No-go rajoni Stokholmā - mīts vai patiesība?

Atrast pavadoni - kādu vietējo zviedru, kas būtu gatavs mani aizvest uz tā saucamo Stokholmas no-go rajonu Rinkebiju, nebija viegli. Iepriekš caur paziņu paziņām sarunātais zviedru kontakts dažas dienas pirms norunātā gājiena sāka svārstīties, līdz dienu pirms brauciena atteicās no šā nodoma. Manas Facebook uzrunātās zviedru paziņas pauda viedokli, ka Rinkebijā dzīvojošie ir noguruši no negatīvās publicitātes, un bija aktīvas palīgu meklēšanā un apmeklēšanas vietu ieteikšanā - darīja daudz, lai manī rastos iespaids, ka Rinkebijas sliktā slava ir pārspīlēta. Bet tā arī nepiedāvājās būt pašām par gidēm uz turieni. Interesanti, ka brīdinājumus par iespējamajām nepatikšanām Rinkebijā es saņēmu no latviešu un citu valstu ieceļotājiem, bet no pašiem zviedriem - daudz optimistiskāku skatījumu uz šo vietu. Pilnīgi pretēju viedokļu sadursme par situāciju Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas mikrorajonos Rinkebijā, Tenstā un Husbi mani mulsināja, kad prātoju par došanos uz turieni, un turpina mulsināt arī tagad - pēc pabūšanas tur.

Automašīna notriec operatoru, skaņu operators saņem sitienu pa seju, filmēšanas grupu ielenc agresīvi jaunieši - tie ir kadri no Austrālijas TV raidījuma «60 minūtes» filmēšanas grupas piedzīvotā Rinkebijā pirms nepilniem diviem gadiem.

Vikipēdijas info

Rinkebijā policijas iecirkņa pēc 2014. gada uzbrukuma tam vairs tur nav - šajā mikrorajonā nav pastāvīgas policijas klātbūtnes. Tā ir pārcēlusies uz drošākiem rajoniem. Nākotnes plānos ir uzbūvēt īpaši nocietinātu policijas iecirkni, bet nedrošās situācijas dēļ būvniecības kompānijas nav ieinteresētas riskēt ar savu darbinieku drošību, tāpēc vēl nav zināms laiks, kad policija varētu tur atgriezties.

Uz Rinkebijai blakus esošo Tenstu gatavs galu galā aizvest mani ir Zviedrijā dzīvojošais latviešu puisis Andis. Viņš Stokholmā dzīvo jau 13 gadus. Kad vaicāju, vai viņš būtu gatavs mani pavadīt uz Rinkebiju, Andis vispirms gribēja redzēt, cik liela būs mana filmēšanas kamera. Rādu savu GoPro un otru nedaudz lielāko kameru. Ar lielāko kameru problēmas būs uzreiz - vietējie to pamanīs uzreiz un nomētās mūs ar akmeņiem, tiešs ir Andis. GoPro būtu vislabāk piestiprināt pie krūtīm, lai lieki rokās nerādās. Tāda stiprinājuma man nav, būs vien jātur rokās. Pēc brīža svārstīšanās Andis kopā ar vēl vienu paziņu piekrīt būt mani pavadoņi.

Pulkstenis ir pusseši vakarā, ārā ir tumšs, Tenstas centrālais laukums patukšs. Šur tur izklaidus stāv jauniešu grupiņas. Mēs izmetam līkumu pa Tenstas galveno iepirkšanās centru. Vienīgie baltie cilvēki, kurus te ieraugu, ir daži pensijas vecuma zviedri. Iepirkšanās centrā dzīve kūsā - frizētavās pulcējas vīrieši, veikalnieki piedāvā importa preces, pa centru riņķo cilvēku grupa. Kad trešo reizi ar to samaināmies, mūs cieši nopēta viņu acis. Nepārprotami, esam piesaistījuši vietējo uzmanību. Pārtikas lielveikala preču sortimentā daudz importēto preču ar uzrakstiem arābu valodā, cūkgaļas stenda te nav, toties ir plašs jēra gaļas piedāvājums. Kad atgriežamies centrālajā laukumā, no somas velku ārā savu GoPro un burtiski pāris minūšu laikā ap mums jau briest konflikts - kāds melnādainais ar pirkstu baksta kamerā un pieprasa izdzēst uzfilmēto. Viņa tonis ir pašpārliecināts, varētu teikt lecīgs. Pēc brīža sarunas Andim ir izdevies kaujiniecisko jaunieti pārliecināt, ka kamera nemaz nav ieslēgta, un tas mazliet atkāpjas. Skaidrs ir tas, ka šeit uzturēties vairs nav droši, dažu sekunžu laikā pār mūsu galvām ir savilcies draudu mākonis. Jauniešu grupiņas ir saistītas savā starpā, un nokļūšana naidīgi noskaņotu indivīdu ielenkumā nav vilinoša - lieki nekavējoties, mēs dodamies uz mašīnu un pametam Tenstu.

Vēlāk savām trim zviedru paziņām Feisbukā rakstu: «Diemžēl mūsu Tenstas apciemošana izvērtās ļoti īsa.» Atbildes saņemu no divām. Viena raksta: «Baisi. Nezināju, ka tur ir tik traki.» Otra: «Ļoti žēl, ka tā. Ir tik skumji, ka atsevišķiem dusmīgiem un draudīgiem indivīdiem izdodas noteikt toni tajā, kā tiek atainota Rinkebija. Būtu bijis jauki, ja tev būtu bijusi iespēja apskatīt arī citas Rinkebijas vietas.»

Stokholmā dzīvojošās žurnālistes Sandras Veinbergas komentārs par jūtīgajiem Stokholmas mikrorajoniem:

Sandra Veinberga, publiciste

Principā šis Rinkebijas rajons ir klasisks ārzemnieku geto rajons Zviedrijas galvaspilsētā. Ir tādi divi rajoni - Stokholmā tā ir Rinkebija, otrs ir Gēteborgas Hisingena. Tie ir tādi klasiski rajoni, tur grib dzīvot tikai ārzemnieki. Viņi tur apmetas, dzīvo un paliek. Tie ir tikai ārzemnieki, skolās trūkst zviedru bērnu, kas runātu pareizā zviedru valodā un varētu krievu, poļu, pakistāņu, bolīviešu klasesbiedriem iemācīt pareizo zviedru valodu. Vispār Rinkebija Zviedrijas politikā ir jēdziens - ārzemnieks. Pēdējā laikā ārzemnieku tur ir diezgan daudz, un sakarā ar to, ka zviedri regulāri filmē Rinkebijā un sižeti lielākoties ir kritiski, Rinkebijas iedzīvotājiem ir izveidojusies nepatika pret žurnālistiem. Viņi, kā ierauga kameru, tā saprot, ka materiāls būs kritisks. Es gribētu teikt, ka ar kameru tur labāk nerādīties. Varbūt, ja jūs tāpat būtu aizgājis un ar viņiem runājies, tad būtu citādāk. Bet, tiklīdz viņi ierauga kameru, viņi saprot, ka būs kritisks materiāls, viņi met ar akmeņiem.

Situācija tur ir diezgan traģiska - pēdējo sešu mēnešu laikā ir pieci nogalināti cilvēki un visi ir vienas tautības - somālieši. Ir tā, ka viena ārzemnieku banda izrēķinās ar otru ārzemnieku bandu. Tas ir pat neglīti, ka zviedru policija tā īpaši kaislīgi nemeklē tos slepkavas, jo, ja viena ārzemnieku grupa izrēķinās ar otru grupu, tad pamatiedzīvotājiem zviedriem nav īpaši jābaidās. Bet cilvēki reāli mirst, un es saprotu somāļus, kuriem ir bail iziet uz ielas un laist savu bērnu uz skolu. Piemēram, aizvakar un vakar Rinkebijā nāves patruļas izrēķinājās ar saviem ienaidniekiem un konkurentiem. Tie ir bolīvieši, dienvidslāvi - visādi grupējumi, kas arī Malmē siro. Un tas ir paradoksāli, ka viņi izrēķinās tieši ar ārzemniekiem galvenokārt.

Es tiešām domāju, ka gan Hisingena, gan Rinkebija zviedriem ir problēma. Kāpēc ārzemnieki grib vienā čupā tur dzīvot... Zviedri visiem spēkiem cenšas tos ārzemniekus izvietot citos rajonos. Acīmredzot viņi starp zviedriem nejūtas tādā komfortā kā starp saviem poļiem, arābiem, krieviem un bolīviešiem.

Stokholmā dzīvojošās latvietes Alises (vārds mainīts) komentārs:

Alise, kādreiz dzīvoja Tenstā:

Zviedrija ir ļoti internacionāla, multinacionāla. Cilvēki ir tik ļoti dažādi, ka viņi viens otru tā kā pieņem, nezinot, kas notiek ar to otru cilvēku. Ļoti daudzi nav pat bijuši tādā Rinkebijā un Tenstā. Viņiem ir tā kā vienalga. Es esmu tur dzīvojusi un, ja kāds man tagad teiktu - klausies, braucam ekskursijā uz Rinkebiju, es teiktu - ej pa gaisu! Tāpēc, ka zinu, kas tur tagad notiek. Es skatos ziņas, lasu avīzes, esmu informēta par to, kas tur notiek. Esmu tur dzīvojusi pirms tam. Man ir bijusi tāda situācija - kad iznāku no Tenstas vilciena stacijas ap pusnakti, tur kādus četrus, piecus metrus no manis guļ nogalināts vīrietis, apklāts ar plēvi, septiņas policijas mašīnas, un man ir pa tumšu ceļu jāiet uz mājām. Un tagad domāju, baidīties man vai ne... Un es eju uz mājām un tur ik pa pieciem metriem policija. Un tas nebija vienu reizi vien. Tur nepārtraukti bija policija, nepārtraukti virs Rinkebijas un Tenstas lidinās helikopteri ļoti, ļoti zemu. Tas nozīmē, ka viņi kaut ko meklē.

Ir skolas, kur ir pārsvarā melnādainie bērni. Bet stāsts nav par to, bet par kultūru atšķirībām. Un gadās klasē pa kādam gaišākam bērnam vai pavisam gaišam bērnam - kā mēs. Un tas gaišākais tiek superizstumts. Viņš tiek sists, dauzīts, viņš tiek visādā veidā apbižots. Un tas bērns nevar neko izdarīt.

Nekad mūžā nefilmētu ne Rinkebijā, ne Tenstā. Labi, ka tas viss tā beidzās. Jo tu nezini, kur tur kāju spert. Tur, kur jūs bijāt, tas Tenstas centrs, tie visi veikali, kas tur ir, visi cilvēki, kas tur strādā, viņi visi ir kā viena liela ģimene. Ja tu neesi arābiski runājošs vai viņiem pieņemams... Tur ir super face control. Tur neviens nešķiro, vai tu esi latvietis vai afgānis, vai fotogrāfs, žurnālists - vienalga, kas tu esi, - tur var sanākt superziepes.