Digeru bohēma Borovkā

Oriģinālais raksts publicēts 2018. gada 5. jūnijā

Lai gan pagastā ir vairākas tukšas daudzdzīvokļu mājas, pašvaldība bezpalīdzīgi nolūkojas, kā tās brūk. Iespējas ietekmēt situāciju ir ierobežotas, jo pagastam dzīvojamais fonds nepieder. Un tomēr… Ja kāda jauna rīdzinieku ģimene, kurai lielas naudas nav, bet daži tūkstoši atradīsies, gribētu pārcelties uz Ūdrīšiem, tuvāk pie dabas, pagastā pārvalde palīdzētu atrast piemērotu mājokli, ko uz vairākiem gadiem iznomāt ar izpirkuma tiesībām.

«Vai ir tāda ģimene?» cerīgi iejautājas Irēna.

«Mums viss ir – skola, bērnudārzs.» Ūdrīšos dzīvo 1200 iedzīvotāju, bet kādreiz bija divreiz vairāk. Bērnu ir tikai kādi 50. Toties pa ceļu brīvi pastaigājas stirnas.

Ceļojums pagātnē

Kad trīs Muļķu sādžas paliek aiz muguras, Irēna braucienam piešķir intrigu: «Gribat uz Borovkas armijas bāzi? Kaut ko tādu nebūsiet redzējuši...» Meža vidū plats, asfaltēts ceļš, varētu domāt, ka apgaismots, jo gar malām padomju laikiem raksturīgā dizaina ielu lampas. Tās izvietotas regulāri – tā, lai neviens centimetrs nepaliku tumsā. Te katru rītu, ziemas salā vai rudens lietū, zaldāti skrēja līdz pirtij, kas atradās tuvāk Borovkas sādžai.

Žogs, dzeloņstieples, bet mēs turpinām braukt. Pārsteidz, ka pamestā armijas bāzes teritorija ir tik liela - līdz centrālajiem vārtiem braucam ilgi. Pēc kara zeme armijas vajadzībām tika atrasta Krāslavas pusē – Borovkā, un 1950. gadā sākās pamatīga būvniecība. Bāze 237 hektāru platībā tika veidota kā Baltijas kara apgabala stratēģisko rezervju naftas bāze ar ietilpību 600 000 tonnu. Kadastra sarakstos reģistrētas 133 ēkas, kas atrodas pamestajā armijas daļā. Interesanti, ka lielākā daļa ēku ir saglabājušās – armija visos laikos būvēja pamatīgi.

Pasteidzoties uz priekšu, uzreiz pateikšu, ka teritorija patiešām ir intriģējoša – te ir desmitiem milzīgu naftas cisternu, pazemes bunkuri, angāri, dzelzceļa infrastruktūra, caurules, pa kurām tika sūknēts mazuts un pildīts cisternās.

Te ir garāžas, administratīvās un saimniecības ēkas.

Mēs esam ceļotāji laikā! Iztēlojieties pilsētas daļu, ko pirms vairākiem gadu desmitiem steigā pametuši cilvēki. Apmēram tā te izskatās. Daba atkaro savu vietu – betona mūriem kā uzvarētāji cauri spraucas trausli kociņi. Kad deviņdesmitajos okupantu armija aizgāja, steigā visu pametot, iespēju, kā izmantot teritoriju, bija ne mazums. Tāpēc nepārsteidz, ka Irēna, kas vietējās pārvaldes administrācijā nostrādājusi jau četrdesmit gadu, pagātni mazliet idealizē. «Nevaru skatīties, kad atbraucu, raudu,» viņa neslēpj sašutumu par to, ka ēkas ir izpostītas, infrastruktūra sagrauta.

Krāsainā metāla zagļi te nopelnījuši daudzus tūkstošus – gan latus, gan eiro, jo sliedes 2015. gadā vēl bija, bet šodien no tām ne vēsts.

Postījuši ļaudis čakli, ar lielu rūpību – visas dekoratīvās margas nozāģētas līdz pamatnei, no betona gabaliem izlauztas metāla konstrukcijas, par kanalizācijas vākiem un kāpnēm nemaz nerunājot.

«Lūk, izpostīts, un nevienam nav jāatbild!» Pēc armijas aiziešanas cisternās mazutu glabāja Daugavpils pašvaldības uzņēmums, kādu laiku administrācijas ēkā saimniekoja Muitas pārvaldes Latgales daļa. Tagad tas viss piederot uzņēmumam «Latgales nafta». Irēna atzīst, ka pamestā teritorija Ūdrīšu pagasta pārvaldei ir «kā akmens uz sirds», ar ko pašvaldība gadiem netiek galā.

«Palūkojieties, no kādiem akmeņiem būvēja,» Irēna rāda celtni, kas reiz bijusi visai izskatīga. «Kultūras nams, veikals, kazarmas, četras ugunsdzēsēju komandas visu laiku dežurēja,» viņa ar plašu žestu apvelk gaisā loku. Jā, izstāstīt to nevar, bet iztēloties var. Industriālo graustu entuziastu paradīze!

133 pamestas ēkas

Braucot gar pazemes cisternām ar kāpņu un cauruļu labirintiem, noprotams, ka objekts bijis tiem laikiem labi aprīkots un tehnoloģijas modernas. Desmitiem apaļas formas baltu ķieģeļu celtnes, kurās glabājās mazuts. Pieeju tuvāk un ielūkojos pa durvīm. Iekšā ir cisterna, melna un gluma, ož pēc mazuta. Visur mētājas aprūsējušas brīdinājuma zīmes: «Zibens laikā netuvoties!»; «Smēķēšana – bargs pārkāpums!»; «Nelietot atklātu uguni». Ugunsbīstamība bija liela, bet daudzu gadu laikā neviens nopietns incidents nenotika. «Drošības prasības bija augstā līmenī,» paskaidro Irēna.

Mazuta cisternas ieskauj poētiskas bērzu alejas – sastādītas, lai armijas vadība justos «kā mājās». Ir viegli iztēloties, kā pa tām maršēja zaldāti, gluži vēl puikas, iesaukti no visas plašās padomju republiku saimes. Ielūkojoties telpās, elpa aizsitas! Tas ir ko vērts! Vadības pults ar visādām pogām un kloķiem, kaut kāda saziņas sistēma, telefoni, skolas soli un galdi. Lūk, arī 1991. gada kalendārs ar skaistuli, kurai kājās banānbikses, ar melnu zīmuli apvilktas acu līnijas un uzkasīti mati. Smieklīgi, bet deviņdesmito stils atgriežas. Ar industriālo pamestību kontrastē rozā eglīšu rotas, uz kurām vēl manāmi zeltaini spīdumi.

Apgāzts galds un izmētātas spēļu kārtis. Cik simboliski!

Nospēlēja zaldāti pēdējo partiju un aizbrauca uz visiem laikiem.

Speru soli un... tukšums. Mirkli karājos gaisā, izmisīgi cenšos kaut kam pieķerties un piezemējos centimetru no zemē melnējoša cauruma. Pārvietoties starp ēkām nav droši, jo zālājā nepamanītas var slēpties dziļas akas, kuru vāki, protams, aizstiepti. Es vairs negribu mesties nezināmajā un atgriežos uz gludā asfalta. Baltā trīsstāvu ēka reiz iedvesusi respektu. Pie durvīm pirmo datormonitoru kolekcija. Sašķaidīta.

Grīdas vairākās kārtās klāj muitas dokumenti ar zīmogiem, parakstiem, personu datiem.

Biezā pelēcīgā mapē iešūti akti, shēmas un kartes no piecdesmitajiem. Kādas dāmas aizmirstais pūdera trauciņš ar spogulīti vēl saldi smaržo.

Meitenes no sādžām

«Meitenes no sādžām nāca uz dejām, iepazinās ar puišiem, kas bija dienestā, un apprecējās. Jaunās ģimenes prom nebrauca, palika strādāt tepat zvērsaimniecībā,» dzīves cikla vienkāršību ataino Irēna. Ja kolhozā vai padomju saimniecībā aptrūkās darbaroku, zaldāti gāja palīgā. Kādā telpā apgāzts skapis, uz grīdas izklāts mētelis. Nojaušams, ka te kāds mitinājies. «Tie nav Ūdrīšu bomži – mūsējie visi ir pie vietas,» nosaka Irēna.

«Cik mātes asaru izraudāja, ka bērnu tik tālu aizsūta,» atmiņās kavējas Irēna. 18 gadu sasniegušos jauniešus uz Borovku sūtīja no Vladivostokas, Arhangeļskas un Almati (agrāk Alma-Ata). Dienēt Borovkas armijas bāzē skaitījās liela veiksme, par ko daudzi sapņoja. «Armijas veikalā bija konfektes, zobu pasta, kādu vietējie bērni nemaz nebija redzējuši.»

Irēna grib parādīt Staļina laikā celtās mājas, kādās ārpus armijas daļas dzīvoja virsnieki ar ģimenēm. Atgriežamies pie pirts, kurā vienu dienu pērušies virsnieku ar sievām, otrā zaldāti. Tālāk ir neliels priežu mežs ar uzkalniņiem, kuros tika ierīkoti pagrabi. Kādi nu tur vairs okupantu armijas virsnieki un viņu sievas – divstāvu mājai iebrucis jumts. «Dzīvokļi skaisti, re, kāda viesistaba ar logiem pusaplī,» rāda Irēna. Te bijušas vairākas istabas, virtuve, vannas istaba, tualete, vēlākajos gados centralizēta apkure. Iztēlojoties, kā šajā laikā, izliktas no dzimtas mājokļiem, komunālajā realitātē dzīvoja daudzas latviešu ģimenes, kļūst neomulīgi.

Treniņbiksēs un beisbola cepurē, teatrāli žestikulējot, mums pretim nāk Jeļena Jurjevna, ķer aiz piedurknes un nekavējoties aicina ciemos. «Hatai» durvis ciet neveras, elektrība atslēgta, jumts nedaudz iebrucis, bet tas viss ir sīkums – dzīvot var! «Ēdu zupu, un man šķīvī ūdens tek. Naktī guļu, dzirdu «skrap, skrap», skatos - pa cauruli žurka kāpj lejā. Vot šitāda! Aste tik gara,» viņa stāstu papildina ar izteiksmīgu mīmiku un žestiem. Uz savas dzīves skatuves Jurjevna ir liela aktrise. Brūkošajā mājā ar nomelnējušajiem griestiem visa dzīve ir māksla. Piemēram, krāsni viņa kurina ar nezin kur sadabūtām kastēm.

Faktiski Jurjevna un vēl daži ir brīvi kā digeri.

Pēc pašu iniciatīvas brīvi iekārtojušies pamestajos graustos gluži kā bohēmiskie pagrīdes mākslas un miera sludinātāji sešdesmito gadu Sanfrancisko. Digeru vīzija par pasauli, brīvu no privātīpašuma un pirkšanas - pārdošanas attiecībām, tuva arī Jurjevnai.

Labi dzīvojam un jums novēlam!

«Jurjevna, pasaki, kāda tava pensija,» sauc Irēna. «85 rubļi!» «Kādi vēl rubļi?» «Bija 83, pielika divus. Labi dzīvojam un visiem to novēlam!» Sešdesmit trīs gadus vecajai sievietei piemīt apskaužama vitalitāte. Sveces viņa no pārpalikumiem lej pati un to gaismā daudz lasa. Irēna saka, ka no bibliotēkas kaudzēm vedot žurnālus, grāmatas. «Oi, kāda traģēdija, Kemerovā bērni sadega,» atpaliekot no aktualitātēm par dažiem mēnešiem, asaru notrauš Jeļena. Bet, ja nopietni, ko gan tik svarīgu viņa var palaist garām? Jurjevna kādreiz kopsaimniecībā ganīja lopus, pēc tam iztiku pelnīja algotajos pagaidu darbos. Tagad viņai ir varens mazdārziņš, kurā viss aug griezdamies.

Atpakaļceļā Irēna stāsta, ka pirms kara Krāslavā dzīvoja daudz ebreju, pat pilsētas mērs bijis ebrejs. Kara laikā lielāko daļu nacisti ieslodzīja koncentrācijas nometnēs un nošāva. «No diviem tūkstošiem izglābās četri. Pa šejieni viņus kājām dzina uz Daugavpils geto.

Vecus un mazus, kas nevarēja paiet, nošāva šajā mežā.

Tolaik bērnus vecāki no mājām nelaida laukā, jo zeme cilājās un mežs skanēja no vaimanām, kad ebrejus dzīvus apraka. Mēs te šodien pukstam un stenam par visādiem niekiem, nemaz nezinām, kāds ir īsts dzīves smagums.»

Atvadoties Irēna saka, ka reizi dzīvē ar plostu pa Daugavu noteikti jāizbrauc. «Kad to izbaudīsiet, neko citu vairs negribēsies, zināsiet, kāda ir tā īstā dzīve – lūk, tādai tai jābūt!»