Maskačkas kačoki deputātu krēslos (1)

Krievijā deviņdesmitajos trenažieru zāles gādāja kaujiniekus noziedzīgajiem grupējumiem, kas reģionos dalīja ietekmes sfēras. Ukrainā trenažieru zālēs veidojās vienības, kas vēl šobaltdien karo Donbasa konflikta abās pusēs.

Arī Latvijā ir līdzīgas «spēka vietas» – tiesa, daudz glancētākas un likumpaklausīgākas nekā to austrumu līdzinieces. Pieticīga Maskačkas trenažieru zāle, ko 2003. gadā izveidoja Latvijas armijas bijušais karavīrs Vitālijs Dubovs, kļuvusi par sabiedrisko organizāciju un komercuzņēmumu tīklu, kas cieši saistīts ar Rīgas domi. Kā kaismīgi narkotiku apkarotāji Maskačkā Dubovs un viņa draugi-sportisti sākumā ieguva kontroli pār Rīgas Centrāltirgu un vēlāk kļuva par deputātiem – gan Rīgas domē, gan Saeimā. Viņu projektiem pašvaldība piešķir desmitiem tūkstošus eiro, tomēr intervijā Re:Baltica Dubovs paziņoja, ka interešu konfliktu tajā nesaskata.

Dubovs sevi dēvē par Maskačkas patriotu. Uz nabadzīgo Rīgas priekšpilsētu viņš pārcēlās no maza ciematiņa septiņu gadu vecumā, kad mammai, tekstilfabrikas strādniecei, valsts piešķīra dzīvokli. Ģimene ir no tām, kuras mēdz saukt par jauktajām: daļa radinieku runā krievu valodā, daļa – latviski. Tēvs ir dzelzceļnieks no Latgales. Mamma padomju laikos atbrauca no Baltkrievijas, dzīvo ar nepilsoņa pasi.

Skolas gados Dubovs nodarbojās ar regbiju, taču līdz ar Padomju Savienības sabrukumu sporta sekcijas citu pēc citas slēdza, un pusaudži nokļuva uz ielas, kur tos ar vieglu roku savāca kriminālās autoritātes.

«Es nevēlētos, ka mans dēls nodzīvotu tādu dzīvi, kādu dzīvoju es, jo bija tādi negatīvi brīži, kad saproti – tas nav pareizi,» atzīst deputāts. Par laimi, «bija cita puse, kas paskaidroja: Vitaļik, šis nav tavs ceļš». Tāpēc, sasniedzot pilngadību, Dubovs labprātīgi pieteicās Latvijas armijā.

«Lai tu saprastu – armija deva man iespēju integrēties sabiedrībā. Deva man iespēju izglābties,» saka Dubovs.

Par Dubova militāro karjeru sapņoja viņa tēvs. Dubovs pieteicās desantnieku-izlūku bataljonā. Sākumā latviešu valodas zināšanas bija minimālas, taču problēmas tas nesagādāja. «Armijā visi saprot, ka piesedzam cits citu neatkarīgi no tā, kādā valodā runājam. Tava tautība ir karavīrs,» teic Dubovs. Tagad viņš valsts valodā runā brīvi.

Kā spriež Dubovs, izšķirošo lomu viņa dzīvē nospēlēja kapteinis Dzintars Roga, kurš piedāvāja pieteikties miera uzturēšanas misijai Balkānos (Roga interviju Re:Baltica sniegt atteicās). Tā viņš vispirms nokļuva izlūku skolā Dānijā, pēc tam – NATO miera uzturēšanas spēkos Bosnijā (SFOR). Dānijā, kā stāsta Dubovs, viņš sapratis, ka eksistē cita pasaule – ievērojami labāka nekā tā, kas ieskāva viņu deviņdesmito gadu Maskačkā. Bet Bosnijā – ka Latvijas variants nebūt nav tas sliktākais. «Balkānos es ieraudzīju to, kas varēja notikt jebkurā bijušajā padomju republikā,» saka Dubovs. Tagad viņš uzskata, ka Latvijai ir paveicies: «Te vispār cilvēki ir ļoti toleranti. Viņus ir grūti savstarpēji sanaidot.»

Arkans iztaisnojis plecus

2001. gadā kaprālim Dubovam ģimenes apstākļu dēļ nācās demobilizēties – sieva žēlojās, ka dienesta dēļ viņš gandrīz nemēdz būt mājās.

Dubovs nodibināja sporta klubu, kura nosaukums sākotnēji bija Экстрим-спорт, bet vēlāk to pārdēvēja par Arkan. Ņemot vērā Dubova Balkānu pieredzi, šis nosaukums nevarēja neizraisīt asociācijas ar vienu no zināmākajiem Bosnijas un Kosovas karu personāžiem, kriminālo autoritāti un serbu kara noziedznieku Žeļko Ražnatoviču ar iesauku Arkans, kurš krita 2000. gadā un kļuva par serbu un krievu nacionālistu varoni. Dubovs jelkādu saikni noliedz un apgalvo, ka tikai pavisam nesen izlasījis par viņu Vikipēdijā. «Tas nav tik viennozīmīgi,» viņš noslēpumaini piebilst.

Kā skaidro Dubovs, nosaukums radās, pateicoties apstākļiem, kādos klubs nonāca pēc piespiedu pārvākšanās uz pašreizējām telpām, kas piederēja vecticībnieku kopienai. Vecticībnieki pieprasīja savlaicīgu samaksu, tādēļ Dubovs ar kolēģiem apstaigāja apkārtnes pagalmus, cerībā ievilināt klubā ielu pusaudžus. Savstarpējās sarunās viņi to sauca par «arkānēšanu» (atsauce uz arkāna jeb garas virves ar cilpu dzīvnieku ķeršanai lietošanu).

«Nesen pārskatīju mūsu kluba biedru sarakstus – aptuveni pusotrs tūkstotis, un tie ir tikai oficiāli reģistrētie. Atnāca kā skolnieki, aizgāja kā pieauguši vīrieši,» stāsta Dubovs.

Starp tiem, kur «iekļuva arkānā», bija arī tagadējie draugi un politiskie sabiedrotie Andris Morozovs un Valērijs Petrovs. Petrovs bija bokseris un uz Dubova zāli nāca uzturēt fizisko formu. No Latgales atbraukušais Morozovs klubā «vienkārši dzīvoja».

«Vispār mums bija citi varoņi,» teic Dubovs, noslēdzot Balkānu Arkana tēmu.

Viens no tiem bija bijušais Jekaterinburgas mērs Jevgeņijs Roizmans, kurš divtūkstošo sākumā, cīnoties ar narkomāniju, dzimtajā pilsētā izveidoja kustību Pilsēta bez narkotikām. Roizmana metodes, tostarp vardarbīga izolācija un īpaši nežēlīga izturēšanās pret narkomāniem, raisīja un joprojām raisa strīdus, tomēr, pateicoties aktīvajai darbībai, viņš kļuva par pilsētā populārāko cilvēku. «Par Roizmanu lasīju un skatījos video. Vispār es apbrīnoju šo cilvēku,» saka Dubovs.

Pēc viņa teiktā, salīdzinot ar Jekaterinburgu, situācija ar narkomāniju Maskačkā nemaz nebija labāka. Kad sākās spaisa epidēmija (šīs narkotiskās vielas pārdošana bija legāla līdz 2014. gadam), «Maskačkas sportisti», izmantojot savas neformālās metodes Roizmana stilā, sāka slēgt tirdzniecības punktus. «Ir reizes, kad nākas izlikties sliktam, lai izdarītu kaut ko labu,» savu pieeju problēmai skaidro Dubovs. «Ar cilvēkiem, kuri saprot tikai spēka valodu, jārunā viņu valodā. Citādāk viņi padomās, ka kaut kāds mīkstais atnācis.»

Trīs draugi

Un te viņam palīgā nāca draugi. Uz pašvaldības takas uzkāpušais Petrovs nodrošināja Rīgas domes vadības atbalstu. Morozovs biznesa vidē organizēja informācijas vākšanu, lai noskaidrotu narkotiku tirdzniecības punktu patiesos saimniekus. Tā izveidojās trīsvienība, kurā katram bija sava specializācija. Dubovs īstenoja ar sportu, armiju un privāto apsardzi saistītus projektus. Petrovs bija pavadonis varas gaiteņos, bet Morozovs vadīja kopējos biznesa projektus.

No visiem trim vislielākā pieredze, kā nodarboties ar politikai pietuvinātu uzņēmējdarbību, ir Andrim Morozovam. Viņa karjera sākotnēji bija saistīta ar zināmu Krievijas politiķu biznesu, bet pēc tam ar partiju «Saskaņa».

2010. gadā Morozovs kļuva par Krievijas kompānijas Теко-Терминал Latvijas filiāles vadītāju. Šis uzņēmums uzraudzīja muitas noformēšanu kravām uz abu valstu robežas. Kompānijas īpašnieks bija Oļegs Brjačaks – Pleskavas apgabala domes deputāts, mēreni prokremliskās partijas Taisnīgā Krievija Pleskavas nodaļas vadītājs un Mihaila Brjačaka dēls. Brjačaks vecākais līdz 2016. gadam bija Krievijas Valsts domes deputāts, kur dēla biznesam veiksmīgas sakritības dēļ strādāja domes transporta komitejā.

Pleskavas apgabalā Oļegs Brjačaks darbojas opozīcijā gubernatoram Andrejam Turčakam, kurš kopš pērnā gada septembra vada valdošās partijas Vienotā Krievija ģenerālpadomi. Viņu politiskais konflikts ir atspulgs ekonomiskajam par muitas kontroli uz Latvijas robežas. Brjačaks šajā konfliktā zaudēja. 2015. gadā viņa uzņēmums bankrotēja. Morozovs tolaik jau bija koncentrējies uz Latvijas politiku un ar to saistītu biznesu.

Petrovu Rīgas domē pirmo reizi ievēlēja 2009. gadā. Tobrīd viņš bija bez oficiāla darba, ar 15 tūkstošu eiro parādsaistībām, bet vienlaikus «zeķē» uzkrātiem 30 tūkstošiem – par to liecina viņa pirmā amatpersonas deklarācija, kas gan neizskaidro šīs naudas izcelsmi. Pēc nokļūšanas domē Petrova dzīve strauji mainījās uz labo pusi. Petrovam uzradās darbs pašvaldības kontrolētajos uzņēmumos Ceļu pārvalde un Rīgas namu pārvaldnieks. Tagad viņš mēnesī saņem ap 4000 eiro un ir kļuvis par dāsnu partijas sponsoru. Kopš 2009. gada partijām, no kurām izveidojās Saskaņa, viņš ir ziedojis aptuveni 20 tūkstošus eiro.

Kā skaidro Dubovs, tieši Petrovs viņu iepazīstināja ar mēru Nilu Ušakovu. 2013. gada aprīlī Dubovs un Petrovs izveidoja paši savu organizāciju Riga without drugs (līdzīgi Roizmana Pilsēta bez narkotikām Jekaterinburgā), bet tā paša gada novembrī mērs Ušakovs novadīja pirmo narkotiku apkarotāju tikšanos. Bez Dubova, Petrova un Morozova tajā piedalījās sporta pasākuma Ghetto Games rīkotājs Raimonds Elbakjans (ar viņu saistītas bezpeļņas organizācijas 2015.-2017. gadā no domes saņēmušas 700 tūkstošus eiro, bet viņš izveidoja pirmsvēlēšanu filmu par Ušakovu), nākamais «tradicionālo vērtību» aizstāvis Sauļus Šeikis un vēl viens izbijis armijnieks, Sandris Bergmanis.

Tagad Bergmanis ir Dubova līdzgaitnieks pilsētas domē. Tāpat kā Dubovs, arī Bergmanis sākumā sevi pieteica kā narkotiku apkarotāju, bet pēc tam nomainīja trīs amatus Rīgas domes kontrolētajos pašvaldības uzņēmumos.

Spaisa tirgoņi Maskačkā ātri tika sakauti, bet Dubova un draugu vētrainā sabiedriskā darbība nerimās. Tā paša 2013. gada 3. jūnijā viņš kopā ar Morozovu izveidoja organizāciju Par sportisku sabiedrību, kurā iekļāvās vairāki kaujas mākslu klubi, kā arī Elbakjana Ghetto Games un Avakuma Petrova (nav saistības ar Valēriju Petrovu) tanec.lv. Biedrības aktīvistu vidū bija arī Vadims Kasparovs – Rīgā dzīvojošais Krievijas šahista un opozīcijas politiķa Garija Kasparova dēls, kurš savulaik bieži apmeklēja sporta klubu Arkan.

Pēc nedēļas Dubovs izveidoja Latvijas armijas veterānu asociāciju LAVA. Savos 2013. gada ierakstos sociālajā vietnē Odnoklassniki viņš par organizācijas līdzdibinātāju sauc Andri Morozovu, kuram ar armiju nav nekāda sakara. Tomēr intervijā Re:Baltica viņš paziņoja, ka Morozovs sniedzis vien organizatorisku atbalstu, bet līdzdibinātājs bijis cits cilvēks, kura vārdu viņš atteicās atklāt. Organizācijas dibināšanas dokumentos atrodams tikai Dubova vārds.

Tā paša gada beigās LAVA rīkoja Jaungada pasākumu, kurā piedalījās arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Organizācija neaizmirsa arī par kaujas gara uzturēšanu, salidojumos rīkojot straikbola sacensības un organizējot «Maskačkas sportistu» braucienus uz Latvijas armijas bāzēm.

Šādā braucienā 2014. gada martā (tomēnes Krievija okupēja Krimu) Dubovs riskanti pajokoja Odnoklassnikos, ka «Maskavas forštates sportisti pieteikušies Rīgas pašaizsardzības vienībā un pāriet pie izšķirošās fāzes cīņā ar legālajām narkotikām». Ierakstam pievienotajās fotogrāfijās sportisti pozē ar kaujas ieročiem.

Pašfinansēšana

Sabiedriskās iniciatīvas gāja soli solī ar biznesa projektiem. Tajā pašā 2013. gadā Dubovs Odnoklassniki paziņoja, ka Arkan Sport sportisti sniedz apsardzes pakalpojumus. Kā šā biznesa partnerus viņš minēja Par sportisku sabiedrību un LAVA.

2014. gadā Maskačkas sportistu veidojumiem pievienojās labdarības organizācija «Voluntieris.lv». Visas Dubova un viņa draugu izveidotās organizācijas griezās Rīgas mēra partijas orbītā. 2014. gada jūlijā Dubovs Latvijas parlamenta vēlēšanu kampaņā bīdīja Morozova kandidatūru. «Mēs deleģējam viņu (..) kā sabiedrisko organizāciju pārstāvi, kā sportistu no Maskačkas,» viņš rakstīja sociālajā tīklā.

2014. gada martā Maskačkas sportisti pēc «Voluntieris.lv» aicinājuma piedalījās mēra Ušakova rīkotajā akcijā «Latvija – mana dzimtene». Uz notiekošā Ukrainas konflikta fona akcija propagandēja starpnacionālo vienotību. Tā paša gada septembrī Dubovs, Morozovs un Bergmanis iesaistījās Saskaņas rīkotajā mītiņā pret bijušās Parex bankas (tagad Citadele) pārdošanu amerikāņiem. Dubovs un Morozovs bija atbildīgi par drošību, bet «Maskačkas sportisti» veidoja pūli.

Dubovs noliedz, ka būtu mobilizējis savu «armiju» Saskaņas atbalstam. «Muļķības. Neviens nevienu nevar piespiest piedalīties mītiņā. Katram no tiem puišiem ir savs viedoklis, un to viņiem garantē Satversme.»

Dubova un draugu aktīvā sabiedriskā darbība tika atalgota 2016. gada jūnijā, kad Morozovs kļuva par Rīgas domes pārraudzībā esošā pašvaldības uzņēmuma Rīgas Centrāltirgus vadītāju. Lai nodrošinātu šā milzīgā kompleksa drošību, Morozovs pieaicināja Dubovu.

Tikmēr «Maskačkas sportistu» organizācijas sāka saņemt Rīgas domes tiešu finansējumu. Dubovs nesaskata problēmu vai interešu konfliktu tajā, ka viņa projektus finansē pašvaldība, kuru viņš pats tagad arī pārstāv. «Mēs kā sabiedriska organizācija piedalāmies konkursos. Pašvaldība līdzfinansēja sacensības. Kam tad vajadzīga pašvaldība, ja tā neatbalsta sabiedriskas sporta organizācijas? Es pat teikšu tā – nepietiekami to dara, naudas nepietiek. Gribētos vairāk.»

Austrumu vēji

Dubovs sevi uzskata par «drīzāk rietumu mentalitātes» cilvēku un uzsver, ka «Krievijā bijis tikai pāris reizes dzīvē» un ar šo valsti viņam nav nekādu saišu. Tomēr austrumu vēju ietekme jūtama gan viņa, gan viņa līdzgaitnieku izteikumos un rīcībā.

2014. gada jūnijā viņš fotografējās pie Vasilija Svētlaimīgā katedrāles Sarkanajā laukumā.

Jau trešo mēnesi Ukrainas austrumos notika aktīva karadarbība. Tajā pašā mēnesī Kremlis Krievijas Valsts humanitārās universitātē Maskavā rīkoja kaimiņvalstu, arī Latvijas, krievvalodīgo aktīvistu apmācības. Dubovs apgalvo, ka viņa braucienam ar mācībām nav bijis sakara – Maskavā bijis ar draugiem, atceļā iegriezies Pleskavā un Pečoros.

Tā vai citādi, bet uzreiz pēc Krievijā uzplaiksnījušās cīņas par «tradicionālajām vērtībām» un pret «geju propagandu», ko inspirēja Kremlis, cīnoties pret «balto lentīšu» opozīciju, Dubovs un viņa biedri ātri vien uzķēra šo Austrumeiropā populāro antiliberālo noskaņojumu. 2015. gada maijā Dubovs Lido tīkla galvenajā restorānā (Dubovs amatu apvienošanas kārtā ir Lido drošības dienesta vadītāja vietnieks) rīkoja Ģimenes un sporta dienu. Šā pasākuma laikā notika apaļā galda diskusija par to, kā ģimeni pasargāt no narkotikām un no «vispasaules kustības, kas vērsta uz planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu». Austrumu vēju ietekme uz «Maskačkas sportistiem» vislabāk jūtama sociālajos tīklos, kur viņi aktīvi izplata homofobiskus vēstījumus, kuru izcelsme meklējama Krievijā.

2015. gada februārī kaujā par Doņeckas lidostu tika nogalināts Latvijas pilsonis Rodions Kušnirs, kurš Ukrainā karoja prokrievisko nemiernieku pusē. Arkan lapā Facebook arvien stāv Kušnira «Patīk», tāpat viņš atstājis komentāru, kurā pieminēts Arkan, pie ieraksta par vienu no pasākumiem, kurā piedalījās kluba biedri un Rīgas mērs.

«Mūsu sporta kluba biedru vidū viņa nebija,» apgalvo Dubovs. «Jūs meklējat utis tur, kur to nav.»

Dubovs nesaprotot cilvēkus, kuri brauc karot svešā zemē, – tādus kā Kušnirs. «Es biju miera uzturētājs un braucu kaut kur, lai nošķirtu konfrontējošās puses. Mani interesē cilvēki, kuri dzīvo šeit. Esmu par savu pagalmu, savu pilsētu, savu valsti.»

Bosnijā viņa bāze atradās Dobojā, valsts ziemeļos, no kuras 60 kilometru tālāk, Tuzlā, bija izvietoti Krievijas miera uzturētāji. Viņi aicināja Latvijas karavīrus svinēt Desantnieka dienu. Dubovs stāsta, ka krievi dzīvojuši nesalīdzināmi sliktākos apstākļos – teltīs, ar žēlīgu nodrošinājumu. Krievu bāzē dienējis jauniņš sakarnieks, ar kuru Dubovam bijusi neaizmirstama saruna. «Viņš teica – nedod dievs mums nokļūt barikāžu pretējās pusēs. Mēs toreiz pasmējāmies. Mēs taču tur darījām vienu darbu.»

Tagad, kad Krievijas iespējamais iebrukums Baltijas valstīs vairs netiek uztverts kā joks, Dubovs jautājumu par paša rīcību pie šāda notikumu pavērsiena sauc par «ļoti provokatīvu». «Teikšu tā – esmu rezervists. Devu zvērestu Latvijas valstij. Esmu Latvijas karavīrs.»