Par projekta «Rail Baltica» ieviešanu atbildīgā valsts uzņēmuma «Eiropas Dzelzceļa līnijas» vadītājs Andris Linužs savulaik slēdzis vienošanos ar Seišelu salu ofšoru, kuru izmantojuši Krievijas kompānijas «Phosagro» akcionāri. Starp tiem ir par «Putina skolotāju» dēvētais rektors Vladimirs Ļitviņenko, šovakar ziņo LTV raidījums «de facto».
Ofšors sasaista «Rail Baltica» ieviesēju Linužu ar «Putina skolotāja» uzņēmumu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī saistība izgaismojusies divu it kā nesaistītu tiesvedību dēļ.
Ļitviņenko ir Sanktpēterburgas kalnrūpniecības universitātes rektors. Tieši Ļitviņenko vadītajā universitātē pirms 20 gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins aizstāvējis savu disertāciju. Vairākkārt izteiktas aizdomas, ka Putina darbs ir plaģiāts. Nesen no Krievijas aizbēgusī Ļitviņenko meita Olga medijiem pavēstīja, ka Putina disertāciju rakstījis viņas tēvs. Ļitviņenko bijis arī Putina vēlēšanu kampaņu vadītājs.
Ļitviņenko pieder 20% akciju kompānijā «Phosagro». Lielākais akcionārs ir Andrejs Gurjevs. Abu trešais partneris «Phosagro» ir Igors Antošins.
Pret viņiem ar prasību Londonas tiesā vērsies bijušais «Phosagro» darbinieks Igors Sičovs, kurš pirms dažām nedēļām Latvijā saņēmis politisko patvērumu. Prasība Londonā vērsta arī pret Seišelu salu ofšoru «Parmas Corporation», caur kuru «Phosagro» akcionāri veikuši norēķinus.
Šis pats ofšors spēlē galveno lomu kādā citā strīdā, kam ir saistība ar personām Latvijā. Viena no tām - Andris Linužs, valstij piederošo «Eiropas dzelzceļa līniju» vadītājs.
Saistība ar «Parmas Corporation» atklājas Linuža sarežģīto attiecību vēsturē ar «Norvik banku».
Pirms 10 gadiem «Norvik banka» caur tai piederošu fondu Maltā piešķīra 2,5 miljonus eiro nekustamo īpašumu projektam Krievijā. Fondam piederoša meitas firma «L-Serviss» sāka celt savrupmājas stundas brauciena attālumā no Sanktpēterburgas, bet nepabeidza, jo pienāca krīze.
Projektā vairāk nekā 800 tūkstošus eiro ieguldīja nodokļu paradīzē Belīzā reģistrēta kompānija «Service Shipping Limited». Tās īpašnieki nav zināmi, bet uz pilnvaras pamata kompāniju pārstāvēja Latvijas pilsonis Aleksandrs Smogļukovs. Viņš tolaik arī vadīja uzņēmumu Latvijā, kura īpašnieks bija Linužs.
Pēc vairākiem gadiem Maltas fonds saņēma ziņu, ka projektā investētais vairs nav jāatdod «Service Shipping», bet kādam Seišelu salu ofšoram – tam pašam «Parmas Corporation», kas figurē strīdā starp Sičovu un «Phosagro» akcionāriem.
Vēstuli fondam Maltā bija parakstījis Dzintars Vainovskis. Vainovskis pirms tam strādājis «Norvik bankai» piederošā kuģniecības kompānijā «ARG Shipping», kuras īpašnieks tagad ir Linužs.
«Parmas Corporation» Vainovskis neatceras. «To kompāniju bija diezgan daudz,» Vainovskis saka par ārzonas kompānijām, ko savulaik pārstāvējis. Viņš arī neatceras, vai tiešām ar viņa vārdu tika mēģināts piedzīt līdzekļus no «Norvik bankas» fonda Maltā.
«Parmas Corporation» ne tikai prasīja atpakaļ naudu no fonda, bet ar līdzīgu prasību vērsās Krievijas kompānijā «L-Serviss», kam pieder zemes gabali. Prasību gan bija parakstījusi cita direktore - Veronika Savi. «L-Serviss» maksāt atteicās un tika iesūdzēta tiesā.
Šajā brīdī uz skatuves parādījās Andris Linužs.
Tiesā atklājās, ka bijusī Maltas fonda vadītāja Tīna Petersone bija izsniegusi Linužam neierobežotu pilnvaru. Un Linužs tiesības atgūt savrupmāju projektā ieguldītos miljonus nodevis Seišelu salu kompānijai.
Linužs īsā telefonsarunā ar «de facto» arī neatceras, kādēļ slēdzis līgumu ar «Parmas Corporation», bet noliedz, ka viņam būtu kāda personīga interese «Parmas Corporation» vai «Service Shipping».
Augustā Linužs liecināja tiesā Sanktpēterburgā, ka ar «Parmas Corporation» saticies nejauši.
"No Linuža darbībām vienīgais ieguvējs bija «Parmas». Viņš liecināja, ka «Parmas» izvēlējies nejauši kaut kādā simpozijā Eiropā. Rīkojies viņš bez maksas. Pieņemu, ka Linužs, būdams draudzīgās attīstībās ar Maltas fonda tā brīža vadību, arī ieguva viņu īstos parakstus uz pilnvaras, taču uzmanību pievērš fakts, ka šie dokumenti nebija atrodami pašā fondā. Tas norāda uz to, ka dokumenti tika izgatavoti ar mērķi, lai nelikumīgi pievāktu, nozagtu šo aktīvu – zemes gabalus,» uzskata Krievijas uzņēmuma "L-Serviss" pārstāvis Antons Batajevs.
Linužs uzsver, ka arī ar «Phosagro» akcionāriem viņam nav nekā kopēja. Zīmīgi, ka Linužs pats absolvējis Ļitviņenko vadīto kalnrūpniecības universitāti.
«Tas, ko jūs sakāt par kalna institūta rektora Ļitviņenko līdzdalību, tā ir pirmā dzirdēšana. Man nav ar viņu bijusi darīšana, esmu pāris reizes sarokojies apsveikšanās vai citās ceremonijās, kas saistītas ar aizstāvēšanu, tas ir vienīgais,» apgalvo Linužs.
Linužs ir pārliecināts, ka abos gadījumos minētais ofšors «Parmas Corporation» ir divas dažādas kompānijas.
Taču «de facto» rīcībā ir visai pārliecinoši pierādījumi, ka abos gadījumos minētā «Parmas Corporation» ir viena un tā pati ārzonas firma. Piemēram, precīzi sakrīt kompānijas konts Lihtenšteinas bankā, uz kuru ofšors prasīja pārskaitīt naudu gan «Norvik bankas», gan Latvijā patvērumu saņēmušā Sičova strīdā. Pēc Sičova rīcībā esošajām ziņām, «Parmas» diriģējis vismaz viens no «Phosagro» akcionāriem - Antošins.