Labi zinu, ka filmēšanas process ir interesants galvenokārt radošajiem filmas veidotājiem - režisoram, operatoram, galvenajiem aktieriem, producentam. Citi ziņkārīgie, kā, piemēram, masu skatu dalībnieki, parasti ātri vien saprot, ka filmēšana ir viena garlaicīga padarīšana. Izņēmums, vismaz uz kādu laika sprīdi, varētu būt kostīmfilma - jo šeit būs iespēja papriecāties par savu un citu eksotiskajiem tērpiem, pielīmēto bārdu vai specefektu grimu. Pavicināt zobenu vai šķēpu vai cirvi - selfiji un fotografēšanās un dalīšanās ar bildēm sociālajos tīklos.
Un tā 1. aprīļa lietaino Lieldienu svētdienu es pavadu brāļu Ābeļu topošās filmas «Baltu ciltis» filmēšanas laukumā, lai pēc vajadzības kaut kur tālu fonā būtu viens no krustnešiem vai viens no otrā plāna osīliešiem.
Dažas dienas pirms filmēšanas apmeklēju vēsturiskās zobencīņas apmācību, lai filmēšanas laukumā, ja būs tāda vajadzība, varētu kaut cik ticami pavicināt zobenu.
Filmēšanas diena ir vēsa un lietaina, mani 13. gs. butaforiskie zābaciņi un celofāna maisiņos ietītās zeķes ātri vien ir slapji, gaidīšana filmēšanas laukumā ir gara un auksta. Jau pēc pāris stundām parādās nepārvarama vēlme atbrīvoties no apspīlētās krustneša bruņu aubes. Pirmais «mans kadrs» ir organizatoriski sarežģīts un tā filmēšana ir gara - masu skats ar dūmu un vēja mašīnām, cīņu horeogrāfiju, kameru kustībā un citiem komponentiem. Mans pienākums šajā kadrā ir izdarīt dūrienu ar šķēpu. Bet šaubu nav, ka galarezultātā šis kadrs izskatīsies iespaidīgi.