Kā pastāvīga salīdzināšana zog prieku dzīvē jeb neizmantoto iespēju sindroms

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā toni nosaka aizņemtība. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar savu aizņemtību, ka palaižam garām iespēju izdzīvot patiesi svarīgos dzīves mirkļus. Un, kamēr esam tik ļoti ieslīguši savās lietās un cenšamies nopelnīt naudu dzīvei, mēs aizmirstam dzīvot, un tā ir īsta traģēdija.

Patiesība ir tā, ka pastāvīga aizņemtība nogalina mūsu Dvēseli.

Lai no tā izvairītos, mums būtu vērts nevis palielināt, bet samazināt darāmo lietu skaitu plānotājos.

Savukārt atslēga uzvarai pār pastāvīgo aizņemtību ir APZINĀTĪBA. Dzīvot apzināti, noskaidrot, no kā es savā dzīvē varu atteikties, lai to aizstātu ar klusumu un apcerīgu meditāciju.

Galu galā tieši brīvības telpā notiek brīnumi. Un kam gan nav vajadzīgs kaut nedaudz brīnumu?

Kā pastāvīga salīdzināšana zog prieku dzīvē

«Skaudību vienmēr pavada salīdzināšana; kur nav salīdzināšanas, tur nav skaudības.»
Sers Frānsiss Bēkons

Kad salīdzinām sevi ar citiem, mēs sākam domāt par to, kā pašiem dzīvē pietrūkst. Naudas, mašīnas, dzīvokļa, dažādu materiālo labumu. Mēs kļūstam par senā kā pasaule kārdinājuma «būt ne sliktākam kā citi» upuriem. Un šis kārdinājums mums traucē dzīvot tā, kā mēs to būtu vēlējušies.

Vēl viena problēma ir tā, ka mēs salīdzinām savu «sliktāko» ar citu «labāko», kā rezultātā bilde kļūst vēl dramatiskāka. Salīdzināšana zog mūsu dzīves prieku un klusuma brīžus. Dzenoties pēc materiālajiem labumiem, mums neatliek laika palikt vienatnē un paskatīties, kas mēs esam, ar ko dzīvojam un kurp ejam.

Vai tad nav vērts vienreiz pārstāt salīdzināt savu dzīvi ar svešu un beidzot sākt dzīvot?

Par klusuma svarīgumu

«Gandrīz viss šajā pasaulē ir spējīgs atsākt strādāt, ja vien tu to atslēgsi uz neilgu laiku. Tas attiecas arī uz mums pašiem.»
Enna La Motte

Daudzi cilvēki (tajā skaitā arī es) cieš no

neizmantoto iespēju sindroma — tās ir uzmācīgas bailes palaist garām interesantu pasākumu vai labu iespēju.

Mēs ļoti baidāmies - ja neaiziesim uz vienu vai citu pasākumu, nepiedalīsimies kādā saietā, neaizsūtīsim bērnus uz kādu nometni, palaidīsim garām kaut ko ļoti svarīgu.
Mēs domājam, ka laime ir jāizkaro, prieks ir jāmeklē un vispār viss labais tāpat vien netiek dots. Jā, protams, daļa taisnības šajā apgalvojumā ir. Taču kurš teica, ka visu to pašu nespēs dot tie brīži, kad esam klusumā un mierā? Vai, iespējams, tieši šie brīži dos kaut ko vēl vairāk?

Man ļoti patīk frāze no Katrīnas Kenisones esejas «Kāpēc mums vajag pavadīt laiku vienatnē»:

«Esot vienatnē, mēs skaidrāk ieraudzīsim lietas. Vienatnē ar sevi – lūgšanās vai vienkārši klusējot – mēs elpojam dziļāk, redzam plašāk, dzirdam daudz skaidrāk. Mēs ievērojam vairāk, un mums atveras apslēptais.»

Mēs atgriežam savā dzīvē sevi – lūk, ko darām klusumā un vienatnē. Ir grūti atrast vēl kaut ko svarīgāku.

Pāris vārdu par minimālismu

«Es esmu minimālisma filosofijas piekritēja, jo redzu tās vērtību. Es gribu, lai man piederētu mazāk un lai es vairāk varētu BŪT. Es gribu pavadīt savas dienas mīlestībā un rūpēs par kādu, nevis patērēšanā un dzīves telpas aizpildīšanā ar lietām.» Erīna Lohnere

Es nezinu, kā tas ir jums, bet manī šie vārdi rod ļoti spēcīgu atbalsi. Tas ir tas, kā es patiešām vēlētos dzīvot.

Minimālisms nenozīmē to, ka jādzīvo zaru būdā un garderobē jāatstāj trīs krekli. Minimālisms nozīmē – aizvākt no savas dzīves lieko un koncentrēties uz tām lietām, kas patiešām ir svarīgas. Vai, kā saka Marija Kondo, tām, kas dod mūsu dzīvei prieku.

«Minimālisms ir instruments, kas var palīdzēt atgūt Brīvību. Brīvību no bailēm. Brīvību no uztraukuma. Brīvību no pārslodzēm. Brīvību no vainas apziņas. Brīvību no nospiestības. Brīvību no patērētāju kultūras atribūtiem, kurus mēs ap sevi esam savākuši. Patiesu Brīvību.»
Šī Brīvība sākas ar lēmumu dzīvot daudz apzinātāk un padarīt šos klusuma un vienatnes brīžus par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Katras dienas sastāvdaļu.

Jo tas, kā pavadām savas dienas, arī ir tas, kā mēs pavadām savu dzīvi.

Pamēģināt, kā garšo klusa dzīve

Vēlmē laiku pa laikam pavadīt laiku vienatnē ar sevi nav nekā egoistiska, kā daudzi domā. Vienatnes brīži, kad var aiz muguras atstāt visu ārpasaules troksni un steigu un ieslīgt iekšējā mierā, ir ļoti vērtīgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī apkārtējiem, jo šie brīži jums dāvā vērtīgāko resursu.
Nešaubieties, izvēlieties kādu brīdi un uz neilgu laiku atslēdziet visu, kas atvelk jūsu uzmanību, neveriet vaļā e-pastus, neatbildiet uz telefona zvaniem, vienkārši – izslēdziet savus gadžetus.

Speriet pavisam maziņu soli pretī klusai un piepildītai dzīvei. Jūs redzēsiet, kā tā mainīsies, ja to darīsiet regulāri.

_{Avots - he-golbii.ru
Tulkoja - Ginta FS}