Viedokļi: vecāku agresija pret bērniem publiskā vietā - vai iesaistīties?

Daina Jāņkalne: «Ar audzināšanu jānodarbojas mājās, nevis jāstīvējas publiski»

Par to, kura būtu īstā vieta audzināšanai, vai varam ielaisties kompromisos ar bērnu, un savos novērojumos par vecāku rīcību brīžos, kad bērni publiski niķojas, dalās Daina Jāņkalne, žurnāliste, televīzijas sievietēm «STV Pirmā!» raidījuma «Starp mums runājot» vadītāja.

Ko iesākt, ja bērns šantažē vecākus un sarīko traci publiskā vietā, lai piespiestu darboties pēc viņa scenārija?

Paldies Dievam, man pašai šādas problēmas nav «piespēlējis» neviens no ģimenes trim bērniem. Protams, vispirms jāmēģina vienoties par uzvešanās noteikumiem. Vislabāk to izdarīt jau mājās – PIRMS nonākam ar bērniem kopā publiskā vietā. Jo nekad jau nevar paredzēt, vai niķis uznāks parkā, veikalā, lidmašīnā vai citur.

Bet ja nu tomēr tracis sākas, turpinās un nebeidzas, neraugoties uz pūliņiem sarunāt, pārliecināt, vienoties?

Manuprāt, kaunināšana un sabāršana šādā situācijā drīkstētu būt vienīgi «sarunāšanas» sastāvdaļa. Ja neizdodas sarunāt, abiem jāevakuējas uz «drošu vietu» - automašīnu, mājām vai kādu citu vietu, kur var atrisināt problēmu pēc iespējas bez lieciniekiem. Publiski bārt un kaunināt, un apsaukāt bērnu nedrīkst, pat ja viņš uzvedas atbaidoši. Ar audzināšanu jānodarbojas mājās, nevis jāstīvējas publiski, kurš ņems virsroku – mazais vai lielais cilvēks.

Nedrīkst piekāpties bērna prasībai, kas izteikta trača formā, – ja vien negribam kaut ko līdzīgu saņemt vienmēr. Manuprāt, vispirms būtu jāsaprot arī, kāpēc troksnis ir sacēlies. Var gadīties, ka bērns niķojas, jo grib pierādīt savu varu, bet var gadīties, ka paši pieaugušie ir pie tā vainīgi, jo liek savai atvasei stundām ilgi piedalīties nogurdinošā veikalu «ķemmēšanā».

Gluži nesen redzēju divu bērnu sarīkotus tračus. Abi bija hrestomātiski (tipiski - aut.).

Viena trīsgadniece krita pie zemes un ne pa jokam kliedza lielveikalā. Mamma pārtrauca iepirkšanos, atstāja ratus, paņēma mazo padusē un atstāja veikalu. Bērnam rokas, kājas gāja pa gaisu un kliedzieni kļuva vēl trakāki, ja tas vispār iespējams, taču mammas ziņa bija nepārprotama: «Šitie jociņi tev nekādu rezultātu nedos. Iepirkties es varu arī citreiz.» Pieņemu, pat ja ģimene palika bez piena un desas tajā vakarā, ieguvums ilgtermiņā bija tā vērts.

Otra situācija risinājās lielā apģērbu veikalā. Mamma «ķemmēja» stendus, un līdzi vilkās činkstoša piecgadniece. Visi mammas skatieni bija sakoncentrēti uz kleitām, savukārt meitu viņa diezgan izteiksmīgi un monotoni kaunināja – kāda slikta, neprot uzvesties, ka tādai neuzvedīgai meitenei nekad mūžā vairs neko skaistu nepirks un ka viņa vispār ir... Mamma izmantoja tādus vārdus, ka kauns atkārtot.

Māmiņu viedoklis: «Aug bērni, kas bez bļaušanas nesaprot un bez siksnas neklausa»

Aicinājām vairākas māmiņas dalīties ar savu pieredzēto - gan tiekot (vai netiekot) galā ar saniķojušos bērnu publiskā vietā, gan rīcību šādā situācijā, gan savu nostāju, redzot, ka citi vecāki paceļ balsi uz bērniem vai arī atļaujas uzšaut pa dupsi.

Marija (31):

«Esmu redzējusi, ka kāds uzšauj bērnam pa dupsi. Bet tad vēroju, kas notiek tālāk, kā risinās konflikts. Vai vecāks ir agresīvs un būtu kas jāsaka, vai arī bērns ar laiku nomierinās, kad saprot, ka vecāks jau iet ārā no rāmjiem. Līdz šim bijis otrais variants. Uzreiz neskrienu klāt, jo pati esmu bijusi situācijā, kad strīdu kulminācija pēc 30 - 40 minūšu pārrunām mājās vai niķošanās dienas garumā, uz ielas sasniedz augstāko punktu un sanāk uz bērnu kārtīgi sakliegt. Un tas, ko garāmgājējs redz, ir 1 minūte no ļoti ilga laika posma. Tāpēc, redzot ko tādu, pavēroju ilgāk, vai bērns netiek fiziski apdraudēts.»

«Protams, vēlētos saglabāt mieru un nereaģēt uz bērna izlēcieniem, bet dažreiz tiešām tam laika nav. Ja niķis uznāk veikalā, tad bieži ļauju iztrakoties, lai raud, čīkst, un mēģinu izturēt to noignorējot. Citā reizē izdodas pierunāt uzspēlēt kādu mutisku spēli, novēršot uzmanību uz ko citu. Vai izdomājot kādu sacensību, kas liktu mazajam aizmirsties. Bieži gan nākas izmantot šantāžu: ja nepārstāsi darīt to vai to, nedabūsi kaut ko vai notiks tas un tas. Vēl gan neesmu tikusi skaidrībā, vai tas ir ok vai ne gluži labs variants, kā risināt strīdus.»

«Ir gadījies arī pa dupsi uzšaut, vairāk ilustratīvi, nevis ar domu, ka būs sāpīgi, bet jāsecina, ka no tā jēga bijusi maza, līdz ar to tas nav iedarbīgi un pašai pēc tam liela vainas apziņa. Līdzīgi ar sakliegšanu, efektīvāk ir bērna uzmanību novērst ar ko citu, bet citreiz nepietiek spēka un pacietības. Redzot tā uzvedoties citus vecākus, no malas gribas bērnu aizstāvēt, jo «no malas» ir vieglāk situāciju novērtēt, paskatīties uz to mierīgi un izdomāt kādu jautru vai vienkāršu risinājumu. Pēc sevis spriežot, iet laiks, tu kā vecāks kļūsti gudrāks un izstrādājas arī dažādi paņēmieni, kā rīkoties veiksmīgāk.»

«Labāk, nekā aizrādīt vai nolamāt kādu niķīga bērna vecāku, ir pateikt ko smieklīgu svešajam bērnam, vai vecākam pateikt: «Es tevi saprotu, mazie dažreiz ir tik traki! Bet tev lieliski izdodas saglabāt mieru.» Jo varbūt šāda uzslava vairāk palīdzēs vecākam savākties, nevis kārtējā iebakstīšana ar pirkstu.»

Aija (26):

«Vispār šī ir baigā tēma. Ārzemēs pamēģini bērnam pieskarties un tevi ieliks aiz restēm. Pie mums mazi bērni tiek izlikti uz ielas aukstumā un visiem pie kājas. Reti kurš spēj tā kategoriski pateikt: «Uzšaut pa dibenu ir slikti, un es tā saviem bērniem nedarīšu/nedaru,» jo asociējam ar savu bērnību, paši mēdzām atrauties un, re, ja jau par normālu cilvēku izaugu, tad kas tur slikts. Bet problēma jau ir tajos vecākos, kuriem uzšaut ir ikdiena. Viņi nesaprot ne robežu, ne to, cik ļoti lielu traumu tas rada bērnam. Aug bērni, kas bez bļaušanas nesaprot un bez siksnas neklausa, un tikai tāpēc, ka vecāki nezina vai negrib zināt vai mēģināt citu audzināšanas metodi, šāda ir ātrāka un viņuprāt iedarbīgāka, viņiem tā ir vieglāk TOBRĪD. Pēc tam ir auzas.»

Rita (28):

«Šādā situācijā pavēroju, kas notiks tālāk. Bet ne reizes vēl nav bijis jāiejaucas. Mums laikam palaimējies ar bērniem, nekad nav taisījuši scēnas publiskās vietās vai arī es neatceros... Ir bijušas savādākas situācijas, kas mums kā vecākiem nepatīk, tad vienkārši paskatāmies ar savu īpašo skatienu un bērni saprot, ka kaut ko ne tā izdarījuši. Atgriezušies mājās, cenšamies pārrunāt situāciju, kas mums nepatika, ko bērns izdarīja un kā būtu bijis pareizāk darīt, sarunājam, ka tā vairs nedarīs.»

«Kad bērni bija mazāki, vienmēr pirms iešanas veikalā norunājām, ka katrs drīkst izvēlēties vienu lietu, un tas darbojas vēl joprojām. Nekad vairāk par draudēšanu, ka dabūs pa dupsi, neesam tikuši.»

Ieva (30), 5 bērnu mamma:

«Situācijas ir daudzas un dažādas redzētas, gan ka niķojas mazs, noguris bērns, kuram jau sen vajadzētu gulēt vai ēst, bet vecāki savu iegribu un vajadzību dēļ mazo dvēselīti vazā pa iepirkumu centriem un, kad mazais niķojas, to vēl sarāj. Ir gadījumi, kad jau lielāks bērns ir vienkārši pārāk ucināts un viss viņam bijis atļauts, un tad pēkšņi vecāki kaut ko neļauj, un sākas histērija. Pirms iejaucaties kādā no situācijām, sākumā jāsaprot, ko jūs ar savu iejaukšanos gribat panākt. Un vai no jūsu pateiktajiem vārdiem kas mainīsies? Pašai ir bijušas situācijas, kad bērns publiskā vietā uzrīko skandālu, tad sākumā jāsaprot iemesls. Vai tas ir nogurums, izsalkums vai vienkārši kaprīze.»

«Piemēram: pēc pastaigas noguruši bērni sāk uz ielas raudāt, negribot iet mājās. Un tā ar katru dienu arvien lielāki skandāli. Vienu dienu nodomāju - pietiek! Apstājos trotuāra malā, apsēdos uz zemes un sāku tādā pašā tonī un ar tieši tādiem vārdiem, kādus izmantoja bērni, «raudāt», ka negribu doties mājās. Bērni stāvēja ar atplestām mutēm. Pēc 5 minūšu šāda teātra pienāca meita (4 gadi) un palūdza, lai vairs tā nedaru. Bērni mājās devās klusējot... Vairāk skandālus par tādu iemeslu neesmu no bērniem dzirdējusi.»

«Gadījums veikalā: meita (9 gadi) veikalā sāka skandālu, jo konfektes, kuras piedāvāju, viņa sākumā gribēja, tad pārdomāja un vēl sāka raudāt, ka nepirku šokolādi (par kuru nebija runāts pirms iešanas veikalā), noliku konfektes, kuras bijām izvēlējušās, un, nepievēršot uzmanību meitas asarām, devos uz izeju un neko nenopirku. Nākamreiz skandāla nebija. Pirms došanās veikalā ar bērnu iepriekš jāvienojas, ko pirksim bērnam un neko vairāk. Parasti strādā arguments: ja tu neklausi un necieni mani (skandalē publiskās vietās), tad arī man nav jāieklausās tavās vēlmēs.»

Kristīne (26):

«Es pati esmu bijusi tā, kura taisīja skandālus veikalā. Kritu gar zemi un kliedzu: «Gribu šokolādes oluuuuuuuuuu!!!!» Mamma, būdama cilvēks, ar kuru ir neiespējami manipulēt, vienkārši un eleganti noignorēja mani, izejot no veikala. Teica: «Kad redzēs, ka viņai neviens nepievērš uzmanību un mamma no redzesloka pazudusi, sapratīs, ka ar savu uzvedību neko nepanāks, un pati iznāks no veikala.» Izklausās forši un cerīgi. BET... man ir tētis. Lielais, mīļais tētis, kurš necieš meitas asaras. Viņš aizgāja man pakaļ, un abi iznācām no veikala kopā. Lieki piebilst, ka man rokās bija veselas divas šokolādes olas. Todien neviens neguva mācību.»

Ieva (30):

«Es pati bērnībā daudz ko prasīju ar histērijām, un man, kā vienīgajam bērnam, visu deva. Problēmas sākās, kad izaugu un sapratu, ka dzīvē nevar dabūt visu, ko grib. Tāpēc saviem bērniem jau no mazotnes skaidroju, ka ne visu, ko grib, var dabūt. Ir jāmācās iet uz kompromisiem un samierināties ar izvēli, kuru piedāvā.»

Kristīne Virsnīte: «Tev ir jābūt tai, kas saglabā mieru, kad bērns izdzīvo savas emocijas»

Viedoklī dalījās arī televīzijas sievietēm «STV Pirmā!» dzīvesstila raidījuma «Māmiņu klubs» vadītāja Kristīne Virsnīte.

Jautāta par to, vai vajadzētu iesaistīties situācijā, kad publiskā vietā vecāki paceļ balsi uz bērnu vai arī atļaujas pacelt roku, Kristīne saka, ka vajadzētu vispirms nedaudz pavērot notiekošo un kārtīgi izsvērt. Ar viņu gan šādas situācijas nav gadījušās, bet pieļauj iespēju, ka tas, ko cilvēki redz no malas, ir kulminācijas brīdis jau ilgākai vecāka pacietības pārbaudei. Neviens nevar zināt, tieši kas noticis pirms brīža vai pēdējās stundas laikā. Iespējams, ka vecāks ir pacēlis balsi, jo sasniegta pacietības galējā robeža vai arī šis ir vienīgais veids, kā likt bērnam attapties brīdi, kad niķošanās ir pārkāpusi visas robežas. Šādā situācijā Kristīne ieteiktu tomēr nedaudz nogaidīt, jo, iespējams, bērns pēc brīža nomierināsies. Protams, pavisam kas cits ir tad, ja vecāki bērnu sit, tad noteikti nedrīkstētu neiesaistīties.

Savukārt par pieeju šādai mammai vai tētim, kuru nervi kādā brīdī nav izturējuši spiedienu, Kristīne iesaka uzrunāt ar pozitīvu nostāju – ar jautājumu, vai viss kārtībā un vai kā palīdzēt, vai ar apstiprinājumu un sapratni, ka šādi brīži gadās ikvienam vecākam. Nosodījums un aizrādījums noteikti nebūtu tas labākais, jo šādi cilvēku iespējams aizkaitināt vēl vairāk vai arī izprovocēt uz lieku agresiju. Bet, kā jau tika minēts iepriekš, šī robeža ir ļoti smalka, jo nekad nevaram zināt, kas pēc šādas svešinieku iejaukšanās ģimenes lietās, var sekot. Iespējams, aizbraucot mājās, vecāki pret bērnu kļūs vēl agresīvāki, pārmetot viņam, ka pievērsis apkārtējo cilvēku uzmanību.

Raidījuma vadītāja minēja arī kādu piemēru – vecāki, kuru dēls slimoja ar autismu, ar lielām pūlēm bija saorganizējuši pastaigu parkā kādā rudens dienā. Vienīgā iespēja izvest zēnu ārā bija ļaut viņam izvēlēties apģērbu pašam (šajā gadījumā tie bijuši šorti). Arī matu sakārtojums puisītim nebija tas skaistākais, jo matiem viņš vienkārši neļāva pieskarties. Dodoties mājup, vecākiem šķita, ka šī bijusi viena no retajām reizēm, kad laika pavadīšana ārpus mājas ir izdevusies, līdz brīdim, kad pie viņiem pienākuši policisti, jo no parkā esošajiem cilvēkiem saņemts ziņojums, ka vecāki nepietiekami rūpējas par savu bērnu. Vecākiem, protams, bija sāpīgi ko šādu dzirdēt, zinot, ka slimā dēla labā tiek darīts viss iespējamais. Atsaucoties uz šo gadījumu, Kristīne aicina cilvēkus, kas ir blakus stāvoši kādā nestandarta situācijā, vispirms apjautāties pašiem iesaistītajiem un nepieņemt pāragrus lēmumus.

Runājot par saviem bērniem, Kristīne saka, ka viņai ir paveicies, jo abi bērni esot mierīgi. Protams, gadās arī situācijas, kad mazākais divgadnieks lielveikalā saniķojas, bet viņa cenšas paturēt prātā šādā brīdī: «Tev ir jābūt tai, kas saglabā mieru.» Var mēģināt bērnu samīļot, runāt ar viņu vai kā citādi nomierināt, bet nekas īsti nelīdzēs. Bērnam ir jāļauj izdzīvot šīs emocijas konkrētajā brīdī, jāļauj izraudāties un izdusmoties. Viņa arī atzīst, ka ir nācies sabļaut uz bērniem, bet kuram vecākam gan nav tā gadījies.

Noslēdzot sarunu, divu bērnu mamma aicina nepalikt vienaldzīgiem pārrunātajās situācijās, bet pārdomu brīdī par iesaistīšanos vai ne vadīties pēc savām sajūtām.