Aija Vītoliņa: Mēģinu samierināt sevi ar pagātni. Uzticēties cilvēkiem un mācīties sievišķību

Tad sapratu: ja tagad to nedarīšu, tad nekad to neizdarīšu. Uzrunāju komponistus, kas ir mani kolēģi un draugi, viņi piekrita, un process aizgāja. Man arī tas viss bija kā jauns piedzīvojums un, jā, patiesībā liela skola. Es izgāju procesam cauri ne tikai kā vokāliste, bet arī producente, tehniskais darbinieks... Bija jāmāk praktisko un radošo sabalansēt. Viena nekad nespētu…

Egoiste: Jā, ir mūsu dzīvē lietas, kurām jāizdzīvo pubertāte. Bet kāpēc izvēlējies dziedāt latviski, zinot tavu talantu būt virtuozai dažādu tautu mēlēs?

Aija: Tas ir interesanti, ka man nekad nav bijušas problēmas iemācīties dziesmas citā valodā, bet, kad saskaros ar savu dzimto valodu, jūtu, ka tas ir grūtāk...

Kāpēc? Nezinu, te rodas tāda liela atbildība pret tevis nesto vārdu konkrētajā dziesmā.

Esmu vairāk vai mazāk kopējusi vai interpretējusi citus cilvēkus, bet tagad manās rokās bija materiāls, kas nekad nav bijis vēl dzīvs. Tev jāsaprot, kā tu to pateiksi, cik interesanti tas būs, vai to sapratīs, patiks šī tava sajūta…

Egoiste: Šo mūziku esi nodēvējusi arī par «pieaugšanas mūziku». Protams, man gribas uzreiz to vērst pret tevi pašu. Aija jūtas pieaugusi?

Aija: Jā, mums, cilvēkiem, patīk ielikt visu kaut kādās kategorijās vai kastītēs. Es arī tā vēlos darīt, bet man nereti rodas apmulsums, kurā tad kastītē īsti esmu liekama.

Es nevēlos tā pieaugt.

Egoiste: Vai vispār mums vajag pieaugt līdz «aizsniegtiem griestiem»?

Aija: Nevajag pieaugt. Jā, tavi aizsniegtie griesti - to tu pats redzi. Bet vai vajag? Manuprāt, tas paliek neinteresanti. Otra lieta,

kas tev īsti ir tie griesti – mērķis, sabiedrības atzinība, statuss vai tomēr tu pats un tavi mīļie cilvēki?

Egoiste: Kādi ekscentriski jautājumi šobrīd ir tev pašai svarīgi? Par ko tu domā?

Bieži iedomājos, ka laika mums ir par maz, lai visu pagūtu. Ir lietas, kuras jūtu, ka vajadzēja darīt agrāk. Bet mēģinu neko nenožēlot, mēģinu distancēt sevi no tā. Vispār ir interesanti, kā pēc 30 gadiem mainās tava filosofiskā pieeja dzīvei, bet tas laikam ir normāli. To sauc par vecuma slieksni... (Smejas.)

http://galleryparkhotel.com/

«Velku visu nepatīkamo ārā un mēģinu kaut kā samierināt sevi ar pagātni»

Egoiste: Zinu, ka tev arī privātajā dzīvē diezgan agri nācās kļūt patstāvīgai. Kā tu skaties uz šo dzīves posmu – tu par to nevēlies runāt, putekļus labāk necilāt, vai to vērtē kā skolu, kas radīja tavu personību?

Aija: Jā, patstāvība un izdzīvošana tevi vienmēr padara stiprāku, bet ir lietas, kuras no tā laika es pārāk ilgi esmu turējusi sevī

un kas, iespējams, ir manā personībā veidojušas ne visai patīkamas puses, ar kurām cīnos joprojām.

Kaut kā jau tas ietekmē arī manu profesionālo darbību... Bet es ar to cīnos, velku visu nepatīkamo ārā un mēģinu samierināt sevi ar pagātni. Bet nevēlos teikt, ka man ir bijusi ļoti smaga pagātne, citiem iet vēl smagāk...

Egoiste: Vienmēr ir drosmīgi apsēsties aci pret aci ar saviem skeletiem skapī...

Aija: Tādās situācijās dzimst cīnītājs. Rodas pašsaglabāšanās instinkts.

Egoiste: Un tomēr tu apmaldījies... Kā tu, atskatoties uz šo posmu, analizē – kāpēc arī tevi skāra 21. gs. slimība veģetatīvā distonija?

Aija: Kad nocietinies, izdomā visādas lietas, tad tava realitātes izjūta gribot negribot tiek izkropļota – tu nespēj vairs objektīvi skatīties uz pasauli un lietām.

Prāts ir tik ļoti lielā, konstantā stresā un domāšana ir tik nepareiza un destruktīvā gultnē,

ka prāts izdomā, ka tavam ķermenim ir slikti. Protams, tas viss saistāms ar to, kas tajā brīdī notika manā dzīvē.

Egoiste: Kā saprati, ka esi iekritusi slimības tīklos?

Aija: Man vienmēr bijis liels pacietības mērs un augsts sāpju slieksnis, kas lika ciesties. Bet labi, ja līdzās ir tev tuvs cilvēks, kas tev objektīvi pasaka, ka kaut kas nav lāgā. Un tad ir jārodas vēlmei sev palīdzēt, bet tas nav viegli...

Egoiste: Kas tev palīdz sevi sakārtot? Mūzika?

Aija: Nē, mūzika nav patiesībā tas, kas man ļoti palīdz. Mūzika, jā, spēj mani aizkustināt, neapšaubāmi. Manuprāt, nav aizkustinošāka mākslas veida. Tomēr mana terapija ir meditācijas, fiziskas nodarbes un profesionālu cilvēku sarunas.

Egoiste: Profesionāli cilvēki, kas ir nesaistīti ar tavu privāto dzīvi?

Jā, man liekas, tā jau ir tāda mūsdienu norma, saprast, ka bez tā īsti vairs nevar.

Egoiste: Vai no tā var atvadīties, vai tomēr, ja esi to ielaidis sevī, tad jāsadzīvo līdz mūža galam?

Aija: Var, bet tas ir liels darbs un liela prāta disciplīna. Esmu, jā, reāli piedzīvojusi, ka cilvēki neizprot un domā, ka es savas sajūtas tēloju un izliekos.

Daudzi cilvēki domā, ka šī slimība ir tāda sava veida izlaidība…

«Esmu no tām sievietēm, kas nevar miskasti iznest neuzkrāsojusies...»

Egoiste: Atzīšu, visvairāk tevi esmu redzējusi uz skatuves – skaisti sapucētu, ar ideālu grimu. Bet ja es uzprasītos pie tevis uz kafiju? Pastāsti, kāda Aija man atvērtu durvis?

Aija: Man mājās vienmēr ir mērens bardaks. Cerams, radošs. (Smejas.) Vispār jau esmu normāls cilvēks, kas mājās ir ērtā apģērbā.

Bet, jā, laikam kosmētiku tomēr es būtu uzlikusi, gaidot tevi.

Esmu no tām sievietēm, kas nevar miskasti iznest neuzkrāsojusies...

Egoiste: Kafija tev būtu mājās?

Aija: Jā, kaut pati nedzeru. Bet tev būtu.

Egoiste: Kāpēc tu sev liedz tik legālus netikumus kā kafija? Rūdi raksturu?

Aija: Tā ir atkarība. Un es neprotu ar tām sadzīvot mēreni. Ja man ir atkarība, tad ir tā uz maksimumu.

Kad pīpēju, tad pusotru paciņu dienā, vai ja dzeru kafiju – tad piecas sešas tasītes dienā.

Bet šīs lietas man darīja pāri tobrīd dzīvē vēl vairāk, tāpēc no tām atteicos pilnībā.

Egoiste: Tu proti tā atmest uzreiz vai palēnām?

Aija: Protams, esmu ķēpājusies, bet saprotu, ka jāiztur lomkas, lai būtu brīva.

Egoiste: Tāds sava veida atvadu sekss neveselīgām attiecībām.

Aija: Jā, kam nav jēgas... Bet tagad arī naudu ietaupīt var ļoti labi.

Egoiste: Ja neeksistētu mūzika, ko tu darītu?

Aija: Taisītu ēst. Man ļoti patīk. Bet esmu burta kalps – man vajag recepti un visu uz svariem izmērīt, pirms pievienoju.

Egoiste: Tev ir daudz draugu?

Aija: Man ir daudz paziņu un kolēģu. Ir draudzenes, ar kurām arī ir gājis visādi, bet 18 gadus esam caur drāmām palikušas tuvas. Tas ir mans kodoliņš. Varu saukt par draugiem.

Egoiste: Pazīsti cilvēkus?

Aija: Domā, vai man ir nācies vilties? (Nopūšas.) Es tā dramatiski pievilta neesmu.

Mēģinu, protams, uzticēties cilvēkiem. Bez tā nevar.

http://galleryparkhotel.com/

«Es novērtēju un priecājos, ka man ir šis cilvēks līdzās»

Egoiste: Tev ir arī sākušās attiecības. Saprotams, ka tās kop un sargā, bet pastāsti, kā jūties?

Aija: Ir pagājis pietiekams laiks, lai saprastu, ka vēlos tās turpināt attīstīt. Strādāju pie tā, lai tās nodalītu no savas publiskās dzīves. Es novērtēju un priecājos, ka man ir šis cilvēks līdzās.

Egoiste: Arī pati esi mainījusies šajās attiecībās?

Aija: Ir visādi dzīvē gājis, un tagad ir šādi. Man ir arī citas vērtības radušās.

Iepriekšējās attiecības bija sāpīgas, bet arī no tām daudz ko esmu mācījusies.

Egoiste: Kādam, tavuprāt, jābūt veiksmīgām attiecībām?

Aija: Man svarīgs laikam ir miers. Grezna māja, suns, mašīna - man tā nav stabilitāte. Man tā ir laba kopā būšana.

Būt kopā ar jūtām, kas ir tikai šo divu cilvēku starpā. Tas ir skaisti, ja ir vēlme būt kopā un augt kā personībām.

Bet es nevēlētos kaut ko teikt kategoriski vai ko salīdzināt – esmu vairākkārt ar to «nekad man tā nebūs» dabūjusi pa pieri. Dzīve tāda ir.

http://galleryparkhotel.com/

«Es vēl mācos sevi mīlēt»

Egoiste: Kā tu sadzīvo ar savu ego? Esat partneri vai karojat?

Aija: Man ar ego ir īpašas attiecības. Man jau liekas, ka neesmu egoiste, bet tajā pašā laikā saprotu, ka tomēr esmu... Kaut vien, ja runājam par manu darbu. Kad nodarbojos ar mūziku, tad apkārtējiem tas jāsaprot. Es nevaru, man grūti… Tas «es» un «man» te uzpeld.

Nezinu, kā būs, kad būs bērns, mani nedaudz baida, kā to «es» un «man» dalīšu…

Egoiste: Mērenās devās mīlēt sevi taču ir forši…

Aija: Vēl laikam neesmu atklājusi to pozitīvo egoismu.

Nav arī tā ka es sevi 100% mīlu. Laikam neapzinos vēl sevi līdz galam.

Savu sievišķību apzināties, iet ar pilnu krūti pa dzīvi – es to vēl mācos!

Egoiste: Bet pamēģināsim, nosauc, lūdzu, trīs īpašības, kas tevi raksturo visspilgtāk!
Aija: Paškritika, pacietība un spēja klausīties. Visās ir plusi un mīnusi. Tāds es cilvēks esmu.

Egoiste: Jāatzīst, ka man bija liels prieks iepazīt Aiju, sēžot pie brokastu galda, ēdot siltus kruasānus, dzerot tēju un pļāpājot par visu, kas nāk prātā. Nevis vērojot kādā pasākumā no skatuves, esot tik tālu no viņas un apbrīnojot vien viņas balsi un izskatu... Tagad mēs bijām tuvas. Kāda ir Aija pēc manām domām? Nebaidītos teikt - pat ļoti sievišķīga! Jo īsta sieviete jau nekad neatklās, ka sevi mīl 100%, jo tad jau nepaliks vairs pāri citiem viņu mīlēt. Turklāt tikai īpaši sievišķīgi ir iznest atkritumus ar uzkrāsotām lūpām un to drosmīgi atklāt otrai sievietei.

Mīļš paldies pieczvaigžņu viesnīcas «Gallery Park Hotel & SPA» (Valdemāra iela 7, Rīga) omulīgajam restorānam «Renomme», kurā noritēja mūsu saruna. Īpaša vieta - īpašām sarunām!

Un paldies par iespēju izmantot viesnīcas karalisko un grezno interjeru skaistajai Aijas fotosesijai. Zvaigznēm ir jāspīd skaistā vidē!

http://galleryparkhotel.com/