Nekautrējas būt par malēniešiem (1)

Malēnieši runā augšzemnieku dialekta izloksnē, kas kādreiz bija izplatīta Alūksnes, Gulbenes un Madonas pusē. Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja stāsta, ka, pretēji latgaliešiem, malēnieši nav īpaši centušies popularizēt savu izloksni. Tā rezultātā tā nav tikusi īpaši uzsvērta, lai gan ir stipri atšķirīga no tās pašas latgaliešu valodas. «Mēs nelietojam cieto i, kā to dara latgalieši. Nemīkstinām līdzskaņus, kā, piemēram, vārdā «paļdis». Malēnietis vispār ļoti reti saka paldies - viņš ir ir radošs cilvēks, kurš izdomā citus veidus, kā pateikties. Piemēram, «lai tev veselība», ja tu kaut ko labu izdari. «Es tevi salielīšu», «es tev labu atdarīšu», bet «paļdis» nesaka,» skaidro Jaunlaicenes muzeja vadītāja.

Nekautrējas par to, ka ir malēnieši

Vaicāta, cik vēl palicis malēniešu valodas runātāju, Jankovska stāsta, ka pa kādam vēl ir, taču galvenā problēma ir tajā, ka izloksnes zinātājiem nav ar ko sarunāties. «Ikdienā malēniešu valoda, pretēji latgaliešu, vairs neskan. Arī latgaliešu valoda ir ļoti pārveidojusies. Piemēram, ja skatāmies, kā runāja cilvēki 20. gadsimta sākumā un kā tagad, - latgaliešu valoda ir ļoti ļoti atšķirīga. Malēnieši tikmēr pilnībā pārgājuši uz literāro izrunu. Taču tiem, kas šeit dzīvo, valodā tomēr palikušas neizdzēšamas pēdas - vārdu laušana, dažādi izteikumi, atsevišķi teikumu sakārtojumi. To nevar noslēpt, un malēnieti var atšķirt,» saka Jankovska.

Pāreju uz literāro latviešu valodu malēniešu vidū sekmējis tas, ka pret izloksni vienmēr bijusi negatīva attieksme. Piemēram, izglītības iestādēs - ja skolotājs bijis negatīvi noskaņots pret vietējo izloksni, tad arī visi bērni mēdza izturēties slikti pret runātāju. Vecāki, kuri to bija piedzīvojuši savā bērnībā, nevēlējās, lai viņu pēcnācējiem ir tāda pieredze, un mēģināja mācīt literāro valodu. «Te [Jaunlaicenes muižas muzejā] mēs veidojam mākslīgu vidi, cik nu veiksmīgi tas ir sanācis. Es neesmu filoloģe, viss ir amatiera līmenī. Mums pašiem tas šķiet interesanti, spēlējam malēniešu vārdu spēli, esam sagatavojuši lekcijas. Ir jārok un jāmācās bezgala daudz, jāmēģina to nodot cilvēkiem,» stāsta Jankovska.

«Mēs mēģinām kaut ko darīt, bet tas ir minimāli, jo nedaudz par vēlu uzsākts. Pie malēniešu izloksnes strādā arī filologi. Mēs viņu darbus izmantojam. Mūsu galvenais mērķis, kad mēs to iesākām, bija panākt, lai cilvēks nekautrējas no tā, ka viņš ir malēnietis. Cilvēkiem negribējās būt par malēnieti, taču tagad mēs ceļam galvu augšā un sakām – viss, mēs esam malēnieši un no tā nekautrējamies.»

Ar maisiem nesuši istabās gaismu, bet spītīgi un uzņēmīgi

«Malēniešu raksturs ir ļoti sarežģīts. Par malēnieti īpaša interese ir Jēkaba Zvaigznītes sarakstīto stāstu «Malēnieši» dēļ. Tajos malēnieši visas Latvijas priekšā atspoguļoti ļoti neapdomīgi - nesuši gaismu ar maisiem istabās iekšā, baļķus stiepuši augšā kalnā, tad ripinājuši lejā, vai sējuši sāli. Taču, ja stāstos ieiet dziļāk iekšā un nedaudz padomā par mūsu raksturu, par Latvijas politiku, tad malēnietis var parakstīties zem katra vārda,» saka Jankovska.

Jankovska stāsta, ka malēnieši vienmēr dzīvojuši ekonomiski mazāk attīstītā vietā. Salīdzinot ar lielajiem centriem, Maliena bijusi ar vājāku ekonomiku, cilvēkiem šeit ne vienmēr esot pieticis naudas, tādēļ, lai izdzīvotu, malēnietis bijis uzņēmīgs un centies visu izdarīt pats.

«Latvietim ir paticies ceļot un paskatīties, kas dzīvē notiek. Viņš brauc un ierauga kaut ko interesantu. Noskatās, atbrauc mājās un saprot - naudas nav. Taisu pats. To, ko rīdzinieks nopērk, malēnietis taisa pats. Tādā veidā viņam rodas visādas jocīgas un smieklīgas situācijas, kuras visiem viņš priecīgi stāsta. Malēnietim ļoti patīk dalīties savā pieredzē. Tādēļ visi par malēnieša izdarībām zina. Protams, viens otrs, kam malēnieši īsti nepatīk, drusku paņirgājas. Malēnietis to īpaši ļaunā neņem, viņš var arī sadot pa ņuņņām,» stāsta Jankovska.

Esam pazaudējuši savu atmiņu

Jankovska saka, ka Latvijas ziemeļaustrumu iedzīvotāji ir pazaudējuši savu atmiņu. Nav saglabājušās nekādas teikas pirms «zviedru laikiem», nav veikti tikpat kā nekādi arheoloģiskie izrakumi. Arheoloģiskais materiāls esot nedaudz pētīts Gulbenē un Balvos, bet Alūksnes apkārtnē minimāli. «Igauņi mums stāsta brīnumu lietas. Cik tālu tas aiziet uz dienvidiem, Igaunijas pētnieki neņemas spriest, bet uzskata, ka 10. - 14. gadsimtā šīs vietas apdzīvojuši somugri. Runājuši kaut kādā somugru izloksnē, bet ģērbušies kā latgaļi. Vēsturnieki vareni ņemas, bet skaidrības nav.»

Jaunlaicenes muižas muzejā liela ekspozīcijas daļa atveltīta apkārtnes iedzīvotāju apbedīšanas tradīcijām. Tā balstīta uz mitoloģijas un folkloras pētnieka Dāvja Ozoliņa 19. gadsimta 70. gados veiktajiem pierakstiem. «Kad es lasīju Ozoliņa savākto materiālu, mani pārņēma šoks. Senajā baltu ticībā, cik var noprast, nav bijis paradīzes. Ir debesu valstība, ir veļu valstība un ir tālā, tumšā leja. Atšķirībā no elles - tur ir auksti. Trakākais tas, ka gan debesu valstībā, gan veļu valstībā nomirušajam jāturpina strādāt. Cilvēks pēc nāves sadalās trijās daļās – ķermenis, kuru aprok, tam, paldies Dievam, nav vairāk jāstrādā. Dvēsele aiziet debesīs pie Dieva, bet velis dodas uz veļu valstību. Tiem diviem ir jāstrādā. Ir pat pierakstīti noteikti darbi, kas mirušajam viņsaulē ir jāveic,» stāsta Jankovska.

Malienas pusē bijuši īpaši mirušā vāķēšanas paradumi - aizgājējs sēdināts uz krēsla un piederīgie kopā ar viņu pavadījuši pirmo nakti. Tikušas dziedātas speciālas bēru dziesmas, dejotas bēru dejas un runāts ar nelaiķi. Aizgājējam doti dažādi uzdevumi, piemēram, kādi cilvēki ir jāpasveicina viņā saulē. Protams, bijusi arī iedzeršana, bet pa dienu - kārtīga izēšanās. Parasti piederīgie bez miega pavadījuši vismaz divas naktis. Mielasti tikuši rīkoti kapsētā gan pie vaļēja, gan aizbērta kapa. Vāķēšanu luterāņi īpaši centušies aizliegt, kas arī pamazām viņiem izdevies.

«Mēs tās tradīcijas it kā vēl arvien turpinām. Pie kapa vairs mielastu nerīkojam, bet aizberam ciet un pie vārtiem cienājam visus, kas kapsētā bijuši. Ar attaisnojumu, ka visi jau uz bēru mielastu nebrauks,» saka Jankovska.

Reģionos dzīvo stiprākie un laimīgākie

Ziemeļaustrumu pierobežā visu laiku jārēķinās ar finansiālajiem apstākļiem - algas ir zemākas nekā Rīgā un nevarētu teikt, ka attiecīgi zemākas būtu izmaksas. Nav pieejami dažādi pakalpojumi, kas galvaspilsētas iedzīvotājam ir pašsaprotami, un, lai attālākajos Latvijas reģionos varētu izdzīvot, cilvēkiem nepieciešams ļoti liels spēks.

Jankovska spriež, ka ir no ļoti daudz kā jāatsakās, ja ir vēlēšanās dzīvot skaistā un dabiskā vietā, bet patālu no centra. Muzeja vadītāja saka, ka viņai ļoti patīkot iet uz teātri un labprāt to darītu katru dienu. Taču, dzīvojot Jaunlaicenē, tas nav iespējams - labi ja reizi gadā sanākot apmeklēt kādu teātra izrādi. Tas vienkārši ir jāpieņem un laime jāmeklē citās lietās. «Tie, kas aiziet naudiņu pelnīt [uz Rīgu vai ārvalstīm], viņi dabū pārticību, bet laimīgi nekļūst. Tie, kas te paliek, bet spēj noturēties, tie ir laimīgāki cilvēki. Te tu vari būt laimīgs, bet tad ir jāprot priecāties kaut vai par to, ka šodien saulīte spīd,» saka malēniešu tradīciju kopēja.

Viņa stāsta, ka vasarā piedalījusies sarunu festivālā «Lampa». «Sarunā «Cilvēki un robežas. Cilvēki pie robežas» bija arī ģimenes ārsts Jānis Stabingis no Liepnas pagasta. Viņš izteica ļoti interesantu domu - ja visa Latvija ir aplis ar centru Rīgā un tad to palaiž kustībā, centrs kustas vismazāk. Taču tie, kas ir malā, tie apļo ne pa jokam. Viņiem vajag milzīgu spēku, lai varētu noturēties savā malā, bet uz centru aizrauj visus vājākos,» tā Jankovska.

Tas, ka daudziem cilvēkiem šāda spēka pietrūkst, esot valsts īstenotās politikas nopelns. Jaunlaicenes pagastā darba vietu netrūkstot, ir lieli kokapstrādes uzņēmumi, zemnieku saimniecības. Taču neesot stabilitātes. «Visu laiku ir tāda sajūta, ka tevi nepārtraukti mēģina iznīcināt. Nepārtraukti mainās likumi, nodokļu politika un cilvēki no darba tiek izbīdīti ārā. Tiek slēgtas nesen izremontētas skolas. Ir jābūt kaut kādai stabilitātei, lai varētu labi justies. Nevis ka ir tā - tiklīdz tu piecelies kājās, tev iesit pa ceļiem. Politika tiek apzināti virzīta uz to, lai lauki paliktu tukšāki. Ja būtu savādāk, noteikti cilvēki šeit vairāk paliktu. Tā ir pārāk smaga cīņa - ir reizes, kad cilvēks nogurst un saka: pietiek. Es eju tur, kur man būs nedaudz vieglāka dzīve.»