Norberts atceras, ka «Lunu» apmeklējuši filipīniešu jūrnieki – krogs bijis zināms kā valūtas prostitūtu pulcēšanās vieta.

Jā, gadījās arī incidenti ar dūru vicināšanu. «Viņi tur vārījās paši savā starpā,» nosaka Norberts. Viegli nebija – jāspēlē seši vakari nedēļā, plus mēģinājumi. Turklāt nereti pasākumi ievilkās līdz vēlai naktij. Tomēr viņam tā bija iespēja nodarboties ar mūziku un vēl arī nopelnīt.

Krogos Norberts nostrādāja desmit gadus. Savā ziņā viņam paveicās vairāk nekā amata brāļiem, kurus šis arods pazudināja. Alkohols pludoja, un iereibušie apmeklētāji gribēja saskandināt ar muzikantiem. «Jā, daudzi kolēģi nodzērās. Nu ko lai dara? Specifika tāda.»

Tirgo desu, pie miljona netiek!

Pienāca Gorbačova pārkārtošanās ēra un vētrainie deviņdesmitie, nesatricināmā padomju valsts izira pa vīlēm, sākās jukas un dzīvā mūzika zaudēja popularitāti.

«Ui, mana dzīve bijusi interesanta,» saka Norberts. Visu nemaz izstāstīt nevar! Norbertam bija četrdesmit, kad nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem - viņš atrada darbu lielā alkoholisko dzērienu kompānijā «Mono».

Deviņdesmitajos viss notika mazliet psihedēliski – gluži kā Viktora Peļēvina «Generation P». Nebija nekas neparasts, ka uzņēmīgi puiši vispirms izveidoja pārtikas veikalu ķēdi, bet pēc tam visu naudu notrieca dārgā alkoholā un spēļu automātos.

Dzērienu vairumtirgotājam viņi bija parādā lielas summas, bet tolaik ar tādām lietām nejokoja. Puiši naudas vietā atdeva savus veikalus, un lieta bija darīta.

«Šefs mūs izsauca un teica: «Pietiek tirgot šņabi – tirgosim desu!»» atceras Norberts. Apsviedīgo Norbertu ievēroja, un drīz vien viņš kļuva par 50 veikalu ķēdes ģenerāldirektoru. Amata nosaukumi skanīgi, atbildība liela, darba stundas bezgalīgas, bet savu miljonu Norberts tā arī nenopelnīja. «Kur nu,» viņš atmet ar roku. Viņš bija tikai algots darbinieks, lai gan vēlāk tajā pašā uzņēmumā darbojās arī nekustamo īpašumu jomā. «Pusgadu biju bezdarbnieks – atvilku elpu, jo jutos pārguris. Darbs bija nenormāls - no agra rīta līdz vēlam vakaram.»

Kādu dienu pusmūža vīrs atvēra laikrakstu un pamanīja sludinājumu: Baltic Beach Hotel Jūrmalā meklē šveicaru. Kāpēc nepamēģināt? Bija 2007., viens no «treknajiem gadiem», ar vieglu naudu un pacilātību. «Bija interesanti – Jūrmalā notika «Jaunais vilnis», gaisā virmoja tāda kā eiforija,» Norberts atceras populārus cilvēkus, ko saticis. Rokas stiepiena attālumā bija popmūzikas guru - Pugačova, Galkins, Ļeontjevs. Labas atmiņas Norbertam ir par mūziķiem, brāļiem Meladzēm. «Vo, tādi čaļi, vienkārši,» saka Norberts. Gadījās tā, ka Konstantīns un Valērijs Meladzes atbrauca agri no rīta, bet viesnīcas numurs vēl nebija gatavs. Norbertam nācās slavenībām izrādīt apkārtni.

Nikolaju Baskovu viņš raksturo kā «puišeli, kas visiem gribēja iepatikties». Labu iespaidu atstājusi dziedātāja Valērija ar dzīvesbiedru Josifu Prigožinu.

«Laiks ir pagājis, bet iespaidi palikuši,» saka Norberts. «Viena lieta redzēt viņus pa televizoru, bet pavisam cita sarunāties.» Norberts atceras, ka Pugačova bijusi saslimusi un nogurusi, bet Galkins, enerģijas pārpilns, tusējies ar visiem.

«Nē, nav pareizi, ka «Jauno vilni» aizvēra,» par šo politisko soli Norbertam ir strikts viedoklis. «Kad sāku strādāt Baltic Beach Hotel, atceros, kāda Jūrmala bija sakopta – burtiski uzplauka. Salīdziniet, kā ir tagad!» Viņš atceras, ka viesnīcu numuriņi tika rezervēti pusgadu iepriekš. «Kopā ar raidījumu «KVN» Jūrmalā ieradās Krievijas «zelta jaunatne».

Atceros, kā vedu viņus uz Rīgas naktsklubiem. Žizņ kipela!* Krievu dvēsele līdz galam vaļā! Kāds labums? Viņi naudu neskaitīja!

Saka, ka Krievijas publikas vietā ierodas skandināvi. Skaitliski varbūt jā, bet finansiāli? Viņi ir taupīgi - ņem lētākos numurus un krogā nesēž.»

Ko nu mēs par darbu vien runājam? Norberts ir precējies otru reizi. Tā sagadījās, ka pēc 20 gadu kopdzīves Norberts ar pirmo sievu katrs aizgāja uz savu pusi, tomēr viņi ir spējuši saglabāt labas attiecības. Viņš lepojas ar trim mazmeitām – jaunākajai tikai divarpus gadu, bet vidējā vienīgā aizgājusi pa vecātēva ceļu – Rīgas mūzikas skolā studē džeza vokālu. Savukārt vecākā «gudriniece» koledžu pabeidza Anglijā studentu apmaiņas programmas ietvaros un nu universitātē studē farmakoloģiju.

Rīts ar vēstnieku, garlaicīgā jūra un savdabīgais grāfs

Tā pagāja divi gadi, un tad Norberts uzzināja, ka Rīgas centrā pēc rekonstrukcijas durvis drīz vērs augstas klases viesnīca. «Pieteicos kā parasts cilvēks, nekādu sakaru man nebija. Esmu te veterāns, kopš pirmsākuma,» viņš smejas, piemetinot, ka iesēdēties, iesīkstēt gan nevar - «visu laiku turam roku uz pulsa, reizi mēnesī notiek mācības. Tu nevari būt tikai oficiants, portjē vai šoferis. Ir jāstrādā komandā un jāpārzina viss – ja vajag, zibenīgi jāaizstāj vienam otru.»

«Kas man te patīk? Tas, ka esmu saticis fantastiskus cilvēkus!

Piemēram, franču aktieri Žerāru Depardjē. Viņš it kā ir liela zvaigzne un, kad ir publikā, izskatās iedomīgs, bet dzīvē vienkāršs, sirsnīgs, ar labu humoru.

Vedu viņu mašīnā, un mēs runājām. Lūk, domāju, kā amats liek cilvēkam mainīt imidžu!» Arī dziedātāja Tamāra Gvarcateli Norbertam patikusi, bet par operdziedātāju Dmitriju Hvorostovski (1962-2017) viņš saka - «brīnišķīgs, inteliģents cilvēks».

Pavisam citu iespaidu atstāja basketbola patrons, porcelāna kolekcionārs, VDK aģents un starptautiskais afērists no Krievijas Šebtajs fon Kalmanovičs.

«Ļoti savdabīgs neliela auguma cilvēks. Viņš bija atbraucis ar divām meitenēm, kurām pēc skata nebija vairāk par 18 gadiem. Varēja redzēt, ka ļoti bagāts – atlidoja ar savu lidmašīnu.»

2009. gadā Maskavā Kalmanoviču nošāva. Kad Norberts to uzzinājis, juties dīvaini – vēl nesen viņš bija runājis ar šo cilvēku, kurš daudz smējies un stāstījis anekdotes.

Norberts nav vienkārši portjē – kad pagalmā saulē atspīd melna mersedesa sāni, viņš saspringst, žigli noskrien pa trepēm un graciozi ver spēkrata durvis. Ar mersedesu viņš izvadā viesus – ja vajag, var līdz pat Latvijas otrai malai aizšaut. Reiz viņš izraēliešu ģimeni veda uz Krāslavu, jo viesi gribēja mazmeitai parādīt vietu, no kuras cēlusies dzimta. Citreiz iznācis ripināt mersedesu uz Saldu, kur viesnīcas viesi ilgi kavējušies, meklējot Otrā pasaules kara laikā vācu armijā dienējušā un Latvijā bojā gājušā radinieka kapavietu. Norberts saka, ka viesnīcai ir savi pastāvīgie klienti, kas atgriežas katru gadu. Augsta ranga ierēdņi, biznesa cilvēki, Norberts raksturo viesnīcas viesus. «Kāpēc pie mums paliek valstsvīri? Tāpēc, ka klusums, miers, bet vienlaikus centrs – desmit minūšu gājienā ir ministrijas, Saeima, Rīgas dome,» viņš skaidro. «Kur gan vēl es varētu sasveicināties ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu, kurš nāca pie mums uz rīta kafiju, novērtējot viesnīcas mierpilno gaisotni.» Norberts atceras, ka Gallery Park Hotel uzturējās viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem, baņķieris Pjotrs Avens, kura dzimta no tēva puses nākusi no Jaunpiebalgas pagasta, bet vectēvs bijis sarkanais strēlnieks.

Norberts atceras, kā viesi no Krievijas lūguši aizvest uz kādu «butiku» (boutique - fr.val.). «Teicu, ka varu aizvest, bet tur viss ir dārgs. Viņi teica, nekas, gribot apskatīties.

Gaidu, gaidu, nenāk. Beidzot ieraudzīju viņus nākam ar milzīgiem saiņiem.

«Ai, cik pie jums lētas zīmolu preces,» viņi priecājās.» Savukārt kāds uzņēmējs no Indijas lūdzis parādīt skaistākās vietas – jūsmojis par vecpilsētas arhitektūru, bet, kad Norberts viņu aizvedis uz Jūrmalu, vīrs attraucis: «Nu ko jūs, es jūru negribu redzēt. Man pieder 60 kilometrus gara pludmale pie okeāna.»

Atvadoties jautāju Norbertam, kāda ir laimīgas dzīves formula, un viņš smejoties attrauc: «Darīt labu cilvēkiem un baudīt dzīvi – visu, ko tā piedāvā!»

* karaļi var visu (kr. val.)

* šovam jāturpinās (angļu val.)

* dzīve mutuļoja (kr. val.)