Ar bungām uz pulvermucas

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas - jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu - amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Diemžēl.