Desmit mīti par spiegošanu

Spiegus visvairāk motivē nauda – tā esot vispārpieņemta izlūkdienestu atziņa

2008.gadā toreizējais Nacionālā izlūkdienesta direktors Maiks Makkonels apgalvoja, ka cilvēki kļūst par dubultspiegiem naudas dēļ. Patiesībā cilvēki piekrīt nodot slepenu informāciju dažādu iemeslu dēļ: visbiežāk tā ir kombinācija no naudas, vervētāja šarma, spēka un «iespējams, kaut kā mazliet vairāk,» presei atklājis britu MI6 aģents «Kamals».

Josifa Staļina ērā, amerikāņi, PSRS labā spiegoja ideoloģisku apsvērumu dēļ. Izņēmums bijis republikānis Semjuels Dikstīns, kura mantrausības dēļ padomju kuratori deva viņam segvārdu «Ķeksis». Vēlāk ideoloģijas nozīme mazinājās, taču kāds autoritatīvs pētījums vēsta, ka laikā no 1990. līdz 2015.gadam tikai 28% no zināmajiem dubultspiegošanas gadījumiem nauda bija izšķirīgais faktors.

^{Nepalaid garām! Astoņi emocijām pārbagāti vakari garantēti - seriāls «Slepenā vara» kanālā FOX skatāms pirmdienās, plkst. 22:00.}

CIP «stāv malā» no politikas

Teju kopš darbības pirmsākumiem un Alena Dalesa laikiem, visi direktori ir noraidījuši jebkādu CIP iesaisti politikā. Tagadējais direktors, valsts sekretāra amata kandidāts Maiks Pompeo reiz atzina, ka «labprāt atstāj citiem izaicinošus jautājumus par politikas detaļām», taču nenoliedza, ka sniedzis prezidentam Donaldam Trampam operatīvos priekšlikumus par Centrālameriku. Pērn tika palielināta CIP operatīvā loma Irākā un Afganistānā. Ir skaidrs, ka pārvalde visu nelemj pati, taču tā iesaistās politikas veidošanā.

«Spiegu skandāli» vairo saspīlējumu starptautiskajās attiecībās

Patiesībā, neskatoties uz lielo «troksni», spiegu skandāli tikai retu reizi izraisa milzīgas krīzes. Pat, ja ar pompu tiek izraidīti diplomāti, trači ātri noklust un vēstniecības atjauno darbinieku skaitu. Drīzāk otrādi – spiegu iegūtā informācija var mazināt spriedzi. Aukstā kara gados, kas esot bijis īsts «spiegu karš», PSRS un Austrumvācija vervēja neskaitāmus ziņotājus NATO un Rietumvācijas valdībā. Tā padomju līderi zināja, ka NATO un ASV neplāno nekādas aktivitātes, arī kodoluzbrukumu. To apstiprināja arī tehniskie izlūkdati.

Izlūkdienestu mērķis ir politiskā kursa izmaiņas naidīgajās valstīs

Tiesa, izlūkdienesti mēdz iesaistīties slēptās operācijās, koruptīvos darījumos, propagandas un dezinformācijas izplatīšanā, taču patiesībā spiegu aģentūru galvenais mērķis ir apkopot slepenu informāciju par citām valstīm, izmantojot cilvēkus un tehnoloģiskus risinājumu, kā arī analizēt ievāktās ziņas.

MI6 «neeksistē»

Ārējais izlūkdienests MI6 (Slepenā dienesta biroja ārzemju nodaļa) radās 1909.gadā, laikā, kad britus bija pārņēmušas reālas un iedomātas bailes no spiegiem. Tā pirmais vadītājs bija atvaļināts jūras spēku komandieris Mensfīlds Kamings, kas dokumentus parakstīja ar zaļu tinti un tikai vienu burtu «C».

1991.gadā vēsturnieks sers Maikls Hovards atzina: «Valdība par slepenību ir norūpējusies tik ļoti, ka drošības un izlūkošanas dienestu MI5 un MI6, nav, ienaidnieku aģenti tiek atrasti zem ērkšķogu krūmiem, bet izlūkošanas datus atnes stārķi.» Tikai 1992.gadā britu valdība atzina, ka MI5 un MI6 pastāv. MI5 strādā 3500 cilvēku, bet par MI6 ziņu nav. Interesanti, ka vistuvākās attiecības ar spiegu šefiem bijušas premjerministrei Margarētai Tečerei.

CIP ir atgriezies pie tradicionālās misijas – spiegošanas

2013.gadā CIP direktors Džons Brennans uzsvēra, ka pārvaldes pamatatbildība ir piegādāt iespējami labākos stratēģiskos izlūkdatus. Protams, spiegošanas nozīmi izceļ ikviens pārvaldes vadītājs, taču kopš 2001.gada 11.septembra «galvenie spiegi» nav mazinājuši CIP iesaisti militarizētās operācijās. Teroristu tīkli ir ļoti spēcīgi, tie neizmanto viegli izsekojamas modernās komunikācijas. Tādēļ pārvaldei ir daudz vieglāk īstenot paramilitārus pasākumus un dronu uzbrukumus, nekā spiegot.

Potenciālos spiegus ķer «saldajās lamatās»

Reālajā dzīvē britu un amerikāņu izlūkdienesti spiegus nevervē ar piespiešanu vai šantāžu, jo tas ir pretrunā anglosakšu tiesiskajām un kultūras normām. Pretēji tam, PSRS un Austrumeiropas izlūkdienesti izmantoja sievietes, lai ievilinātu Rietumvalstu uzņēmējus un politiķus seksuālās attiecības, tā piespiežot viņus sadarboties. «Saldās lamatas» bija populāras Berlīnē un Vīnē pēc 1946.gada, visbiežāk tās izmantoja Maskavā 80.gados.

Izlūkdienesti var «piebraukt» ikvienam

Pēc pašu MI6 aģentu stāstītā, vispirms politiskajā līmenī tiek izlemts, kas ir jāuzzina. Piemēram, cik kodolsintēzes centrifūgu ir Irānā vai arī kādus ceļus «Daīš» izmanto kaujinieku nogāšanai Sīrijā. Pēc tam slepenie dienesti meklē personas ārvalstīs, no kurām vislabāk varētu uzzināt atbildes. Tad atbildīgais virsnieks dod uzdevumu aģentam un tiek domāts, kā aģents varētu satuvināties ar potenciālo informatoru. Realitātē bieži vien izvēlētie cilvēki dažādu iemeslu dēļ nav piemēroti izlūkošanas darbam. Ja informācija tiek iegūta, tiek pārbaudīta tās ticamība un pozitīvā gadījumā nodota jautātājam.

MI6 darbiniekiem nepietiek laika ģimenei

Patiesībā lielākā daļa amatu nav bīstami un daudziem MI6 darbiniekiem esot ģimene, jo izlūkdienestam ir elastīga personālpolitika un ir iespēja strādāt elastīgu darba laiku. Vismaz tā apgalvo MI6 savā rekrutēšanas vietnē. Tāpat izlūkdienests saka, ka nevienam netiek lūgts nekas tāds, kas šķiet nekomfortabls. Pat darbojoties dažos augsta riska reģionos, MI6 pirmās rūpes ir savu darbinieku drošības nodrošināšana.

Turklāt – tā kā darbs ir slepens, tad to vienkārši neesot iespējams «aiznest līdzi uz mājām». Kad cilvēks pievienojas MI6, viņam tiek izveidota piesegloma un sniegtas vairākas konsultācijas, lai tā kļūtu par «otru ādu». Tādējādi tuvākie cilvēki zina par patieso darba vietu, bet pārējie klausās stāstus par «paralēlo» karjeru.

Spiegiem ir «licence nogalināt»

Spiegi darbojas ēnā, tādēļ skaļi trači dažādās pasaules malās ir pilnīgi lieki. Civilizētas valstis, kas uztur aktīvus spiegu tīklus, nav tendētas nogalināt profesionālos konkurentus, jo tas ātri var pārvērsties savstarpējā kariņā un ellē. Ja CIP darbinieks iefiltrējas Krievijā (un otrādi) un viņu pieķer, glābiņš ir diplomātiskais piesegs. Protams, ir iespējama aizturēšana, taču ticamākās sekas ir izraidīšana no valsts. Savukārt cīnoties pret organizēto noziedzību vai teroristiem, var rasties situācijas, kad nākas nogalināt.