Černobiļas aculiecinieks: ārsta Zatlera piedzīvotais

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES notika drošības pārbaude, kas beidzās ar pārkarsušā kodolreaktora sprādzienu, kam sekoja milzu ugunsgrēks, ko nespēja apdzēst līdz pat 10. maijam. Radiācijas mākonis ar vēju izplatījās tūkstošiem kilometru attālumā, sasniedzot Krieviju, Baltkrieviju, Zviedriju, Norvēģiju. Černobiļas kodolavārija radīja desmit reižu lielāku radioaktīvo piesārņojumu nekā 2011. gadā notikusī Fukušimas AES avārija Japānā.

Lai likvidētu avārijas sekas, uz Černobiļu no visas Padomju Savienības tika nogādāti apmēram 600 tūkstoši cilvēku. No Latvijas likvidācijā iesaistījās vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku, no kuriem pirmie devās ceļā jau 8. maijā.

Valdis Zatlers Černobiļā ir bijis trīs reizes – tūlīt pēc avārijas; 2008. gadā kā valsts prezidents vizītes laikā Ukrainā un 2016. gadā - AES katastrofas trīsdesmitajā gadadienā. «Ar katru reizi iespaids par tehnoloģiskās katastrofas mērogu ir grandiozāks. Tikai šodien raugoties uz notikušo, mēs pa īstam saprotam, kāda tā bija nelaime. Vislielāko iespaidu atstāj nevis avarējušā bloka sarkofāgs, bet piektais nepabeigtais, pie kura stāv sastinguši ceļamkrāni,» atmiņu stāstu iesāk eksprezidents.

Reiz saulainā dienā...

Viss sākās dažas dienas pēc katastrofas. Saulainā pavasara pēcpusdienā Rīgas 2. slimnīcā ienāca vīri no kara komisariāta. Uzzinājuši, ka Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Valdis Zatlers atrodas operāciju zālē, viņi aizgāja, atstājot mobilizācijas pavēsti. Kad ārsts vakarā pārradās mājās, arī tur jau bija pavēste. Zatlers uzreiz saprata, kas tās par «mācībām»,» uz kurām it kā esot jādodas. «Padomju cilvēki bijām trenēti bez vārdiem saprast ne tikai viens otru, bet arī ko vara domā.»

Tā nu 8. maijā Valdis Zatlers kopā ar aptuveni 700 rezerves karavīriem no Latvijas devās Černobiļas AES virzienā.

«Apstākļi vilcienā tādi, it kā būtu 1941. gads – vagona grīdas tik cauras, ka varēja redzēt sliedes, laiks auksts un visu laiku sala.»

Zatlers atceras, ka braukuši ar ieročiem. Muļķīgi. Černobiļā ieročus savāca un veda atpakaļ.

Kad 10. maija novakarē rezervisti nonāca galapunktā, apkārt pavērās vienmuļa lauku ainava - pļavas, krūmāji. «Noklājām zemē segas un gulējām zem klajas debess.» Jā, uz tās pašas zemes, kas piesūkusies ar radiāciju. Kad nākamajā dienā atveda šādu tādu aprīkojumu, rezervisti sāka iekārtot pagaidu dzīvesvietu, kurā palika divus mēnešus. «Paši sasitām dēļus nārām un uzcēlām nometni kā karagājienā.» Pirmie «Černobiļas kareivji» mita līdzās 30 kilometru drošības zonai, būdami pilnībā nogriezti no ārpasaules – vēstules cenzēja, bija aizliegts lietot fotoaparātus, televizorus atveda tikai pēc mēneša. Psiholoģiskā spriedze bija augsta:

«Daudzi bija no laukiem - izrauti no savas dzīves, pavasara darbiem un iemesti nekurienē ar pamestām mājām un vistu fermu, no kuras bija jāizvāc mirušās vistas.»

Turklāt nekāda plāna civilās palīdzības kampaņai nebija - militāristi centās pielāgoties sarežģītajai situācijai. Apmulsuši rokas plātīja arī pulkveži un ģenerāļi - nesaprata, kā rīkoties. «Nav taisnība, ka Maskavā uzreiz viss bija skaidrs. Nē, tur nezināja, kas tieši noticis, bet tie, kas bija uz vietas, bija apjukuši un neizpratnē, turklāt gribēja noslēpt problēmas,» saka Zatlers.

Gāja uz «urā»

«Radiācijas mērinstrumenti? Kādas muļķības! Sākumā uz visu rotu bija viens radiācijas līmeņa mērītājs. Individuālie dozimetri parādījās pēc mēneša, bet, kad braucām projām, izrādījās, ka tie nedarbojas un datus nolasīt nevaram.» Turklāt sākumā īsti nebija skaidrs, kā kodolavārijas gadījumā izplatās radioaktīvie putekļi.

Izrādījās, ka piesārņojums ir nevienmērīgs - plankumains kā leoparda āda.

Respektīvi, vienā vietā radiācijas līmenis varēja būt īpaši augsts, bet desmit metru tālāk ne tik kritiski.

Mūsu karavīrus aizveda uz tuvējo Pripjatas ciematu, no kura nākamajā dienā pēc sprādziena evakuēja 45 tūkstošus iedzīvotāju. «Mums teica, ka viss jāsakopj, jo pēc divām nedēļām te ieradīsies ārvalstu delegācija un žurnālisti, lai pārliecinātos, ka drīz atgriezīsies cilvēki. Es izmērīju radiāciju, un mēs ātri sakāpām atpakaļ autobusā, jo bija skaidrs, ka neviens te neatgriezīsies vismaz tuvākos trīssimt gadus. Melu toreiz bija daudz un tikpat daudz nezināšanas. Padomju armija gatavojās kodolkaram, bet nebija gatava civilai katastrofai.»

Cilvēkiem toreiz bijis grūti saprast viņa kā ārsta veikumu, jo klasisku cietušo taču nebija! Cilvēki nāca, jautāja, un medicīnas vada komandieris skaidroja. «Tas bija vērtīgākais, ko varēju darīt, - mans pienākums bija izstāstīt, ko nezināšana vai bravūra karavīram var maksāt. Būt ārstam šajā situācijā bija vienlaikus priekšrocība un arī ļoti smagi, jo tu saproti ne vien to, kas notiek, bet arī to, ka citi neizprot notiekošo.»

Tolaik modernie formastērpi bija piesūcināti ar ķimikāliju, kas kairināja ādu, tāpēc visiem bija izsitumi, ko smērēja ar briljantzaļo šķīdumu. 30 grādu temperatūrā biezajā formastērpā nebija viegli. Vienīgā aizsardzība - likvidācijas dalībniekiem izdalīja kālija jodīda tabletes, kas palīdz novērst radioaktīvā joda uzkrāšanos vairogdziedzerī.

«Zinājām: lai mazinātu radiācijas ietekmi, vajadzīgs spirts - jārauj iekšā, tikai bija jāzina norma, pretējā gadījumā varēja nonākt soda rotā,»

atceras bijušais Černobiļas kareivis. Odekolons «Landiš» toreiz bija izpirkts visos veikalos. «Bija grūti noteikt, kur tieši ir ļoti bīstami, kur nedaudz mazāk, jo katru dienu devāmies iekšā katastrofas zonā. Mūs glāba tas, ka priekšniekiem sākumā bija bail nodarīt cilvēkiem kaitējumu. Otrajā gadā pēc katastrofas jau gāja uz «urā» - cilvēka veselība augstu netika vērtēta. No tiem, kas ieradās pēc mums, daudz vairāk jau ir zem zemes. Man bija radiācijas līmeņa mērītājs, un es pārbaudīju gultas, zābakus, veļu, mēģinot saprast likumsakarības. Pārbaudīju, vai kāda zoles krokā nav ieķērušies radioaktīvie putekļi. Uzmanīgi sekojām tam, ko ēdam. Drīz vien dārzos parādījās raža - zemenes un gurķi. Es izmērīju - viss bija ļoti radioaktīvs,» stāsta Zatlers.

TVNET, apmeklējot Černobiļu, netālu no Pripjatas ciema savās lauku mājās sastapa vientuļus vecīšus, kas pēc katastrofas nāves zonu nebija pametuši. Tolaik viņi bija cilvēki spēka gados, un brīnumaini, bet arī tagad izskatās svaigi kā gurķīši. Kā tas iespējams? Valdis Zatlers saka: «Jā, tas nav neiespējami, jo mūs visus vienādi radiācija neietekmē. Turklāt apkārtnē bija ciemati, kurus radioaktīvais piesārņojums skāra mazāk. Ja cilvēks dzīvo savā mājā un uzturā lieto, ko pats turpat izaudzējis, nav izslēgts, ka ar viņu nekas ļauns nenotiek. Tomēr tā nav likumsakarība, bet drīzāk izņēmums.

«Vispārināt nevar. Arī toreiz cilvēki atgriezās savās mājās, jo bija nepieciešams kādu tuvinieku apglabāt tuvējā kapsētā. Tie bija lauku cilvēki, kas pilsētniekus un armiju galvā neņēma.»

Drausmīgs cinisms

Neviens no Latvijas šo divu mēnešu laikā, strādājot avārijas zonā, dzīvību nezaudēja, tomēr divi cilvēki aizgāja bojā - viens noslīka, otrs pakārās. «Var jau sacīt, ka cilvēki slīkst un izdara pašnāvības visur, tomēr tas notika konkrētajos apstākļos.

Ģenerālis mums atbildēja, ka tas esot «stingri zem normas», tātad bojāgājušo varēja būt vairāk.

Tomēr vairāk mani uztrauc tas, cik cilvēku zaudēja veselību bezatbildības dēļ.»

Dažas lietas bija drausmīgi ciniskas. Komandieri teica karavīriem: «Saņemsiet 25 rentgenu dozu un varēsiet braukt mājās.» Tie bija meli - neviens nemērīja un nezināja, cik lielu starojuma devu cilvēks saņēmis. Naivie puiši brīvprātīgi devās uz bīstamākajām vietām, bet solījumu neviens nepildīja un mājās viņi netika.

«Ja jautāsiet - katram, kas tur pabijis, būs savs, atšķirīgs stāsts par to, ko jutis, par ko domājis. Piemēram, viens, cerot, ka tiks mājās, pasūdzējās par sāpēm vēderā. Dakteris lauka apstākļos viņu operēja, sekoja komplikācijas. Stulbuma toreiz bija daudz, tomēr es domāju - jo godīgāk tu izturies pret sarežģīto situāciju, kurā esi nonācis, jo vieglāk to pārvari.»

Zatlers atceras, kā protestējuši: mums jātiek mājās pēc 60 dienām, kā rakstīts pavēstē! «Lai gan armijā ir sava kārtība – protestēt nevar, tomēr mūs respektēja un palaida mājās. Tā bija brīvdiena - ejiet, kur gribat, ne drēbes nomainīja, ne pirtī ielaida.» «Neko neņemiet līdzi! Iznīciniet drēbes, kurās te staigājāt,» brīdināja dakteris.

Tomēr, sajutuši brīvības smaržu, cilvēki kļuva kā apmāti - ātrāk gribēja pie ģimenes, vecākiem, bērniem, saviem darbiem. Cits aizgāja tajās pašās drēbēs, kurās staigāja pa radioaktīvo lauku.

Piesardzīgākie paklausīja - iegāja pirtī, kur izsvīda radioaktīvos putekļus, apgrieza matus un nagus - respektīvi, atbrīvojās no visa, kur varētu aizķerties radiācija.

Kāda jēga baidīties?

Vajadzēja laiku, lai pirmie černobilieši atgūtos no ilgā stresa un sekojošās eiforijas. «Kad aizgāju uz darbu, man kolēģis, cienījams ārsts reanimatologs, teica: «Es jums varu atklāt skarbu patiesību. Visi, kas apstaroti, dzīvo īsāku mūžu. Labs uzmundrinājums, vai ne? Es tajā brīdī atbildēju: «Cik būs lemts, tik būs»,» atceras Zatlers.

Pēc atgriešanās bija vērojamas izmaiņas asinsanalīzē - samazināts asinsķermenīšu skaits. «Trīcēja rokas, kas man kā ķirurgam bija smagi.

Roku trīce pārgāja pēc trim, četriem mēnešiem, tāpat kā plakstiņu raustīšanās. Acīmredzot divu mēnešu psiholoģiskais stress un saspringums, ko tu tajā brīdī nejūti, darīja savu.

Sekoja pēcproblēmu eiforija, kuras laikā ieguvu pāris traumas, jo neskatījos uz dzīvi kā iepriekš. Pagāja laiks, kamēr viss nostājās vietās.»

Vai bija bailes par savu veselību? «Kāda jēga baidīties - ko tas maina jūsu dzīvē, izņemot to, ka jūs visu dzīvi turpināt baidīties? Vai tā būtu laba dzīve?» jautā bijušais černobilietis.

«Kamēr nesaslimu, pats skatījos uz visu vieglprātīgi. Dakteri bija uz mani dusmīgi, ka es vienmēr atmetu ar roku: «Ai, man nekas nekaiš.» Man vienmēr bijusi fatāla pieeja - gan toreiz, gan tagad.

Strādājot par traumatologu ortopēdu, es daudz esmu apstarojies. Strādājot zem rentgena aparāta, dažreiz rokas niezēja. Es sevi pārāk neesmu saudzējis, un kopējā summa ir samērā liela. Nu un tad?

Dzīve ir tāpēc, lai to dzīvotu!»

Esmu par AES!

Un tomēr… Par spīti smagajai pieredzei, Valdis Zatlers nav atomelektrostaciju pretinieks, gluži otrādi - viņš ir par AES. «Man bieži uzdod šo jautājumu, gaidot, ka iestāšos pret AES.

Tomēr es uzskatu, ka atomenerģija nav ne kaitīga, ne bīstama. Černobiļā avārija notika cilvēciskas kļūdas rezultātā.

Sākumā objektus apkalpoja armija, bet, kad Černobiļas AES nodeva civilajiem, sākās problēmas. Cilvēki darīja to, ko nedrīkst, labu nodomu vadīti, bet tehnoloģijām nav labu vai sliktu nodomu, ir tikai precizitāte.»

Vēsturē zināmas tikai dažas AES katastrofas. Černobiļas AES reaktora eksplozija bija lielākā. Pirms tam Krievijas iekšienē bija vēl viens gadījums, par ko maz kas zināms. 2011. gadā kodolkatastrofa notika Fukušimas atomelektrostacijā Japānā, tomēr šajā gadījumā avārija saistīta ar dabas stihiju - zemestrīci. «Ņemot vērā, cik daudz tiek izmantota atomenerģija, kopējais negadījumu skaits ir minimāls. Tas ir līdzīgi kā ar aviokatastrofām. Autoavārijās iet bojā daudz vairāk cilvēku, bet, ja avarē lidmašīna, - vienlaikus iet bojā liels skaits cilvēku un šim faktam tiek pievērsta plaša uzmanība.»

Zatlers kā piemēru min Zviedriju, kur bez liekas ažiotāžas plaši izmanto atomenerģiju, ekspluatējot pirms daudziem gadiem celtas AES un tādējādi iegūstot lētu enerģiju. «Ja runājam par mūsu valsts enerģētikas stratēģiju, tās galvenais uzdevums būtu iegūt lētu elektroenerģiju, kas ļautu samazināt ražošanas izmaksas un celt labklājību.

Politiķi, iestājoties pret AES, bieži vien ir vāji informēti par tehniskām lietām, bet viņus vada politiskas emocijas un ambīcijas. Viņi reti sēžas pie sarunu galda un velta mēnešus, lai pirms priekšlikumu izteikšanas izpētītu šos jautājumus.

Man pārmet, kā es varu atbalstīt AES, bet tur jau tā lieta, ka es skrupulozi izpētīju šo tēmu, tāpēc paužu savas domas, kas balstītas pieredzē.» Ņemot vērā, ka Zatlers pasaules vēsturē ir vienīgais valsts prezidents, kurš piedalījies tehnogēnas kodolkatastrofas seku likvidēšanā, eksperti viņa domas par atomenerģētiku uzskata par vērtīgām un ņem vērā.

Valdis Zatlers atzīst: ir pagājuši 32 gadi un tomēr pret ikvienu, kas piedalījies avārijas likvidācijā, viņš izturas mazliet savādāk. «Viens otru labi saprot tie, kas izgājuši cauri vienādām dzīves grūtībām un izaicinājumiem.»

Ukrainā palīdzība katastrofas seku likvidācijas dalībniekiem ir sāpīga tēma, bet Maskavā attieksme ir pavisam ciniska - «tā ir ukraiņu problēma», stāsta eksprezidents. «Kad uz jautājumu, ko kopīgi varam darīt, saņēmu šādu atbildi, bija cilvēciski nepatīkama sajūta. Tomēr, braucot mājās, man bija lepnums par savu valsti, kur par saviem cilvēkiem rūpējas.

Tā nebija mūsu stacija, mēs to nebūvējām un tas nenotika mūsu valstī, bet tie bija mūsu cilvēki, kas brauca palīdzēt un nedomāja par sekām.

No šādām cilvēciskām lietām veidojas iespaids par mūsu valsti,» noslēgumā saka Valdis Zatlers.