Nezināmā Latvija: stāsti no Ēģiptes

Lai no Rīgas nokļūtu Medumos, ceļā jāpavada divarpus stundas, ar kafijas dzeršanu un izstaipīšanos trīs. Pagasts, kas ietilpst Augšzemes īpaši aizsargājamo ainavu apvidū, atrodas 18 km attālumā no Daugavpils. Līdz Zarasiem – nelielai Lietuvas pilsētiņai - jāmēro tikai 8 km. Uz turieni visi dodas iepirkties. Medumos dzīvo tikai kādi 1200 cilvēki – no kuriem ļoti maz latviešu. Pārsvarā te kopš seniem laikiem dzīvo krievi, poļi, lietuvieši, baltkrievi un pavisam nedaudz romi. Liela daļa iedzīvotāju ir vecticībnieki, kuru senči 17. gadsimtā ieradās Latvijā, lai patvertos no «jaunās pareizticības», ko pēc baznīcas reformas sāka ieviest Krievijā.

Vecās ticības pārstāvji neparko nebija ar mieru mest krustu ar diviem nevis trim pirkstiem, krusta gājienu sākt pret sauli un vispār...

Latvijā kari un mēra epidēmija bija iznīcinājusi cilvēkus, tāpēc strādīgos vecticībniekus vara labprāt pieņēma. Tomēr uz Lietuvas pierobežu nav vērts doties pēc «sādžas drūmās romantikas». Nekā tāda te nav. Medumi ir eiropeiski moderns pagasts ar 19. gadsimta aristokrātisko šarmu un reibinoši skaistiem dabas skatiem.

Aristokrātu miests

Medumos ir 24 ezeri, un tas ir ko vērts! Dabas parku «Medumu ezeraine» veido vairāki neparasti gleznaini ezeri ar četrām salām. Turklāt vienai no salām, skatoties no putna lidojuma augstuma, ir sirds forma, tāpēc to dēvē par Mīlestības salu. Ūdens te esot tik tīrs, ka gultni no laivas varot redzēt piecu metru dziļumā. Vārdu sakot, skaistums, ko nevar aprakstīt – tas jāredz! Kādreiz Medumi bija tāda kā augstmaņu pulcēšanās vieta - te viesojās Vācijas kanclers Bismarks, dzīvoja grāfi Etingeni, krievu ģenerālis Ušakovs, Latvijas armijas ģenerālis Andrejs Auzāns, bet parku, kas ir valsts nozīmes dendroloģiskais stādījums, ierīkoja Pēterburgas botāniķis Lackis.

19. gadsimta beigās, 20. sākumā Medumos vasarnīcas iegādājās Maskavas un Sanktpēterburgas aristokrāti – aktieri, sabiedriskie darbinieki, rakstnieki.

Dzīve sita augstu vilni! To visu, kopā ar cilvēkiem, kas devās bēgļu gaitās, aizslaucīja Pirmais pasaules karš, kas te ilga četrus gadus.

Nenoliedzami, aristokrātisms mazajam pagastam piemīt arī tagad. Medumu centrs ir perfekti sakopts – zāle nopļauta, puķes sastādītas, mājiņas zilas un zaļas, kā no skatu kartītēm. Medumos pat bezdarbnieki, kas nodarbināti tā sauktajā simtlatnieku programmā, ir ar mākslu uz tu - ceļa malā no zariem izveidojuši dekorus – putnu būrīšus ar putniem iekšā. Pamatskolas ēka, kurā atrodas pagasta vēstures muzejs, ir plaša, gaiša, celta 1927. gadā ar ulmanisku vērienu. Platas kāpnes, augsti griesti, lieli logi – ēka nesen atjaunota. Kļūst skumji, kad uzzinu – tajā mācās tikai 49 bērni. Tomēr skolas muzejā paviesosimies vēlāk - vispirms kopā ar vēstures skolotāju Miropiju Petkuni dodamies uz noslēpumaināko vietu Medumos – uz Ēģipti.

Uz Ēģipti!

Vienā pusē elpu aizrauj plašums ar zilu ezera kleksi, kas robežojas ar Lietuvu, otrā pusē smagā romantika – mūra baznīcas drupas un zeme, gluži kā piebārstīta krustiem. Kādu brīdi stāvam un veramies baznīcas tukšajās acīs, sāk līņāt. No koši dzīvelīgajām nezālēm, kas apslēpj senās kapu vietas, laukā spraucas greizas metālisku krustu rokas. Karu laikā un vandalisma rezultātā kapsētā zuduši lielākā daļa kapu pieminekļu un krustu. Ēģiptes kapos atdusas daudzi vācu muižnieki – fon Dunteni, fon Etingeni, fon Minsteri, Veinbergi un citi.

Robeža ar Lietuvu tika ierīkota tikai 1922. gadā, iesāk mūsu pavadone ar skanīgo un reto vecticībnieku vārdu Miropija.

Šī ir ne vien vissenākā ēka Medumos, bet arī Latvijas logo, jo tā ir pirmā, ko ieraugām, šķērsojot Latvijas, Lietuvas robežu.

«16. gadsimtā Gothards Ketlers, redzēdams, ka Sēlijas iedzīvotāji nevienam dievam netic, pavēlēja te uzcelt koka baznīcu.» 1659. gadā vieta ieguva oficiālu Ēģiptes nosaukumu un draudzes baznīcas zīmogu ar trijstūrveida Heopsa piramīdas attēlu. Tas ir savdabīgi un neraksturīgi! Kā radies vietas nosaukums Ēģipte, vēsture klusē. Otrs ciemata nosaukums bijis Vilkumiests. Visticamāk, ka apkārtnes mežos bijis daudz vilku, tāpēc arī tāds nosaukums. Vēl viens alternatīvs nosaukums Ručejok.

Tātad pirmā luterāņu baznīca Ēģiptē tika uzcelta, pamatojoties uz Kurzemes hercoga 1567. gada pavēli.

Ap 1812. gadu Napoleona armija dievnamā ierīkoja kazarmas. Pašreizējā Ēģiptes baznīca būvēta no 1823. līdz 1825. gadam.

Baznīca smagi cieta Pirmajā pasaules karā, bet pēc kara to atjaunoja, iesvētīja un atjaunotajā draudzē notika regulāri dievkalpojumi. Otrā pasaules kara laikā baznīcu izdemolēja. Padomju laikā baznīcā glabāja minerālmēslus, bet kopš 1979. gada baznīca palika stāvam tukša. Viens no iemesliem, kāpēc baznīca nav atjaunota, ir mazais luterāņu skaits. «Nav mums mecenāta, kas varētu atjaunot,» nopūšas Miropija. Par tūristu intereses trūkumu gan nevarētu sūdzēties – daudzus šurp atvilina eksotiskais ciema nosaukums.

Man gribas ieiet iekšpusē, bet mazliet biedē jumts, kas kuru katru brīdi grasās iebrukt. No logu ailēm telpas tumsā krīt spoža gaisma, dīc sirsenis. Uz sienas saglabājies baltas krāsas fragments ar zilu zīmējumu. Tas ir krāsojums no ulmaņlaika, kad baznīcu atjaunoja un tā darbojās. Baznīcā reiz bijušas vērtīgas altārgleznas.

Baznīcai bijuši trīs zvani – vienā bijis ierakstīts «Dievs svētī Latviju!».

Komētas parādīšanās un latīņu valodas stundas

Kapi te bijuši kopš 16. gadsimta, bet 20. gadsimta 60. gados vietējā vara Ēģiptes kapos jaunus apbedījumus aizliedza. Miropija stāsta, ka tolaik Medumos notikušas nelāgas lietas. Kāds zadzis kapu pieminekļus, ko pārveidojis un tirgojis tālāk. Ļaudis bijuši tādā izmisumā, ka aprakuši krustus un piemiņas plāksnes, lai pasargātu no vandaļiem. Kad cilvēki sākuši sūdzēties, tā vietā, lai noķertu ļaundari, padomju varasvīri jautājumu atrisinājuši vienkārši – nav ko glabāt nomaļos kapos un punkts. Baznīcas sānā liels caurums – lielgabala izrautā brūce palikusi vēl no Pirmā pasaules kara. Lūk, arī Raiņa pirmā skolotāja kapavieta. 19. gadsimta vidū mācītājmuižā pēc Oskara Svensona ierosinājuma atvēra lasīšanas skolu, ko apmeklēja 23 skolnieki. Skolu uzturēja barons fon Etingens. 1874. gada rudenī Svensona pansionātā pamatzināšanas sāka apgūt deviņus gadus vecais Jānis Pliekšāns.

«Mazais Jānis toreiz dzīvoja mācītāja mājā, kopā ar viņa bērniem. Viņš bija čakls bērns un gada laikā iemācījās lasīt vāciski un latīniski,»

stāsta vēsturniece. Zināms, ka 19. gadsimta vidū Svensons aprakstīja ciema vēsturi, veclaiku bēru paražas, komētas parādīšanos un citus pagasta jaunumus. Ēģiptē - vietā ar galvu reibinošu pagātni - tagad ir viena māja, viena iedzīvotāja.

Miropija saka, ka nelielā teritorijā koncentrējas vēsturiski ietilpīgas liecības. Vieta ir zīmīga ar to, ka te atrodas vēstures piemineklis - baznīca, kapi, kuros apglabātas lielas personības, bunkurs, kas labā stāvoklī saglabājies no Pirmā pasaules kara, un pavisam nedaudz no kādreiz iespaidīgās pasta stacijas. 19. gadsimtā pasta stacija bija vieta, kur mainīja zirgus un ceļotāji varēja atpūsties, paēst un pārnakšņot.

Brauciens divu nedēļu garumā

Kalnā pa ceļam uz Zarasiem (līdz 1918. gadam pilsētas nosaukums bija Novoaleksandrovska) stāv veca māja – puse nomelnējuša koka, puse celta no lieliem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem.

Mājas priekšā traģikomiskas dzērves un lapsas figūras – padomju māksla kolhoznieku izpratnē. Stāvu, skatos - nē, skulptūrai nav ne vainas, ko es piesienos?

Saimniece nav mājās. Viņa esot kundze gados, tāpēc te pavadot tikai vasaras, stāsta Miropija. Šķūnis ar neparasti platajām durvīm, laukakmeņi un sarkanie Kalkūnu ķieģeļi maz ko pastāsta par «tiem, varenajiem laikiem». Muzejā attēlos redzēju, ka 19. gadsimtā pasta stacija izskatījās pēc pils – vairākas ēkas, plaša saimniecība. Pirmās klases pasta stacija tika būvēta pēc arhitekta Aleksandra Štauberta projekta. Visu iznīcināja karš – Medumus šķērsoja frontes līnijas, apšaudes bija intensīvas, turklāt ēkas tika izmantotas kā mērķi.

Kad 1830. gados tika domāts par Sanktpēterburgas-Varšavas traktu, par pasta stacijas izbūves vietu izraudzījās Ēģipti. Tajā laikā tas bija grandiozs projekts, kas sākās ar posma Kauņa-Dinaburga izbūvi. Trakta atklāšanā piedalījās pats cars Nikolajs I ar dēlu Aleksandru. Tas bija viens no modernākajiem tā laika ceļiem Eiropā, ar politisku, stratēģisku un sociālu nozīmi. Kopējais garums 1250 km. Ik pēc stundas brauciena bija uzceltas pusstacijas, ceļu pieskatītāju ēkas un diližansu pieturas. Ceļu apgaitnieku mājas – mazus mūra namiņus, kas vietām saglabājušies līdz mūsdienām, dēvēja par «kašarkām». Ceļa malās bija arī «stražkas» - ceļu patruļas un militārā apsardze, kas pārbaudīja braucējus un izsniedza speciālas atļaujas.

Pasažierus rūpīgi reģistrēja, ceļojums maksāja trīs kapeikas par versti. Papildus bija jāmaksā par zirgu skaitu, ratu riteņiem, to eļļošanu.

Posmā bija 12 pasta stacijas, kustība notika pēc saraksta no rītausmas līdz tumsai. No Sanktpēterburgas līdz Varšavai bija jābrauc divas nedēļas.

Fronte mājas pagalmā

Ēģipte ir arī vieta, kur 19. gadsimtā parādījās modernās tehnoloģijas - posmā darbojās viena no pirmajām telegrāfa līnijām, kas bija pati garākā pasaulē. 1859. gadā tika atklāta divrindu telegrāfa līnija, kas bija liels tehnikas sasniegums.

Dubļi un lietus nav šķērslis - mēs nespējam nociesties un iebrienam salijušā pļavā, nošļūcam pa uzkalnu un attopamies pamatīgi būvēta bunkura priekšā. Tas celts Pirmā pasaules kara laikā ap 1915. gadu. «Trešā frontes līnija,» paskaidro Miropija. Bunkurā uzturējušies vācu armijas virsnieki. Šis nav vienīgais Medumu bunkurs – mežos aizvien atrodami priekšmeti no Pirmā pasaules kara. Vietējiem gadījies atrast nesprāgušus lādiņus un vairāk nekā simts gadus vecus ķīmiskos ieročus.

Par divu brāļu – vēstures entuziastu privāto kolekciju, kurā ir Pirmā pasaules kara artefakti – karavīru žetoni, granātas, durkļi, medikamenti, blusu un utu iznīcināšanas līdzeklis, vafeļu panna un daudz kas cits, lasiet piektdien 1. jūnijā.