Krievijā tapusi filma, kurā sagrozīti 1991. gada barikāžu notikumi

1991.gada nakts uz 21.janvāri. Raiņa bulvārī pie Iekšlietu ministrijas ēkas sācies OMON uzbrukums. Valda absolūts haoss. Apkārt braukā bruņutransportieri. Spindz lodes. Uz notiekošo pie Vecrīgas noraugās desmitiem sanākušo ziņkārīgo. Parkā filmē vairāki kinooperatori - arī Juris Podnieks, Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš.

Šajā naktī iet bojā pieci cilvēki, to skaitā abi Jura Podnieka kolēģi. Nošauts viens un smagi ievainoti vairāki ministriju apsargājušie miliči.

To, ka šīs nakts notikumu epicentrā bez OMON atradies vēl kāds trešais spēks, kas, iespējams, ar ieročiem izvietojies pie Bastejkalna, centušies skaidrot gan lietas izmeklētāji, gan žurnālisti. Versijas bijušas dažādas - OMON uzbrukuma aizsegā provokācijas rīkoja VDK kontrolētā specvienība ALFA vai arī Galvenās izlūkošanas pārvaldes DELTA. Tajā dienās Rīgā un Jūrmalā uzturējusies 40 cilvēku grupa, kas uzdota par «bulgāru sportistiem». Bet, visticamāk, tie bijuši kāda specdienesta kaujinieki. Un nākamajā dienā pēc asiņainās apšaudes «sportistu» autobuss aizbraucis no Latvijas.

Filmas «Krāsainais sektors» («цветной сектор») autori cenšas pierādīt, ka asiņainos noziegumus pastrādājuši nevis OMON vai padomju specdienestu snaiperi, bet gan bruņoti latviešu kaujinieki. Savējie šāvuši pa savējiem.

Filmas veidotāji ir igauņu izcelsmes krievu mākslinieks Sergejs Četvertnojs, Andrejs Tatarčuks no Latvijas, kurš strādā Krievijas starptautiskās informācijas aģentūras «Rossiya Segodnya» tīmekļa vietnē «Baltnews», kā arī Krievijas nedēļraksta «Rossijskije Vesti» galvenais redaktors Dmitrijs Jermolajevs. Viņš Latvijā labāk pazīstams kā agrākais Krievijas vēstniecības 3.sekretārs, kuru 2005.gadā Satversmes aizsardzības birojs par spiegošanu iekļāvis Latvijas melnajā sarakstā.

Filma pirmizrādi piedzīvoja Maskavas žurnālistu namā 15.maijā. Skatītāju rindas nelielajā zālē bija pustukšas. Bet pirmizrādei sekojošajos rakstos portālā SPUTNIK, BALTNEWS un citviet filmas autori slavēti par drosmi un uzdrīkstēšanos atklāt Latvijai nepatīkamo patiesību par 1991.gada notikumiem.

Publiski pieejams tikai neliels reklāmas rullītis, kur redzams, ka filmā intervēts bijušais interfrontietis Viktors Alksnis, cits Latvijas melnajā sarakstā iekļautais pseidovēsturnieks Vladimirs Simindejs, Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Rakstos Krievijas presē filmas veidotāji lepojas, ka šo un citu cilvēku stāstītais bijis par pamatu filmas pārsteidzošajiem atklājumiem. Galvenokārt faktam, ka 91.gada janvārī Rīgā – līdzīgi kā 2014.gadā Ukrainas Maidanā – bijuši nezināmi snaiperi, kuri apšāvuši miermīlīgos iedzīvotājus.

Internetā publicētajā stundu garajā filmas veidotāju sarunā agrākais Krievijas vēstniecības darbinieks Jermolajevs apgalvo, ka viņu rīcībā esot kādas augstas Latvijas armijas militārpersonas liecības. Tajās anonīmais avots atklājot, ka uzbrukumā Iekšlietu ministrijai uz mierīgajiem iedzīvotājiem šāvuši snaiperi. Viņus esot atvedis kāds mikroautobuss. Šāvēji izvietojušies Bastejkalnā. Un, visticamāk, no viņu lodēm miruši gan kinooperatori, gan citi tonakt nošautie. Šie fakti nav nekas jauns. Bet jauns ir filmas autoru pasniegtais skaidrojums, kas šāvis. Jermolajevs apgalvo, ka zinot divu šāvēju vārdus. Viens - vēlāk pašnāvību izdarījušais zemessargs Didzis Meiers. Otrs - agrākais armijas ģenerālis Raimonds Graube.

Graube kategoriski noliedz šos apgalvojumus un nodēvē tos par «Gebelsa stila» meliem.

Vairākas reizes filmas veidotāji piesauc Latvijas simtgadi un to, ka šobrīd esot īstais laiks izgaismot šīs melnās lappuses Latvijas vēsturē. Jo asinis barikāžu laikā ir lijušas. Bet patiesība neesot tāda, kā to pasniedz Latvija.

Tieši tāpat filmas autoru «pētījums» esot atklājis, ka daudzus faktus un izmeklēšanas materiālus Latvija slēpj. Bez jebkādas izmeklēšanas un pierādījumiem par slepkavām pasludināti omonieši. Tajā pašā laikā izmeklētāji neesot veikuši nekādas ekspertīzes vai izņēmuši lodes no notikumu vietas.

Turklāt dīvainos apstākļos vēlāk noslīcis kinooperators Juris Podnieks, kurš, visticamāk, esot «novākts», jo, pateicoties saviem sakariem ar omoniešiem, zinājis ko tādu par barikāžu laika notikumiem, kas mestu ēnu uz Latvijas valsti. Andrejs Tatarčuks no «Baltnews» apgalvo, ka intervijā filmai šobrīdējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers apstiprinājis - Podnieka bojāeja esot bijusi dīvaina.

Tatarčuks «Nekā personīga» noliedz, ka ar filmu nomelnotu Latviju. Viņš esot Latvijas patriots un ar šādu neatkarīgu pētījumu gribot pastāstīt, kā tiek organizētas pseidorevolūcijas. Tas noticis arī 91.gadā Baltijā.

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka bija galvenā, kura izmeklēja OMON zvērības Latvijā. Bijušas ap 100 dažādas epizodes, kurās vairāku gadu laikā bija iesaistīti omonieši. Viņa, noskatoties filmas veidotāju atklājumus, tos sauc par absolūtiem meliem, kas tiek izplatīti, lai nomelnotu Latviju.

Kā atceras Aksenoka, Iekšlietu ministrijas ieņemšanu Latvijas Republikas Prokuratūra paguva izmeklēt vien 10 dienas. Pēc tam izmeklēšanu pārņēma PSRS prokuratūra Maskavā, kurai tika nosūtīti visi lietas materiāli - ap 200 liecinieku liecības, vairāki maisi ar lietiskajiem pierādījumiem - tajā skaitā izšautajām patronām. Kad 92.gadā Latvija lietas materiālus atguva, lodes bija pazudušas. Tāpat kā daudzas svarīgu liecinieku sniegtas liecības. Liecības Aksenokas izmeklētājiem snieguši arī vairāki omonieši, kuri no OMON rindām pēc janvāra notikumiem aizgāja. Viņi izstāstījuši par uzbrukuma plānošanu Iekšlietu ministrijai. Vienu no šiem lieciniekiem vēlāk atrada pierīgas mežā – viņa ķermenis viscaur bija sašauts. Visticamāk, to bija izdarījuši omonieši – kā liecināja izmeklēšana, šāvuši bija vairāki cilvēki, lai būtu grūtāk noskaidrot nozieguma izdarītāju.

Tā laika iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, izmantojot savas personiski labās attiecības ar PSRS iekšlietu ministru Viktoru Baraņikovu, panāca, ka Maskava izdod pavēli OMON izvest no Latvijas. Bet omonieši aizbrauca ar visiem ieročiem, kas, iespējams, tika izmantoti asiņainajos noziegumos. Ekspertīzei tā arī neizdevās piekļūt šiem būtiskajiem pierādījumiem.

Notiesāti tika 13 omonieši, kas bijuši vidējā līmeņa kaujinieki - pavēļu izpildītāji. Vairākus desmitus Latvija izsludināja starptautiskā meklēšanā. Tajā skaitā Vladimiru Antjufejevu. Bet iestājās noilgums, un meklēšanu pārtrauca. Drīz pēc tam mediji ziņoja, ka Antjufejevs un vēl arī Nikolajs Gončarenko nonākuši augstos amatos starptautiski neatzītajā Piedņestras republikā. Starp citu, filmas veidotāji Jermolajevs un Tatarčuks pirms gada centušies iekļūt Piedņestrā, bet viņus Kišiņevas lidostā aizturēja Moldovas specdienests un no valsts izraidīja.

Daudzi Rīgas omonieši deviņdesmito gadu sākumā karoja Gruzijas un Abhāzijas karā. Agrākā Rīgas OMON komandiera Česlava Mliņņika, kurš kā eksperts uzstājas Jermolajeva un Tatarčuka filmā «Krāsainais sektors», vārds minēts saistībā ar Krievijas politiķes Gaļinas Starovoitovas slepkavību.

Rīgas OMON otro personu Sergeju Parfjonovu četri Latvijas Kriminālpolicijas operatīvie darbinieki ar varu no Tjumeņas atveda uz Rīgu. Viņu notiesāja, bet tad izdeva Krievijai un tur Parfjonovu apžēloja. Ritai Aksenokai šāds iznākums nebija pieņemams, un viņa darbu prokuratūrā atstāja.

Maskavā prezentētā filma nav vienīgais darbs, kurā ir mēģināts apšaubīt barikāžu laiku notikumus Baltijā. Šonedēļ ASV izdota grāmata «Kurš kuru nodeva?» par 1991.gada janvāra notikumiem Viļņā. Pirms gada Lietuvā, pamatojot to ar padomju okupācijas noliegšanu, grāmatu no veikaliem izņēma policija. Grāmatas autore, Krievijas avīzes «Komsomoļskaja pravda» žurnāliste Gaļina Sapožņikova to izdevusi arī Baltkrievijā un ar Tatjanas Ždanokas sabiedrotā Džuzepes Kjezas palīdzību arī Itālijā.