Krievijas peldošā atomelektrostacija jeb «Kodoltitāniks»

Peldošo AES 2019.gadā paredzēts pievienot Pevekas elektrotīklam, tai kļūstot par vistālāk Ziemeļos esošo kodolreaktoru.

«Akademik Lomonosov» jauda ir pietiekama, lai ar elektroenerģiju nodrošinātu pilsētu ar 100 000 iedzīvotāju. Pevekā gan ir tikai nepilni 5000 iedzīvotāju.

Ar šādiem pārvietojamiem kodolreaktoriem ar enerģiju plānots apgādāt gan ostas pilsētas, gan arī naftas ieguves platformas jūrā.

Peldošās AES projekta īstenotājs - Krievijas valsts kodolenerģētikas uzņēmums «Rosatom» norāda, ka peldošā AES «Akademik Lomonosov» ir pilnībā droša, un tai ir pa spēkam izturēt viesuļvētras un citas dabas katastrofas.

«Peldošajai spēkstacijai piemīt visas tradicionālo spēkstaciju labākās kvalitātes. Tā ir pasargāta no visu veidu dabas un tehniskajiem bojājumiem,» uzsver «Rosatom» kodolspēkstaciju struktūrvienības «Rosenergoatom» vadītājs Vitālijs Truņevs.

Vides aktīvistu organizācijas gan šie paziņojumi nav pārliecinājuši, un tās «Akadēmiķi Lomonosovu» jau paguvušas nodēvēt gan par «Peldošo Černobiļu», gan par «Kodoltitāniku».

Vides aktīvisti uzskata, ka kodolreaktora pakļaušana spēcīgajiem Ziemeļu ledus okeāna vējiem un viļņiem ir vienkārši slikta ideja.

Organizācijas «Greenpeace» kodolenerģijas eksperts Jāns Haverkamps šo projektu nodēvējis par «šokējoši acīmredzamu draudu trauslajai videi» aiz Ziemeļu polārā loka.

Sākotnēji bija paredzēts, ka peldošā AES ar kodoldegvielu tiks aprīkota jau kuģu būvētavā Sanktpēterburgā, kas izraisīja bažas daļā pilsētas iedzīvotāju. Tomēr vēlāk tika pieņemts lēmums baržu nogādāt Krievijas ziemeļu ostas pilsētā Murmanskā un kodoldegvielu uzpildīt tur. Murmanskā arī paredzēts veikt vairākas peldošās AES pārbaudes.

Kā vēsta aģentūra «Associated Press», «Akademik Lomonosov» ceļš līdz Pevekai ilgs apmēram gadu.

2019.gadā «Akademik Lomonosov» sāks ar elektroenerģiju nodrošināt gan ostas pilsētas Pevekas iedzīvotājus, gan arī naftas ieguves platformas Čukču autonomā apgabala piekrastē, Krievijas ziemeļaustrumu daļā.

Uzņēmums «Rosatom» ir tik ļoti pārliecināts par šī projekta dzīvotspēju, ka tiek šobrīd jau tiekot risinātas sarunas par šādu pārvietojamo AES piegādāšanu klientiem Dienvidaustrumāzijā, Latīņamerikā un Āfrikā.

«Greenpeace» norāda uz šāda projekta riskiem - tradicionālajās atomelektrostacijās ir spēkā ļoti daudzi noteikumi un drošības procedūras, lai novērstu negadījumu un kodolkatastrofu risku. Savukārt iespējas šādus noteikumus piemērot uz baržas esot krietni vien ierobežotākas.

«Mācības, kas gūtas uz sauszemes reaktoriem, nav piemērojamas tādā mazā platībā [uz baržas]. Ir maz iespēju rīcībai, ja kaut kas noiet greizi,» norāda Jāns Haverkamps.

«Rosatom» norāda, ka «kodolbaržas» projekts pilnībā atbilst visām Starptautiskās Atomenerģētikas aģentūras (IAEA) prasībām.

«Akademik Lomonosov» nav pirmais ar kodolenerģiju darbināmais objekts, kas gandrīz visu savu ekspluatācijas laiku pavada jūrā.

Kā liecina Pasaules Kodolenerģijas asociācijas (WNA) dati, pasaules ūdeņos šobrīd uzturas aptuveni 140 «kodolpeldlīdzekļi» - galvenokārt zemūdenes. Kodolenerģijas darbina arī aviācijas bāzes kuģus un ledlaužus.

Pirmā kodolzemūdene ūdenī tika nolaista jau 1955.gadā, un daudzas no tām bez starpgadījumiem kalpo ilgus gadus.

Tas gan, protams, nenozīmē, ka negadījumi nav bijuši.

Vienā no šādiem gadījumiem - eksplozijā uz Krievijas kodolzemūdenes Krievijas Klusā okeāna piekrastē 1985.gadā gāja bojā desmit cilvēki, bet vēl 49 tika ievainoti, liecina «Maritime Executive» apkopotie dati.

Šī negadījuma seku likvidēšanā piedalījās aptuveni 2000 cilvēku, no kuriem 290 tika pakļauti būtiskam radiācijas līmenim.

Negadījuma rezultātā kodoldegviela noplūda arī ūdenī un nonāca krastā.