No «bāreņu nama» - čempionu līgā

Cilvēka identitāte nav ūdens lāse, kas izšķīst sabiedrības okeānā, tāpat stipras nācijas identitāte nevar izšķīst gadsimtu griežos, impēriju dzimšanas un miršanas periodos, stipru draudzības saišu veidošanas laikā. Lai cilvēka un nācijas identitāte būtu spēcīga, viens no būtiskiem priekšnosacījumiem ir laba mentālā veselība. Kāda ir latviešu nācijas identitāte, tautas psihiskā veselība, kādu to veidojam ikdienā, attiecībās ar līdzcilvēkiem un saviem bērniem, par to Latvijas simtgades svinību gadā TVNET uz sarunu aicināja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāju profesori Guntu Ancāni.

Riskējam zaudēt valsti

«Ja nedomāsim par tautas psihisko veselību, mēs riskējam pazaudēt valsti.» Cik burtiski jāuztver jūsu teiktais?

Es nelietotu vārdu «jāuztver», tas mūs sasprindzina un padara mazāk brīvus, nekā mēs patiesībā esam.

Mēs esam ļoti pieraduši pie pavēlēm un komandām. Paklausoties cilvēku sarunas, radio, televīziju, mēs dzirdam vārdus «jādara», «drīkst», «nedrīkst».

Latvieši savus bērnus nevis mīl, bet viņiem tie «jāmīl». Latviešiem «jāiet» uz koncertiem, latviešiem «jāmācās». Mans citāts drīzāk bija aicinājums. Mums ir dažas psihiskās veselības problēmas, kuras traucē, jo patiesībā latvieši ir talantīgi, spēcīgi un brīnišķīgi cilvēki. Jautājums – kāpēc Latvija visās aptaujās ir ne tikai zem Igaunijas un Lietuvas, bet dažādos rādītājos – pat zem Bulgārijas, Rumānijas un Albānijas?

Viena no atbildēm varētu būt –

kaut kas nav īsti kārtībā ar mūsu vērtību sistēmu, izpratni, kā veidot attiecības vienam ar otru.

Savstarpējas cieņas trūkums ir viens no simptomiem, ko nevaram neievērot ikdienā, tas neveicina labsajūtu. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc simtiem tūkstoši cilvēku ir aizbraukuši no Latvijas.

Jūs esat vairākkārt atgādinājusi, ka Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartas Pirmais pants ir tieši par to – par tiesībām uz cieņu.

Jā, par ļoti lielu pārsteigumu medicīnas studentiem, kuri labprāt pirmajā vietā liktu tiesības uz veselību un dzīvību, un par lielu pārsteigumu tiem, kas pirmajā vietā liktu brīvību. Ir kāds piemērs, cik tālu esam no tā, – nesen kādā medijā tika aktualizēts jautājums, kā sarunāties ar bērniem. Raidījuma dalībnieki secināja, ka vajadzētu pret bērniem izturēties «kā pret pieaugušajiem». Manuprāt, tā ir liela aplamība -

mēs nevaram pret bērniem izturēties kā pret pieaugušajiem, jo tad mēs ignorētu realitāti un nonāktu savā ziņā psihotiskā stāvoklī, jo bērni nav pieaugušie.

Būtu labi, ja mēs nonāktu pie secinājuma, ka pret bērniem svarīgi izturēties ar cieņu – tieši tāpat kā pret jebkuru citu cilvēku jebkurā citā vecumā.

Domāšana aizstāta ar ticēšanu

Varbūt sāksim no otra gala – kas ir normāls cilvēks? Kur velkamas robežas starp «normālu» un «ne-normālu»?

Tas ir ārkārtīgi komplicēts jautājums, no kura izvairās liela daļa ārstu Eiropā. Par psihisko veselību var runāt tad, kad tiek izpildīta virkne kritēriju, tāpat kā ķermeniskās veselības gadījumā – leikocītu, eritrocītu skaits un tā tālāk. Ar psihisko veselību ir tieši tāpat – piemēram, cilvēks ir gana drosmīgs būt kontaktā ar sevi, ar realitāti, gribēt to, ko grib, negribēt to, ko negrib.

Tik vienkārši.

Jā, bet, ja paskatāmies, kas notiek mums apkārt, tepat Latvijā, - tas tiek aizliegts. Vecāki bērniem, pieaugušie pieaugušajiem saka: «Kā tev tas var patikt?» «Kā tev tas var nepatikt?» «Kā tev tas var negaršot? Man gan garšo!» Šādi teikumi cilvēkiem atņem tiesības just to, ko viņi jūt, domāt to, ko viņi domā.

Nemitīgā kritizēšana un vainošana, kas Latvijas sabiedrībā ir ļoti izplatīta, cilvēkos pamazām veido hronisku un pastāvīgu sajūtu «es neesmu līdz galam labs tāds, kāds esmu», «es domāju nepareizi», «es jūtu nepareizi».

No tā veidojas sekas – cilvēki ir ļoti ieinteresēti par to, «ko citi par to teiks».

Šis «ko citi par to teiks» ir pārvērties par tik milzīgu bubuli, ka ikdienā dzirdam šādas aplamības – tēvs vai māte savam bērnam saka: «Paej malā, tu redzi – cilvēki nāk!»

No tā nākas secināt, ka bērns, kuru uzrunā, netiek uzskatīts par cilvēku, viņš ir «kaut kas, kas nav cilvēks». Tas ir pretēji Beļģijai, Anglijai, Vācijai, kur jau divus gadus veca džentlmeņa vai lēdijas viens no pirmajiem teikumiem ir «es esmu cilvēks». Kad šie divi bērni – viens Beļģijā, otrs Latvijā – jau būs pieauguši, viens būs cilvēks ar pašcieņu un pašvērtību, otrs - mocīsies dziļās šaubās par to, vai viņš vispār ir vērtība, vai drīkst izteikt savu viedokli, savas domas, ar mūžīgo pārliecību «es jau nāku no mazas valsts». Kā sekas tam -

mums vieglāk ir paklausīt komandām, turklāt mēs paši iemācāmies tās dot citiem tā vietā, lai katrs pats domātu ar savu galvu, justos kā brīvs cilvēks brīvā valstī un uzņemtos atbildību par savām domām un rīcību.

No tā rodas milzīgas bailes, kauns un agresija, kuras jūs minat kā mūsu nācijas pamatproblēmu.

Latvijas sabiedrībā ir patoloģiski daudz cilvēku, kuriem ir daudz baiļu, patoloģiski daudz kauna izjūtu un patoloģiski daudz vainas izjūtas. Patiesībā tas ir stāsts par slimību. Es negribētu teikt, ka slima ir visa tauta, tā nekad nav. Problēma, ka veselā sabiedrības kārta ir salīdzinoši «plāna». Tie ir cilvēki ar savu viedokli, drosmi, vīrišķību pastāvēt par savu viedokli.

Pārāk daudzi mūsu sabiedrībā domāšanu aizstāj ar ticēšanu.

Protams, daudz vieglāk ir ticēt nekā domāt, taču brīva cilvēka cienīgāk tomēr būtu domāt par valstī notiekošiem procesiem, analizēt tos. Tad nebūs jājautā: «Kā tu domā, par ko man balsot vēlēšanās?» Psihiski veseli vecāki nemitīgi trenē bērnā spēju domāt un izvēlēties. Te nonākam pie citas tēmas – par to, cik latvieši ir stipri cilvēki, tai skaitā, cik stipri mēs esam mīlēt. Domāju, ka mums sabiedrībā ir ļoti maz mīlestības un labestības. Latvijā cilvēki ir ļoti baiļu pilni par to, ka viņi tūlīt kaut ko izdarīs nepareizi, tūlīt viņiem aizrādīs, tūlīt kritizēs.

Mums ir dziļi iesakņojusies vēlēšanās atņemt otram prieku, tik liela vēlēšanās nepriecāties, ka tas tiešām jau tuvojas diagnozei.

Izdegam

Jūs teicāt, ka veselo cilvēku slānis ir ļoti «plāns». Slimību profilakses kontroles centra dati par 2016. gadu liecina, ka valsts apmaksātu palīdzību psihisko un uzvedības traucējumu gadījumos pie dažādiem speciālistiem saņēmuši 6,1% iedzīvotāju. Reģistrā par pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem uzskaitē uzņemti 5810 pacientu, bet kopumā 2016. gada beigās uzskaitē atradās 88 319 pacientu, tas ir aptuveni katrs 20. Latvijas iedzīvotājs. Vai šie skaitļi ir reāli, un vai tas ir daudz vai maz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju?

Atļaušos apšaubīt šos ciparus. Salīdzinot statistikas rādītājus dažādās valstīs, atklājas interesanta aina. Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu dominē psihiskie traucējumi, kas saistīti ar stresu, neirozēm, apkārtējās vides izdedzinošām situācijām, tam seko neliels daudzums pacientu ar tādām diagnozēm kā šizofrēnija, garīga atpalicība utt. Latvija šajos statistikas pārskatos izskatās kā šizofrēnijas slimnieku un garīgi atpalikušu cilvēku zeme, jo skaitļi rāda, ka šīs patoloģijas ir lielā vairumā, bet stresa izraisītie un emocionālie, neirotiskie traucējumi ir ļoti niecīgā daudzumā, kas noteikti neatbilst reālajai situācijai. Būtu nepieciešams izveidot reālu, korektu statistiku.

Kādi varētu būt reālie cipari?

Ņemot vērā to, cik bieži dažādas iestādes lūdz lekcijas par izdegšanas sindromu, tā ir ļoti izplatīta problēma, kas automātiski nes līdzi dažādas slimības, kuras varētu pieskaitīt pie stresa izraisītajiem traucējumiem, tie statistikā vispār neparādās.

Vai kaut kur pasaulē vispār eksistē tāds «normālas nācijas» paraugs?

Jā, Rietumeiropas valstis.

Viens no iemesliem slimai sabiedrībai tātad ir greizā audzināšana ģimenē. Vai būtu jāņem vērā nācijas vēsturiskie aspekti?

Protams, šo jautājumu vajadzētu sākt skatīt tieši no vēstures. Mūsu tautai bijusi nežēlīgi skarba izdzīvošanas vēsture.

Gods un slava, ka esam spējuši izdzīvot, bet mēs esam palikuši zemākajā līmenī - joprojām cenšamies izdzīvot. Taču mums ir visas iespējas sākt dzīvot.

Savulaik mūsu tautas stratēģijas - būt pasīvam, neizteiksmīgam – attaisnojās. Savulaik mūsu nācijas pārstāvji kā kalpi, sulaiņi, pasakot kādu drosmīgāku vārdu, dabūja pērienu, varbūt pat zaudēja dzīvību. Šodien jautājums ir par dzīvošanu, kļūšanu arvien pārticīgākiem, laimīgākiem, panākumu pilniem.

Būtu svarīgi saprast, ka vecās stratēģijas vairs nav derīgas, mēs varam apgūt jaunas, kuru absolūts priekšnosacījums ir cieņa vienam pret otru.

Tas automātiski nozīmē prieku nācijā redzēt izcilības, lolot tās, palīdzēt cilvēkiem par tādām kļūt un nostiprināties. Mēs joprojām gaidām apstiprinājumu no ārzemēm, ka šī tiešām ir izcilība, un tikai tad tai pievēršamies. Mums pietrūkst vēsturiskās gudrības tās novērtēt.

Instalējam sevī programmu «neko nevaru, jo šajā valstī grūti dzīvot»

Jūs sakāt, ka izdzīvošana mūsu tautai ir pagātne, taču statistika liecina, ka 2016. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 425 tūkstoši jeb 22,1% iedzīvotāju. Tas ir liels skaits, uz ko norādījusi arī Eiropas Komisija. Izdzīvošana lielai sabiedrības daļai šobrīd joprojām turpinās.

Domāju, ka mēs tagad mainām sekas ar cēloņiem. Tas, ka tik daudz cilvēku mūsu sabiedrībā pakļauti nabadzības riskam, ir mentālās veselības trūkuma rezultāts. Emocionālai nabadzībai vienmēr seko finansiāla nabadzība - cilvēki pieraduši domāt, ka «nekas labs jau man nebūs», «ko tad es», «ko tad mēs».

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz destruktīvu mītu un ticējumu, kuru centrālais vēstījums ir – mēs nevaram, neprotam, mūs visi vienmēr ir apbižojuši, mēs esam nabadziņi.

Ja cilvēks savās smadzenēs ieliek pārliecību, ka viņš neko nevar un nākotnē viņu nekas labs negaida, tas ir tāpat kā datorā ieinstalēt programmu. Dators izdarīs visu nepieciešamo, lai tavs mērķis piepildītos. Ja cilvēks sev teiks «es neko nevarēšu, nesasniegšu, šajā valstī ir tik grūti dzīvot», smadzenes viņam to arī sagādās.

Tas, kādā līmenī un kvalitātē tu dzīvo, ir atkarīgs ne vairāk ne mazāk kā no tevis paša – tavas drosmes, uzņēmības, gribēšanas.

Cilvēki, kas pieraduši justies aizvainoti, apbižoti, dzīvo pagātnē, neļaujot sev pieņemt uzvarētāja identitāti, neļaujot sev virzīties uz panākumiem – tas daudziem latviešiem ir kaut kas svešs un nepazīstams.

Vai esat pamanījuši, ka tad, ja, piemēram, meistars, kurš jums mājā kaut ko salabojis, vēlas izteikt komplimentu mājas īpašniekam, viņš nevēršas pie viņa ar uzrunu «kungs» vai «kundze». Visbiežāk tā ir uzruna «saimniek», «saimniec». Skatoties uz citām tautām, saimnieks - tas ir labs zemnieks, nekas vairāk. Virs viņa ir bijuši aristokrāti, kungi, lordi. Mums ir ļoti zemi pašu uzliktie griesti.

Pieraduši ciest, mēs sev iestāstām, ka ciešanas ir neizbēgamas un tūlīt mums atkal kāds darīs pāri - kāds stiprāks.

Ja sākam par to baidīties, esam izdarījuši 50%, lai kāds to tiešām izdarītu. Tas, kurš baidās, nekad netiks cienīts. Tam, kurš baidās, visticamāk, arī darīs pāri. Mums kā tautai vajadzētu pārkāpt pāri kritiskajam punktam, ka mēs esam tie nabadziņi, kuriem visi dara pāri un kuri neko nevar.

Bet vēsturiski mums kā nācijai turīgā slāņa nekad nav bijis, tāpēc arī trūkst uzrunas «kungs».

Tad laiks to ieviest.

Mums vajadzētu beigt ticēt dieviem, allāhiem, budām, ajūrvēdām, Jēzum Kristum. Laiks sākt domāt - kritiski analītiskā domāt. Varbūt tad mēs nebūtu ļāvuši [Ivaram] Godmanim iznīcināt cukurfabrikas, kamēr kaimiņvalstīs tās veiksmīgi turpina darboties.

Tad mēs nedotu godu godmaņiem un līdzīgiem cilvēkiem, kuri darījuši ļaunu Latvijas sabiedrībai. Taču šis kritiskais pagrieziens nebūs viegls, jo mums nav īsti, uz kā atbalstīties. Mums nav, kur pasmelties iedvesmu pat literāros darbos. Mēs joprojām par klasisko literatūru dēvējam grāmatas, kur dominē vientuļi cilvēki, kuri auguši ģimenēs, kuru vecāki bijuši aizņemti darbos, nav palīdzējuši viņiem izglītoties, kamēr viņi, nabadziņi, ne par ko citu nav varējuši sajūsmināties, kā par kokiem, zāli un puķītēm. Mēs to saviem bērniem pasniedzam kā vērtību - būt vienam, augt vienam. Tas ir nedabiski, jo cilvēks attīstās, tikai esot sociālās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mēs nespējam īsti kritiski analītiski runāt par šiem darbiem. Mums ir vēl lielāka nelaime – mums nav īsti eposa, uz kā balstīties un veidot lepnas un brīvas valsts pilsoņa identitāti.

Bez varoņiem un pasakām ar neskaidru vēstījumu

Kā tad ar Lāčplēsi?

Lāčplēsis ir mītiska persona ar lāča ausīm. Kurbads ir kumeļa dēls. Mums nav neviena varoņa, kas būtu cilvēks, neviena reāla karaļa kā lietuviešiem Mindaugs. Mums pietrūkst sakņu, lepnuma par senču varēšanu.

Bet mitoloģijā cilvēka un dzīvnieka sajaukums ir ļoti tipisks. Ahilejs «Iliādā» ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par īstiem varoņiem. Bet viņš ir valdnieka Pēleja un jūras nimfas Tetīdas dēls, viņu skolojis pa pusei zirgs, pa pusei cilvēks - kentaurs Hīrons. Sengrieķu mitoloģijā, kas ir Eiropas kultūras pamatu pamats, darās trakas lietas - Krons apēda savus bērnus, Hērakls, kas ir varoņu varonis visos laikos, bija sengrieķu dieva Zeva ārlaulības dēls. Kādas šausmas mums māca mīti!

Jums pirmais varoņa piemērs nāk prātā Ahilejs, man – Odisejs. Bet, kā raksta Duglass Marijs grāmatā «Eiropas dīvainā nāve», mēs vairs nevaram satikt grieķus, kas šos stāstus izdomāja, viņi ir izmiruši.

Šie stāsti veidoja paaudzes, uz kurām joprojām turas Eiropas kultūra.

Paaudžu paaudzes, kuras ir izmirušas. Runājot par Lāčplēsi, viņš nav uzvarētājs. Ahilejs uzvarēja ļoti daudzās cīņās, viņu iegāza tikai «Ahileja papēdis». Lāčplēsis vienmēr atrodas spēcīgu sieviešu ielenkumā – te Spīdola, te Laimdota viņam palīdz. Viņš nav centrālais uzvarētājs. Galvenais - viņš nav arī pārāk gudrs un īsti neprot atšķirt naidniekus no draugiem, viņš grib draudzēties ar tiem, ar kuriem būtu labāk cīnīties. Beigās viņš nokrīt dzelmē un cīnās joprojām. Paldies, ka viņš joprojām cīnās, bet es vairāk priecātos, ja viņš tomēr būtu uzvarējis. Mums vajadzīgs kāds uzvarētāja tēls.

Šajā sakarā es bez Ahileja no grieķiem pieminētu Odiseju, kurš bija cilvēks. Viņš spēja pārvarēt neskaitāmus vājuma mirkļus, bailes un tomēr sasniegt savu mērķi, atgriezties mājās un izglābt sievu un savu valsti.

Mums taču ir zemgaļu vadoņi Namejs un Viestarts. Mums ir varonīgais letu vadonis Rūsiņš. Mums ir komandieris Oskars Kalpaks, latviešu strēlnieki un «Mūžības skartie», kas tiek dēvēts par latviešu «Iliādu». Cits jautājums – šie tēli nav pārāk izmantoti literatūrā, mākslā. Mēs pamazām to sākam darīt – kinofilma «Nameja gredzens» bija ļoti skatīta Latvijas kinoteātros.

Ļoti apsveicami, ka tagad mēs meklējam varoņus - nevis mītiskus, bet reālus, nesam tos sabiedrībā un darām zināmus, tas var mainīt mūsu zaudētāja identitāti. Bet es vēl gribētu parunāt par mūsu pasakām - par trim tēvadēliem – diviem gudrajiem un vienu muļķi. Mēs nonākam pie vēl vienas nedrošības saknes – mēs paši sev atņemam vērtību kritērijus, izraisot milzīgu sajukumu vērtībās, joprojām bērniem lasot šīs pasakas. Te vairs skaidrs nav nekas. Tātad tie divi ir gudri, bet sīki savos mērķos, alkatīgi... viņi ir impotenti, nevarīgi, jo nespēj uzkāpt stikla kalnā. Viņi neko nespēj sasniegt, viņi strīdas par kapeikām. Tad ir muļķis Antiņš. Bet man kā pasakas lasītājai tagad jāsaprot, ka muļķis latviešu valodā vispār nozīmē «gudrais» vai kā? Jo viņš to princesi taču spēja nonest lejā.

To, ka esam apjukuši pašu radītajās vērtībās, rāda kāds ļoti vienkāršs fakts – cik ģimenes savus dēlus ir vēlējušās nosaukt par Antiņiem?

Jūs pazīstat daudz Antiņu?

Nevienu.

Tad varbūt kaut ko mēs darām liekulīgi? Varbūt nevajag bērniem spiest teikt, ka Antiņš ir labais, pozitīvais varonis, kuram līdzināties, ja patiesībā ikdienā godājam tos alkatīgos, mantkārīgos, ar sīkajiem mērķiem. Tas ir piemērs, kā atņemam sev spēku - mums nav skaidru vērtību kritēriju. Ko mēs gribam no saviem bērniem? Lai viņi ir tie divi «gudrie», bet mantrausīgie vai tomēr - Antiņi? Tas nav vienīgais piemērs, ir daudz piemēru mūsu nesakārtotajai vērtību sistēmai.

Labai psihiskai veselībai ir nepieciešama laba vērtību, savas identitātes izjūta, bet ikdienā mēs nemitīgi runājam vienu, bet darām ko pavisam citu.

Un to, ko darām, visi kopā akceptējam. Balsojam par cilvēkiem, kas ir noziedznieki vai vismaz par tādiem pasludināti. Pirms nedēļas kāds cilvēks teica, ka Valsts ieņēmumu dienestā visi ierēdņi ir korumpēti un ir zināms, cik katram jāmaksā, lai piedalītos dažādās naudas atmazgāšanas shēmās. Es teicu, ka minēšu to intervijā TVNET. Uzņēmēja, kurš to teica, reakcija bija – nav vērts, jūs nepateiksit neko jaunu. Liekulības pakāpe ikdienā ir milzīga – ja to tāpat visi zina, tad kā tas nākas, ka neviens neko nedara, lai tā nebūtu? Un mēs dzīvojam šajos apstākļos un izliekamies, ka viss ir kārtībā. Te atkal iznirst mūsu smagā vēsture – mums nav pieredzes, kā augstā vērtē turēt savu valsti. Mēs to neesam izcīnījuši, tās divas reizes mums nokrita «no debesīm». 1918. gadā tā bija ļoti neliela sabiedrības daļa, gudri cilvēki, kas panāca mūsu valsts neatkarību, Atmodas laikā... mēs nelējām asinis. Labi, mēs nostājāmies Baltijas ceļā, bet tas nav tas pats, kas cīnīties par brīvību. Tas, protams, ir viens cīņas veids, bet ne tas, pēc kura jūties patiesi lepns.

Ja mēs tuvākajā laikā spētu izveidot brīnišķīgu valsts struktūru, būtu ļoti labi. Vai mums valsts iestādes un ierēdņi nāk pretī, lai mēs varētu īstenot savas idejas, vai arī ierēdņi dara tā, lai nomāktu tās, lai labāk nekas nenotiktu? Kad žurnālists Gundars Rēders ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram jautāja, vai viņš reaģējis uz audita rezultātiem, sekoja atbilde ciešamajā kārtā «ir reaģēts», ar ko nav pateikts nekas. Pat tik augsta līmeņa amatpersona neuzņemas atbildību un nesaka «es esmu reaģējis» vai «es neesmu reaģējis, jo bija daudz darba, nebija laika utt». Tiklīdz pietuvojamies valsts struktūrai, mūs visādos veidos atraida, atrakstās no mums. Vai mēs protestējām, kad par valsts prezidentu ievēlēja cilvēkus, kuri nedara godu nevienam Latvijā, pārstāvot valsti?

Prezidents, kurš «rāda vēderu»

...un prezidents, tāpat kā tautas varoņi, ir viens no tiem, kam būtu jākalpo kā piemēriem nācijai.

Mēs no prezidenta gaidām, lai viņš reprezentētu valsti, parādītu, ka tajā dzīvo lepni un gudri cilvēki. Mēs pēc iespējas cenšamies izrādīt godu mūsu prezidentam, jo tā mēs izrādām godu sev un savai valstij, tomēr es domāju, ka šis pienākums attiecas arī uz to cilvēku, kurš ieņem prezidenta amatu. Un, ja prezidents jūt, ka nespēj pildīt šo funkciju, tad viņam būtu labi to atklāti atzīt. Ja viņš to neatzīst un nespēj pildīt augsto prezidenta funkciju, tad valsts tēlam tiek nodarīts ārkārtīgi liels ļaunums.

Kā jūs vērtētu mūsu prezidenta rīcību pēdējā laika notikumu kontekstā - vilcināšanos ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina apsveikšanu vai neapsveikšanu ar pārvēlēšanu amatā, vizīti Baltajā namā, kur neveikli reaģēja uz Donalda Trampa joku par ASV medijiem un «viltus ziņām».

Mūsu valsts prezidents jūsu minētajos piemēros demonstrēja, ka viņam nav mugurkaula, skaidras domas. Medicīnā to sauc par impotenci. Prezidents nespēja skaidri definēt savu viedokli, manuprāt, divu iemeslu dēļ - viņa doma nav trenēta to darīt un to nepieļauj prezidenta valoda.

Mana lielākā sāpe Baltijas valstu prezidentu tikšanās laikā ar Donaldu Trampu bija tā, ka mūsu prezidents «rādīja vēderu alfa tēviņam».

Tas ir pierasts paņēmiens dzīvnieku pasaulē - ja kāds tēviņš jūtas vājāks par citu tēviņu - barvedi, viņš rāda vēderu, ziņojot «man ir bail ar tevi sākt cīņu, neuzbrūc, jo es jau esmu padevies». Turklāt mūsu prezidents pateicās Trampam par uzņemšanu. Varbūt es kļūdos, neesmu politologs, bet tas bija četru valstu samits, kur neviens nevienu neuzņēma - četru brīvu, neatkarīgu, lepnu valstu prezidenti sanāca kopā pārrunāt būtiskus starpvalstu jautājumus. Ja tiek izteikts paldies par uzņemšanu, tas nozīmē, ka cilvēks nejūtas līdzvērtīgs pārējiem prezidentiem. Tas ļoti atšķīrās no Lietuvas prezidentes uzrunas, kura ar Trampu runāja kā ar līdzvērtīgu. Es gribu redzēt savas valsts prezidentu vienlīdz spēcīgā pozīcijā ar jebkuras citas valsts prezidentu.

Krievijas un Latvijas sabiedrības kardināli atšķiras, bet šis nav piecās minūtēs atbildams jautājums. Es nedomāju, ka, ierodoties pie ierēdņa, mūsu starpā valda hierarhiskās attiecības. Ierēdnis savā dziļākajā būtībā ir nedrošs, par sevi ļoti nepārliecināts cilvēks, kurš nobijies uzņemties iniciatīvu, atbildību, lai nedabūtu rājienu no «mammas» - priekšnieces vai «tēva»- priekšnieka. Patoloģisko baiļu, kauna un vainas dēļ viņš baidās pat pakustēties, un no malas izskatās, ka viņš ir pasīvs, nedrošs un negrib darīt neko. Tās nav vispār nekādas attiecības, jo pretī nekā nav, ir cilvēks, kurš nedomā, - infantils cilvēks.

Nevar mainīt saknes, bet var mainīt šodienu

Jūs daudz esat minējusi arī faktu, ka mūsu tautā ļoti spilgts ir bārenītes tēls, kas veido mūsu identitātes pamatu.

Un kāpēc tas tā? Tāpēc, ka mums vienmēr pietrūkuši labi vecāki.

Es gribētu jums parādīt divus video – viens ir dzejnieces Māras Zālītes uzruna tautas manifestācijā «Par tiesisku valsti» Mežaparkā 1988. gadā, Atmodas laikā, kad tika veidota jauna nācijas identitāte.

Otrs – pēc 12 gadiem tā brīža prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētku Rīgai 800 noslēguma koncertā 2001. gadā.

Ja mēs šos video samainītu vietām – kā jums šķiet, vai mums šodien būtu mazliet savādāka sabiedrība?

Es nedomāju, ka savādāka. Man ļoti patika Vairas Vīķes-Freibergas teiktais, ka mūsu Latvija vēl nav gatava, ka mēs tikai ceļam savu valsti - tā ir dziļa patiesība.

Cilvēki, tauta – mēs esam burvīgi, bet mēs nejūtamies labi struktūrā, ko sauc par mūsu valsti, kura vēl nav izveidota, kura ir veidošanas procesā.

Ja tautai būtu psihiski laba veselība, tā simtiem, tūkstošiem prom nebrauktu, tā lielā priekā, ar lielu patriotismu ķertos klāt iespējai, kuras daudzām tautām nav, bet mums ir – izveidot savu valsti. To dara igauņi un, manuprāt, viņiem labi sanāk. Mums to negribas, mums vieglāk aizbraukt tur, kur citi jau šādu valsti vaiga sviedros izveidojuši. Pēc Semjuela Hantingtona «Civilizāciju sadursmes» mēs esam pieņēmuši daudz aziātisku vērtību. Piemēram, mazas, sīkas blēdībiņas un viltībiņas ir atļautas, gudrība ir otra apšmugulēšana. Tā nav Rietumeiropas vērtība. Rietumeiropā gudrība ir gudrība. Mēs ļaujamies apšmugulēties un paši esam gatavi apšmugulēt citus. Neprasām atkāpties no amata cilvēkiem, par kuriem mums ir nopietnas aizdomas, ka kaut kas nav bijis īsti lāgā ar viņu rīcību pagātnē. Es piekrītu Vairas Vīķes-Freibergai aicinājumam katram atsevišķi un visiem kopā gribēt kaut mazliet darīt, lai būtu lepni par Latvijas valsti. Es labprāt Vīķes-Freibergas aicinājumu atkārtotu katru rītu pēc himnas.

Kas attiecas uz Māras Zālītes teikto, es nedomāju, ka «gadsimti kaut ko ir iedēstījuši». No vienas puses mums nākas ņemt vērā gadsimtos veidoto uzvedības modeli. Mums 19. gadsimta beigās vēl bija dzejnieki, kas aicināja latviešus «kā blusām slēpties grīdas šķirbā, lai pārlaistu vējus». Tas bija lielā pretstatā Rietumeiropai, kur goda aizskāruma gadījumā cilvēki viens otru aicināja uz divkauju un bija gatavi atdot savu dzīvību.

Bārenītes sajūtu mūsos iedēstīja nevis gadsimti, bet joprojām, šodien, 2018. gadā – mūsu tēvi un mātes. Šī iedēstīšana notiek ar kaunināšanu, ar visiem manis pieminētajiem piemēriem.

Mums ir pārāk daudz nenobriedušu, infantilu vecāku, kuriem pašu ērtības ir svarīgākas par bērnu labsajūtu. Kuri liela daļa nemaz nav spējīgi mīlēt bērnu. Tā vietā, lai mīlētu, viņi «uztraucas». Viņi bērnam saka: «Vai, es par tevi tā uztraucos!». Tad es savus medicīnas studentus aicinu tos cilvēkus, kuri «uztraucas», tomēr sūtīt ārstēties, jo ne jau uztraukums vajadzīgs bērniem. Bērniem nepieciešama vecāku mīlestība, telpa, kur attīstīties, augt. Vecāki, kuri savus bērnus mīl, neuztraucas par viņiem, viņi tiem uzticas, iedrošina viņus. Mūsu vecākos joprojām ir daudz infantilu iezīmju, tas nav gadsimtu iedēstījums, mēs to darām šodien, joprojām ir ģimenes, kuras veido bāreņus. Ģimenes, no kurām mums, ārstiem, liekas, ka labāk būtu šo bērnu izņemt, jo tēvs ar māti viņu padara slimu.

Mēs esam aizrāvušies runāt par to, ka bērnam svarīgi augt ģimenē, būtu laiks sākt runāt par to, kādā ģimenē bērnam svarīgi augt, lai viņš izaugtu vesels.

Saknes ir gadsimtos, mēs tās mainīt nevaram, bet mēs varam mainīt šodienu.