Pakārt tautumeitu, apēst sevi. Mākslinieks ar «plānu ādu»

Jaunie intelektuāļi multimākslinieku Artūru Bērziņu mīl. Mākslas pazinēji viņu raksturo kā huligāniski izsmalcinātu, provokatīvu, šokējošu. Lai kā arī būtu, Bērziņa oriģinālo stilu ne ar vienu citu sajaukt nevar. Spēlējoties ar kultūras kodiem, motīviem un simboliem, viņš skatītāja apziņā izraisa īssavienojumu. Viņš citē, ironizē, savanda priekšstatus, uzplēš rētas. Bērziņa darbos ārprātīgā kokteilī sajaucas vērtības, morāles pieņēmumi un atšķirīgas emocijas, radot psiholoģisku diskomfortu. Sapnim līdzīgi sižeti, maģiski tēli, erotisms, gotiska estētika, smalkas dekorācijas, ēnas, skaudra romantika - tas viss viņa darbos ir; vēl vairāk – tas, ko sajūti tikai tu.

«… tāpēc, ka Annuška eļļu jau izlējusi»

Debesīm pārvilcies pelēks mākoņu jumts, smalks, nepārtraukts lietus sašvīkā pasaules ainu. Piebraucam pie tipveida daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonā, kur Artūrs ne vien dzīvo, bet arī strādā. Nē, viņam nav milzīga, plaša studija. Savādie, maģiskie darbi top nelielā istabā ar skatu uz pagalmu, pa kuru siro ielas kaķi. Skaistie, glancētie sieviešu tēli, kas lūkojas no gleznām, šķiet, te nokļuvuši nejauši no citas realitātes.

Kad sāku runāt par gotu subkultūru, Artūrs iesmejas - viņš to sen jau «pārslimojis». Un tomēr viņā jaušama gotiskās estētikas klātbūtne - melni cirtaini mati, kas aptver bālu sejas ovālu, tumšas acis.

Iespējams, ka viss sākās toreiz, kad Artūrs vēl bija autiņos. Viņa vectēvs – spilgta, spēcīga personība, gleznotājs Semjons Jevdajevs, pamanīja bērna vērojošo skatienu un noteica: «Ģimenē piedzimis mākslinieks!» Drīz vien kļuva skaidrs, ka Artūrs atšķiras: bērns bija vārgs – ar iedzimtu, smagu sirdskaiti.

Maskavas labākie ārsti grozīja galvu un lielas cerības nedeva: nodzīvos līdz 12, varbūt 15 gadu vecumam, ne ilgāk.

Kardioloģija Padomju Savienībā vēl nebija sasniegusi tādu līmeni, lai varētu operēt kombinētas, iedzimtas sirdskaites. Tomēr slimībai bija savi plusi – puikam «bija brīvs laiks no skraidīšanas pa pagalmiem», toties atliku likām laika pētīt, lasīt, iedziļināties. Artūrs auga mākslinieciskā vidē – sienas klāja Renesanses un baroka laika mākslinieku reprodukcijas, svēto mocekļu tēli un krusti. Ieraudzījusi, ka dēls zīmē krucifiksus, galvaskausus, skeletus un čūskas, mamma nespēja valdīt asaras.

Gāja laiks, un pēc vairākām nejaušām sakritībām, ko varētu raksturot ar Volanda frāzi «Meistarā un Margaritā»: «… tāpēc, ka Annuška eļļu jau izlējusi», Artūrs 1991. gadā nokļuva Amerikā, kur viņam tika veikta ļoti sarežģīta sirds operācija. Artūram četru sirds kambaru vietā ir divi – iespējams, vienīgajam Latvijā.

«Tas manī kaut ko mainīja – cik apzināti, nezinu, bet zemapziņas līmenī pilnīgi noteikti. Turklāt bērnību pavadīju slimnīcās, kas stipri determinēja manu personību,» stāsta Artūrs.

«Uzskatu, ka smagi pārdzīvojumi, kaut kā pārvarēšana cilvēka eksistencei, tā iekšējai, dvēseliskajai kustībai ir ārkārtīgi svarīgi.»

Ar to liktenīgās sakritības nebeidzās. Piemēram, kad Artūram bija 13, 14 gadi, viņa mīļākā grupa bija «Cradle Of Filth». Pēc 20 gadiem gadiem viņš saņēma e-pasta vēstuli no britu ekstremālās metāla komandas līdera Denija Filta, kurš rakstīja, ka interneta tālēs ieraudzījis Artūra darbus, un jautāja, vai mākslinieks nevēloties sadarbību. Tā viss sākās: kā pasakā! Nu jau vairākus gadus grupas izlaistajām platēm ir Artūra veidotais dizains. Viņa veikums ir videoklips dziesmai «Heartbreak And Seance».

Jutekliskā teritorija

Patiesībā ir divi gleznotāji Bērziņi – Arturs un Artūrs. Katrs ar savu raksturīgo, nesajaucamo un ļoti atšķirīgo stilu. Kopējais abiem ir interese par Rietumu filozofiju. «Kādreiz mani aizrāva budisms, bet es to ātri pārslimoju, jo, jā, es tajā saskatīju virzību nekurienē,» ar vieglu aroganci paskaidro Artūrs.

Mākslinieka darbos robežas tiek nojauktas, kultūras, reliģijas sajaucas - hinduisma dievība latviski sentimentālā ietērpā, japāņu māksla smagnējā vilnas tautastērpā. Ha, un kāpēc gan ne?

Nacionālo romantismu viņš sakausē kopā ar japāņu erotisko mākslu šibari, liekot puskailai latviešu tautumeitai karāties virvēs, kas griežas miesā.

Erotiskas noskaņas piešķiršana tautastērpam savā ziņā atbrīvo enerģiju, parāda, ka uz lietām var skatīties citādāk.

«Tas ir par to, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies,» paskaidro Artūrs. «Uzskatu, ka tradīcijai jāatrodas mijiedarbībā ar progresu, jo, pastāvot atsevišķi, šie pretpoli katrs aizved savos neceļos. No otras puses, es spēlējos ar kultūras kodiem, veidojot jaunu saturu – dažādu populistisku priekšstatu vai citu aktuālo procesu metaforas, bet saprotu, ka skatītājs var šo kombināciju interpretēt pēc saviem priekšstatiem. Katram manam darbam ir vēstījums, bet es to neuzspiežu. Kāds sasietās tautumeitas uztvers kā Latvijas situāciju, cits kā Latviju ar samocītu pašidentifikāciju. Man pašam otrs variants ir tuvāks, jo tikai no mums ir atkarīgs, kā tiekam galā ar problēmām, kas ir mūsos. Tāpēc, ka pašidentifikācijas idejas lielā mērā ir prāta konstrukcijas. Kultūra kā tāda ir prāta konstrukciju kopa, ko mēs izveidojam, lai izdzīvotu šajā pasaulē. Uzskatu, ka daudzas konstrukcijas, ko esam radījuši, ne vienmēr nāk mums par labu,» skaidro Artūrs.

«Viss, kas ir sakrālajos plauktos, kam nedrīkst pieskarties, pārakmeņojas.»

Skatoties uz Artūra darbiem, nāk prātā tādi zemapziņas dzīļu «uzšķērdēji» kā Kafka, Po, Dostojevskis. Tajos nolasās kaut kas no Viskonti, Grīneveja, Trīra un Linča vizuālās loģikas un simboliem.

Tomēr Artūrs apvainotos, ja viņa darbos meklētu saistību ar «Greja 50 nokrāsām» - pārāk primitīvi, virspusēji. Mazliet «siltāk» būtu 1974. gada «Nakts portjē», 1972. gada «Pēdējais tango Parīzē» vai 2000. gada «Ar marķīza de Sada spalvu».

Saka, ka kailums ir instruments, ar ko radīt mākslu un politiku. Artūra darbu atslēga ir viegli pornogrāfisks sievietes kailums. Kāpēc nav erotiska vīrieša kailuma? «Katrs mākslinieks attēlo to, kas viņu iedvesmo. Uzskatu, ka sieviete ir skaistāka par vīrieti. Ne velti analītiskajā psiholoģijā dvēsele ir anima, nevis animus, kas savukārt apzīmē garu. Jutekliskā teritorija, emocijas – tas ir sievišķais aspekts katrā no mums,» turpina Artūrs.

Cirvis, kas grauj ledu mūsos

Jāteic, ka Artūrs Bērziņš ir ražīgs mākslinieks – izstādes un performances seko viena otrai, visam pa vidu pasūtījuma darbi. Turklāt viņš sevi ir pieteicis rakstniecībā (grāmata «Visuma vērpēji») un režijā.

Artūrs pats saka: «Es daru tik daudz, lai ir iztikas minimums un varu ieguldīt mākslā. Vairāk man nevajag, jo varu izpušķot dzīvi, gremdējoties jaunradē.» Nē, Latvijā ar tīru mākslu izdzīvot nevar! Vietējā tirgū viņa vienīgais pasūtījuma darbs ir grāmatu dizains. Artūra rokraksts manāms uz Stīvena Kinga grāmatu vākiem. «Latvijas situācija pēc visiem parametriem nav dzīvespriecīga.» Artūrs saka - lai gan nodala radošos projektus no pasūtījuma, neko, kas, pēc viņa domām, nav izdevies perfekti, viņš pasaulē nelaiž – haltūras netaisa.

Artūrs bērnībā gremdējās Andersena, pēc tam Remarka grāmatu lappusēs. Vēlāk viņš devās cauri Po un Kafkas eksistenciālu skumju caurstrāvotajiem labirintiem. Ne velti viņa ezis (jā, jā, īsts un dzīvs!) nosaukts Po dzejoļa varones Lenoras vārdā.

Kad ap gadu tūkstošu miju postpadomju telpu sasniedza gotiskās subkultūras otrais vilnis, Artūrs tajā tika ierauts, tomēr dekadentiskā estētika viņam ātri apnika, jo pārvērtās par klišeju kopumu, bet viņam «kā iedzimtam nonkonformistam» tas uzreiz izraisīja nepatiku.

«Tomēr šis minors nekur no manis nav pazudis, lai gan uzskatu sevi par samērā laimīgu cilvēku tajā ziņā, ka man ir kur paslēpties no pasaules smaguma un vulgaritātes – Platona radošajā dimensijā.»

«Novecojušajā Freidā kaut kas tomēr ir...» prāto Artūrs, paskaidrojot, ka šobrīd zinātnē terminu «zemapziņa» un «apziņa» vietā tiek lietota pirmā un otrā kognitīvā sistēma – otrā veidojas empīriskas pieredzes rezultātā, pirmā ir arhaiskā, izveidojusies desmittūkstoš gadu pirms kognitīvās revolūcijas, un to veido ģenētiski mantota informācija. «Mēs nevaram ignorēt dabu - mums jārēķinās ar abām sistēmām!»

Varbūt tāpēc fizioloģiski tiešie, asiņainie skati Artūra darbos ir kā iekšējās pasaules, imanentā burtiskojums. «Ja man saka, ka esmu provokatīvs, manī rodas vēlme nepiekrist, jo tas man nav pašmērķis.» Tomēr, citējot Francu Kafku, vārda «grāmata» vietā viņš liek «māksla» un saka: «Māksla ir cirvis, ar ko graut ledu mūsos.»

Artūrs saka, ka katram viņa darbam ir autonoms vēstījums, katram ciklam sava koncepcija. Lai gan viņa agras jaunības un vēlākie darbi atšķiras, kopumā tie ir viegli atpazīstami. Ap 2008. gadu darbā «Līdzsvars» ir krāsota blondīne, kuplām krūtīm kā belašu tirgotāja, kas iemieso populāro kultūru; kārns mācītājs melnā tērpā kā sistēma, starp viņiem cilvēka siluets mērķa centrā, kas asociējas ar krustā sisto Jēzu, – kāds, kas spēj pārkāpt personiskajām interesēm, zaudēt materiālās vērtības iekšējas brīvības vārdā.

Artūrs atver lielu koferi, no kura kā no brīnumu tarbas izveļas veikala - simulakra sapņainā prece. Harakiri cīsiņi, spageti – mutanti, piens, slaukts tieši no sievietes krūtīm rīta pārslām, Pussy snacks utt. Mākslinieks apzināti salicis pretrunīgus psiholoģiskos kodus, izraisot skatītājā kognitīvu disonansi.

Savukārt patērētājsabiedrības kritika Bērziņa darbos parādās kā atgādinājums par informatīvo fast food – ieroci cīņā par mūsu domāšanu un izvēli.

«Šajā laikmetā vairs nav elites – ir sistēma, aiz kuras neviens nestāv, jo tā ir pati par sevi. Vienkāršota informācija lielos daudzumos uz mūsu apziņas metabolismu iedarbojas tāpat kā fast food uz ķermeņa metabolismu.»

Par to, ka vajadzības tiek radītas mākslīgi, bija performance «Eshatoloģija», kurā cilvēki nogrieza gabaliņu no savas miesas, uzcepa un apēda. «Mēs savā garīgajā izaugsmē esam sasnieguši virsotni modernismā un šajā pīķī nokļuvuši līdz inerces nullei. Bet tagad ar mežonīgo patērēšanas stihiju neapzināti tiecamies uz pašiznīcību, jo caur patērētāja mentalitāti apēdam paši sevi.»

Cita performance ar nosaukumu «Iniciācija»: uz āķiem paša miesā pakārts vīrietis latviešu tautastērpā, kurā bez fiziskas nepatikas un drebuļiem gandrīz nav iespējams skatīties. «Tas ir vēstījums par to, ka, jā, čekas maisi ir jāatver, bet jāsaprot, ka daudzi no šiem cilvēkiem, kuru vārdi tajos ir, bija un joprojām ir salauzti, bet salauztus cilvēkus var vadīt un šantažēt arī šobaltdien. Jāapzinās, ka čekā tolaik strādāja intelektuālā elite, kas zināja, kā manipulēt. Ir jāielūkojas vēsturē, jāpieņem, ka tā bija, un jāiet tālāk,» stāsta mākslinieks.

Pasaulē «bez jumta»

Artūram svarīgs ir iekšējās brīvības jēdziens. Tomēr par brīvību viņš runā kā par atbildību, jo «tikai caur atbildību mēs varam būt iekšēji brīvi». «Patiesa brīvība ir tad, kad tu pārvaldi savas iekšējās frakcijas.

Ja tu vienkārši ļaujies, tad tā ir kalpošana iegribām. Par savu personisko brīvību esmu daudz maksājis, bet apzinos: kamēr esmu dzīvs, viss var mainīties.

Savu patieso dabu mēs uzzinām tā sauktajā patiesības brīdī. Bieži vien esmu iestājies pret kopējo noskaņu, uzskatot, ka tā ir amorāla, un esmu par to samaksājis, bet nenožēloju. Es zinu, ka dažreiz man pietrūkst iekšējā mugurkaula būt skarbākam.

Es apzinos, ka ir jautājumi, kuros esam fizioloģiski determinēti. Tās ir bailes, trauksme, depresija. Es esmu laimīgs cilvēks, bet man ir ļoti plāna āda.

Es dzīvoju laikmetā, kad nav skaidrs, kur meklēt dzīves jēgu, bet intuīcija man saka, ka tāda ir, un mana intuīcija ir spēcīgāka par apziņu. Citādi – kā tad tā, bez kaut kā vairāk? Tad jau mēs dzīvojam pasaulē bez jumta. Sartrs pasauli tā arī redzēja - kā absurdu, un šādā kontekstā viņam taisnība. Bet viņa problēma, manuprāt, bija tā, ka viņš atteicās no intuīcijas un izvēlējās uzticēties tikai tam, ko var izmērīt. Intuitīvā ceļa noliegums vispār ir Rietumu civilizācijas nelaime, kura ir saprotama pēc 20. gadsimta katastrofas. Jā, ar intuīciju var aiziet neceļos, bet pilnīgi bez tās arī nevar.»

Artūrs uzskata, ka dažādas šobrīd populārās ezotēriskās kustības un garīgās prakses tas pats informatīvais fast food vien ir, jo tās visas ir ērtas. Turpretim reliģiju sāls ir neērtumā. «Tās ir veids, kā disciplinējam sevi, tomēr ir daba, ar ko jārēķinās. Es uz reliģijām lūkojos skeptiski, bet saprotu, ka arī bez tām nekā nebūtu.»

Pārliecība, ka mums jebkurā mirklī neuzvelsies uz galvas ķieģelis, iekšējā sajūta, ka viss tiek kontrolēts, ir iracionāla.

Sarunas noslēgumā Artūrs saka, ka viņa dzīvē beidzies vēl viens etaps. Tagad viņa vēlme ir iet ārpus komforta zonas, lai vairāk eksperimentētu ar formu, nevis saturu.