/nginx/o/2018/07/05/8064425t1h0cd4.jpg)
Kad kāda jauna sieviete Nikaragvā sāka izturēties dīvaini, tā vietā, lai vērstos pēc palīdzības pie psihiatra, ģimene viņu nodeva ciema mācītāja rokās. Viņš solīja no sievietes izdzīt «dēmonus», taču pēc nedēļu ilgas badināšanas un dedzināšanas viņas dzīvība izdzisa. Raidorganizācija BBC devās uz Vilmas Truhiljo dzimto ciemu pētīt, kā seksisms, māņticība un neizglītotība noveda pie psihiski slimas sievietes nāves.
25 gadus vecajai Vilmai sāka rādīties halucinācijas un viņa runāja ar sevi. «Viņa teica dīvainas lietas,» atceras viņas radiniece Anhela Garsija. «Viņa savai māsai stāstīja, ka dzemdēs nevis bērnu, bet gan čūsku. Viņa raudāja, krita ceļos, runāja par velnu. Nekad viņu tādu nebiju redzējusi.»
Elkortesalas ciems, kurā Vilma dzīvoja, atrodas lietusmežā Nikaragvas ziemeļaustrumos. Ceļš līdz tuvākajam ārstam prasītu gandrīz visu dienu, tāpēc ģimene bija atvieglota, kad palīdzēt pieteicās 23 gadus vecais mācītājs Huans Roča no evaņģēliskās baznīcas, kurai Vilma nesen bija pievienojusies. Roča un viņa sekotāji aizveda jauno sievieti uz Dievišķās vīzijas baznīcu kalnos. Tur viņa tika turēta vairākas dienas - bez ūdens un pārtikas, kamēr baznīcas sekotāji skaitīja lūgšanas.
Sestajā dienā viena no ticīgajām paziņoja, ka Dievs viņai esot teicis - dēmonus var padzīt ar uguni. Roča un vēl apmēram desmit viņa sekotāji ķērās pie darba. Kamēr vieni būvēja sārtu, citi vāca malku. Vilmu izvilka no baznīcas un piesēja pie guavas koka līdzās ugunskura vietai. «Es miršu, es miršu!» kliedza Vilma. Sievietes kliedzienus sadzirdēja viņas 15 gadus vecā māsa, kura tobrīd baznīcā lūdzās. Vecākie cieminieki viņai teica, ka māsa drīz tikšot glābta un viņas ciešanas beigsies. Pagāja vairākas stundas, kamēr viens no notikušā aculieciniekiem lika māsai pasaukt kādu palīgā.
«Viņu dedzināja,» teica pusaudze, atskrējusi uz Garsijas viensētu. Kad Vilmas tēvs Katalino Lopess Truhiljo ieradās notikuma vietā, viņš savu meitu atrada kailu guļam uz zemes. Apdegumi klāja 80% viņas ķermeņa, taču sieviete pēdējiem spēkiem turējās pie samaņas un lūdza ūdeni.
Vilmu nogādāja Garsijas mājās, kur bija arī viņas piecus gadus vecais dēls. Ģimene no šūpuļtīkla un diviem mietiem uztaisīja improvizētas nestuves un nesa Vilmu cauri lietus mežam un pāri upītēm, līdz beidzot nogādāja viņu Rositas slimnīcā. Taču viņas savainojumi bija pārāk nopietni, lai vietējie ārsti ar tiem varētu tikt galā. Vilmu aizveda 30 kilometrus attālo lidostu, no kuras viņa izlidoja uz Nikaragvas galvaspilsētu Managvu. Taču bija jau par vēlu. Vilma nomira 2017.gada 28.februārī no plaušu tūskas; viņas plaušas piepildījās ar asinīm un vairāki orgāni beidza funkcionēt.
«Svētais gars viņu pacēla, un viņa iekrita ugunī»
Nikaragva ir pieredzējusi dažādus vardarbīgu noziegumu gadījumus, taču tā dēvētais eksorcisms šokēja sabiedrību. Rositā ieradās lērums žurnālistu, preses fotogrāfu un operatoru.
«Kāpēc tu viņu dedzināji?» televīzijas sižetā žurnālists jautā 23 gadus vecajam mācītājam Ročam, kurš ekrānā izskatās vēl jaunāks par saviem gadiem.
«Nē, nē,» viņš atbild. «Svētais gars viņu pacēla, un viņa iekrita ugunī.»
«Viņa pieļāva kļūdu,» piebalso Ročas masas vīrs Franklins Harkvins. «Viņai bija dzīvesbiedrs, bet viņa pieļāva kļūdu ar citu vīrieti.»
Ročam, viņa brālim Pedro Hosē, māsai Tomasai un viņas vīram Harkvinam tika izvirzīta apsūdzība par nolaupīšanu un slepkavību. Tādos pašos noziegumos tika apsūdzēta arī Esneida Orosko - sieviete, kura piedzīvoja «atklāsmi» par šķīstīšanu ugunī. 9.maijā tiesnesis visiem apsūdzētajiem piesprieda cietumsodus no 30 līdz 36 gadiem.
Neviens tā arī neuzzinās, kāpēc Vilma sāka uzvesties neadekvāti. Ciemā klīda baumas, ka viņu sazāļoja un izvaroja kāds ietekmīgs vietējais vīrietis - šā iemesla dēļ evaņģēliskās baznīcas sekotāji Vilmu vainoja laulības pārkāpšanā, izpludinot robežu starp izvarošanu un labprātīgu stāšanos seksuālos sakaros. Taču šīs baumas tā arī netika apstiprinātas.
«Nogalināja tāpēc, ka viņa bija sieviete»
Vilmas nāve un tai sekojošā tiesa plaši tika atspoguļota medijos, turklāt nevis kā vienkārša slepkavības lieta, bet gan femicīds. «Femicīds ir naida motivēts noziegums,» saka sieviešu tiesību aktīviste Magalja Kintana. «Tas nozīmē - tevi nogalina tāpēc, ka esi sieviete. Varbūt to izdara partneris. Varbūt pirms tam sievieti izvaro vai viņai vardarbīgi uzbrūk.»
Kintanas pārstāvētās organizācijas «Katoļi par tiesībām izvēlēties» dati liecina, ka 2017.gadā Nikaragvā fiksēts 51 femicīda gadījums. Terminu 70.gados ieviesa ASV dzīvojošā feministe Daiena Rasela, tajā ietverot gan raganu dedzināšanu, gan «goda slepkavības», gan arī seksuāli izmantotu sieviešu nāvi no seksuāli transmisīvajām slimībām vai pēc nelegāli veiktiem abortiem.
90.gados Meksikā tika pieredzēts vardarbības vilnis pret sievietēm, kā rezultātā 18 valstīs - tai skaitā Nikaragvā - femicīds tika iekļauts likumdošanā kā atsevišķs noziegums. Taču Nikaragvas likumdošana šo normu ļauj piemērot tikai tādā gadījumā, ja upuri un varmāku saistījušas intīmas attiecības.
Velns, burvestības un māņticība
Nikaragvas sieviešu tiesību aktīvisti ne reizi vien nonākuši konfliktā ar reliģiskajām aprindām - kā katoļu, tā evaņģēliskajām baznīcām. Nikaragvas valdība - kuras sauklis ir «kristietība, sociālisms, solidaritāte», pēdējos gados galvenokārt pieslējusies reliģisko autoritāšu pozīcijai, piemēram, 2006.gadā ieviešot pilnīgu abortu aizliegumu.
Taču pēc Vilmas slepkavības Nikaragvas parlaments krimināllikumā iekļāva jaunu normu par nogalināšanu «reliģiskā fundamentālisma vārdā», par ko pienākas cietumsods no 35 līdz 30 gadiem.
«Reliģiskā brīvība nevar būt pārāka par pamata cilvēktiesībām,» norāda kapuciešu mūks Bermans Banss no Elramas apgabala. Reliģiskā fundamentālisma negatīvo iespaidu viņš redz pats savā draudzē. Piemēram, velns tiek vainots pie visa - sākot ar narkotiku lietošanu un beidzot ar homoseksualitāti.
«Varētu šķist, ka Vilmas stāsts ir izolēts gadījums, taču tam ir auglīga augsne sociālā, ekonomiskā un kulturālā līmenī,» viņš saka. «Neizglītotos lauku ciematos cilvēki pievēršas burvestībām un fantāzijām. Un, kad viņi atrod kādu, kurš prot lasīt, šim cilvēkam ir liela vara.»
23 gadus vecais Elkortesalas mācītājs Roča pabeidzis tikai četras klases, taču ar to pietika, lai iegūtu cieņu pārējo ciematnieku acīs. Banss uzskata, ka pie Vilmas nāves noveda dažādu faktoru saspēle: ciemā valdošais izglītības trūkums, tolerance pret vardarbību pret sievietēm, reliģisko līderu varas un pārākuma izjūta, kā arī kaunināšana par garīga rakstura problēmām.
Daži uzskata, ka traģēdija radījusi nelielu cerību, ka iespējamas pārmaiņas sabiedrības attieksmē. Taču citi nelolo cerības, ka viens gadījums var izmainīt gadsimtu gaitā iesakņojušos domāšanu. «Pa retam kāds ekstremāls gadījums izraisa plašu reakciju,» norāda Kintana. «Bet vardarbīgi nāves gadījumi turpinās.»
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)