Unikāla pieredze! Vistu audzētāja un rīdziniece Diāna: «Man vistas ir mīļdzīvnieki»

Kā radās ideja par vistiņu audzēšanu Pierīgas dārzā? Kas uz to pamudināja?

Ar vistu turēšanas hobiju mani «aplipināja» brālēna sieva. Mans brālēns ar ģimeni dzīvo Iļģuciemā, un viņiem jau kādu laiku ir vistiņas. Reiz viņi man uz dzimšanas dienu uzdāvināja kasti ar oliņām – bērni bija olu kastīti apgleznojuši un skaisti noformējuši, bet, kastīti attaisot, pamanīju, cik krāsainas ir šīs oliņas. Todien mani pārņēma teju vai sirreāla sajūta – šīs olas taču ir nākušas no kaimiņiem Rīgā! Tajā mirklī mani pārņēma vēlme pašai ko tādu pamēģināt. Vīrs gan šim pasākumam bija ļoti liels pretinieks, taču tas ir atsevišķs stāsts.

Agrāk biju domājusi, ka vistu audzēšana uzreiz nozīmē lielu nekārtību – netīrs pagalms, vistas skraida visapkārt un tās ir jādzenā, taču, līdzko ar to sāku nodarboties, viss ritēja gludi un bez raizēm.

Mūsu vistu saimniecība sākās ar mazu kūtiņu - kādu dienu, meklējot internetā vistu mājiņu idejas, atradu smukas angļu mājiņas mājputniem un nolēmu vienu tādu pasūtīt.

Tā kā mājiņa ir paredzēta vien četrām līdz piecām vistiņām, kolekcija sākās ar vistu pārīti – gailīti un vistiņu. Tas bija smuks zīda vistu pārītis, kurus nosaucām par Ansīti un Grietiņu. Taču drīz vien parādījās interese par citām vistu šķirnēm, un āķis bija lūpā. Sāku meklēt, kādām vistu šķirnēm ir krāsainas olas, jo manai Grietiņai bija tikai baltas olas. Tā nu vistu saime paplašinājās.

Sākotnēji bija paredzēts, ka vistas pagalmā dzīvos gada siltajos mēnešos, bet ziemā atradīšu tām vietu kaut kur laukos. Taču, tiklīdz sāka tuvoties ziema, sapratu, ka negribas tās nekur atdot. Tā tapa, kā mēs smejamies, «vistu māja», šķūnītis, kur viena sadaļa ir vistām un otra saimniecības lietām. Līdzko šķūnītis bija gatavs un vietas bija vairāk, bija iespēja vistu kompāniju palielināt.

Kopumā šis vistu pasākums ilgst jau četrus gadus un it nemaz nav apnicis.

Cik daudz vistiņu tagad dzīvo tavā dārzā?

Tagad man ir 12 vistiņas, taču mēs gaidām cāļus – gribam jaunas, citas šķirnes vistas.

Kādas vistu šķirnes ir tavā īpašumā?

Šobrīd manu vistu saimē ir viandotte, melnais un baltais zīdiņš, lavandas ameraukāns, forverks, marans un rodailends, un vēl ir pa kādam jauktenītim.

Kā tu atradi šīs dekoratīvās vistiņas?

Esmu atradusi dekoratīvo vistu audzētavu, pie kuras arī pieturos, - tā ir vistu saimniecība «Gribēni» un tur ir fantastiska saimniece Līga. Viņa ir ļoti zinoša, un pie viņas vienmēr var vērsties pēc palīdzības vai padoma. Es pat no viņas esmu pasūtījusi caur pakomātu vistu olas perēšanai, jo negribēju braukt tik tālu uz Madonu.

Kā kontrolēt mājputnu skaitu, ja vistas izlemj perēt vienlaicīgi?

Tā patiešām ir – viņas visas vienlaicīgi grib perēt: ja vienai ir, tad otrai arī vajag. Tās ir vairāk pārrunas ar sevi – vajag pašam pateikt sev nē, nevis tikai vistām.

Mazajai meitai ļoti gribas, lai katru gadu ir cālīši, it īpaši pēc vienas reizes, kad paši savām acīm redzējām cāļa izšķilšanos. Tas bija tik īpaši – tanī brīdī sāku pārvērtēt olas saturu. Tagad saprotu tos cilvēkus, kas olas neēd.

Diānas Lūses uzņemtais video ar cālēna šķilšanos:

Kā uzturat vistiņas ziemā?

«Vistu māju» cēlām jau siltinātu, lai vistām būtu silti, varētu pārziemināt arī puķes un citus augus. Vēl kūtī lieku vienu vai divas lampas, un atkarībā no ziemas aukstuma tās ieslēdzam. Ziemas laikā baroju ar graudiem, pirms ziemas sagatavoju vistām nātru slotiņas, kas viņām ļoti iet pie sirds. Vasarās vēl mēģinu izaudzēt ķirbjus un kabačus, lai ziemā viņām būtu kādi zaļumi.

Par ēdināšanu runājot, kādu barību izvēlies vistām?

Baroju vistas tikai ar ekoloģisku pārtiku. Pēc ravēšanas vistām aiznesu nezāles, arī pēc gatavošanas paliek pāri augļu un dārzeņu mizas – tās arī aiznesam vistām. Ja ir kādi vecāki kartupeļi, tad izvāru vistām putru. Man ļoti patīk tā sajūta, ka nekas neaiziet zudumā un kādam tas noder.

Tu minēji, ka tev ir interesants stāsts par vistu vārdiem.

Jā, pirmajām vistām bija vārdi, kamēr viņas vēl bija nelielā skaitā. Spilgtākais stāsts bija par vienu vistiņu, kuru braucām pirkt no kādas kundzītes Kalnciemā. Tante bija krietni gados un ar spieķīti pie rokas. Saimniecībā bija liela, veca kūts, viņa skrēja pa kūti un ķēra mūsu vistu, un sauca: «Rēzija, Rēzija!»

Tobrīd pabrīnījos – domāju, «tantukam tik daudz vistu, bet viņa skrien pakaļ vienai konkrētai vistai Rēzijai? Vai tiešām viņai visām vistām ir vārdi? Un kā viņa tās atšķir?» Izrādījās – nē, viņa sauca palīgā mazmeitu Rēziju, kas vecmāmiņai beigās palīdzēja noķert vistu. Tā nu vistiņa, kuru iegādājāmies no tantes, ieguva vārdu Rēzija.

Kāpēc esi atteikusies no gaiļiem? Manīju, ka dārzā ir tikai vistas.

Mums visus iepriekšējos gadus bija gaiļi un viss bija kārtībā, taču šogad gailim kaut kas sajuka un viņš kā sāka četros no rīta dziedāt, tā bez pārtraukuma līdz deviņiem rītā. Tanī brīdī sapratu, ka man ir jāpadomā gan par kaimiņu, gan arī savu miegu. Tā nu atradu gailim citas mājas.

Tu pirms tam stāstīji par pigoriem ar lapsām – kas notika?

Reiz kādā ļoti agrā rītā, arī ap četriem, sadzirdēju lielu kņadu. Izrādījās, ka mazajai angļu mājiņai uzglūn lapsa. Kad iznācu pagalmā, tā uz mani paskatījās un lēnītēm aizdevās prom. Pēc kāda brīža tieši tāds pats troksnis nāca no lielās vistu mājas. Tā nu esam secinājuši, ka šovasar lapsa būs biežs viesis – iepriekšējos gados dārzu uzmanīja suns, taču šobrīd vistu saime ir palikusi bez sarga.

Kā varētu risināt šādas situācijas?

Noteikti vajag iežogojumu – gan no apakšas, gan no augšas, kā arī stingrus vistu kūts vārtiņus. Pirmkārt, šādi pasargāsi vistas no negaidītiem uzbrucējiem, otrkārt, izvairīsies no gadījumiem, kad vistas pašas izlemj doties brīvsolī un iziet ārpus kūts. Mēs abiem vistu šķūnīšiem ļoti dziļi ierakām sietus un visu kārtīgi nostiprinājām. Sākotnēji man nešķita, ka tā ir tik liela nepieciešamība – es ļāvu vistām doties pastaigā pa dārzu, taču pēc lapsas apciemojumiem esmu sapratusi, ka vistas ir ļoti jāsargā – vienā naktī var palikt bez vistām. Tā kā mums šobrīd plānos ir cālēni, noteikti ir rūpīgi jādomā, kā tos pasargāt no uzbrucējiem.

Kas ir vissarežģītākais vistu audzēšanā un kas pilsētniekam, vistu audzētājam, būtu jāņem vērā?

Tādu īpašu problēmu nav. Ja nu vienīgi brīdī, kad ir sadzimuši cāļi un saproti, ka vismaz puse no viņiem ir gaiļi, tad sāc domāt: kur es viņus likšu? Taču ir pircēji un pamazām jau katram tiek atrastas jaunas mājas. Reizēm putniem gadās pa kādai slimībai. Paši arī esam auklējušies.

Ir gadījies, ka kāda vista ir saslimusi un esam neizpratnē, kas noticis, un esam to turējuši pat istabā, līdz tā atlabst.

Reizēm arī vistu starpā ir kādas nesaskaņas un viss bars sāk apcelt vienu. Tādiem gadījumiem man ir atsevišķa kūts daļa, kur ir viss nepieciešamais, izņemot pārējo vistu kompāniju, – tur vista sailgojas pēc bara un pēcāk uzvedas piedienīgāk. Ir daži vistu audzētāji, kas ļauj vistām uzturēties siltumnīcās, taču vasaras karstajās dienās tas ir ļoti bīstami. Man pašai ir bijis gadījums, kad cālēni siltumnīcā pamatīgi pārkarst, taču laimīgā kārtā visus izdevās reanimēt.

Vai tev ir kāds īpašs stāsts par kādu mīļāko vistiņu?

Jā – mums bija šī viena īpašā vistiņa vārdā Zeltīte, kuras izšķilšanos arī paspējām nofilmēt. Vistiņa bija maza izmēra, un mēs pat smejoties to salīdzinājām ar lielu papagaili. Šo vistiņu visi ucināja, nēsāja uz rokām, kā arī viņa pati nāca ar visiem draudzēties. Reiz pat mazā meita šo vistiņu ienesa istabā un putns kādu brīdi dzīvojās pa māju gluži kā suns.