Kādā karstā vasaras ceturtdienā cauri Rīgas centram Stockmann tuneļa virzienā iet kāds pārlieku silti saģērbies vīrietis nosmulētā apģērbā, brūnu, pārsauļotu un netīru seju, izspūrušu bārdu, rokās plastmasas iepirkumu maisiņš, kurā biezā ziemas džemperī ir paslēpta ievīstīta videokamera.

(Uzmanību! Tekstā izmantota necenzēta leksika!)

Kaut arī šis gājiens vīrietim iesākas ar neveiklības sajūtu un ciešu vēlēšanos nesastapt kādu paziņu, viņš ātri vien saprot, ka šodien ir kļuvis teju neredzams un uz ielas pretimnākošie paziņas, ja tādus izdotos sastapt, visticamāk, skatītos viņam garām. Šis vīrietis netīrajā apģērbā, ar garajiem, netīrajiem nagiem, esmu es. Saģērbies un nogrimējies pēc bezpajumtnieka līdzības. Šodien mēģināšu uzzināt, kāda ir bezpajumtnieka ikdienas dzīve un vai taisnība, ka iecienītajās bezpajumtnieku ubagošanas un ielu muzikantu naudas pelnīšanas vietās ir strikti sadalītas ietekmes zonas.

- Ē, ti gluhoi, bļe? Aļļo, sliš, ti gluhoi, ņet? Vaļi atsjuda nafig! Vaļi nahren otsjuda, ja skazal! Davai vperjod! Štob ja tebja zdes ne viģel! (Cenzēts tulkojums: Ē, tu kurls esi? Pazūdi no šejienes! Pazūdi, es teicu! Aiziet! Tā, lai tevi vairs te neredzētu!)

Šie vārdi veļas no mutes Stockmann tuneļa regulārajam Coja un citu krievu dziesmu izpildītājam ar ģitāru.

Es knapi esmu paguvis apsēsties uz tuneļa flīzēm, kad gaisu jau satricina viņa skaļā un agresīvā balss. Ir dienas vidus ar steidzīgiem garāmgājējiem, un muzikanta gadu garumā ietrenētā acs ir momentā pamanījusi ko parastajai garām plūstošajai cilvēku masai netipisku. Viņu, šķiet, netraucē šo cilvēku klātbūtne, kas acīmredzot neiejauksies konfliktā starp dziesminieku un bomzi. Tā arī ir - kopā saaugušo uzacu īpašnieks man spēcīgi iesper. Šis man ir pārsteigums, jo, kopš apsēdos, ir pagājusi vien knapi pusminūte. Garāmgājēji neiejaucas.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X