Cilvēki atskatās, skrien un ķeras pie pogām, prasa, vai drīkst nofotografēties. Ļoti pozitīvi tas viss ir. Ir ticējums, ka skursteņslauķis nes laimi, un visi grib tai pogai pieskarties.
Tas gan ir labs ticējums.
Tam apakšā nav kaut kāda nauda vai bagātība. Tā laime ir, kad skursteņslauķis atnāk un, iztīrot mājā skursteni, pavardu, padara ģimeni laimīgu. Var pagatavot ēdienu. Tādā ziņā tā laime izpaužas.
Vai jums pašam ir māceklis?
Man bija māceklis – mans brālēns. Es gan tad vēl nebiju meistars, par zelli strādāju. Viņš kādus divus gadus nostrādāja un tad pats dabūja zeļļa diplomu.
Vai iepriekš strādājāt kādā citā profesijā?
Pirms šī darba arī mūrēju skursteņus. Līdz galam izpratu skursteņa uzbūvi, kas ir tikai un vienīgi pluss. Tāpat uz dažādiem kursiem aizeju, piemēram, gāzes kursiem, kur mūs apmāca par jaunajiem noteikumiem – kā uzstādīt gāzes katlus.
Kā jums šķiet, vai skursteņslauķa profesija kādreiz varētu izzust, ņemot vērā, ka daudzās nozarēs notiek tehnoloģiskā attīstība?
Noteikti nē. Tehnoloģiskā attīstība varētu tikai atvieglot skursteņslauķa darbu, bet aizstāt noteikti ne. Pirmkārt jau tādēļ, ka skurstenis ir atsevišķa daļa mājā. Lai mājā varētu dzīvot, skursteņslauķim ir jāapskatās, kā skurstenis ir izbūvēts, un jādod atzinums, ka tas ir derīgs un nododams ekspluatācijā. To neviens aizstāt nevar.
Otrkārt, teorētiski cilvēks pats var tīrīt skursteni. Laukos droši vien kaimiņš nāk un tīra, bet Rīgā tā nav. Kurināmais nākotnē nomainīsies, bet darbs tāpat paliks, jo arī ierīcēm, kurām it kā skursteni tīrīt nevajag, rodas problēmas. Piemēram, gāzes katlam var gadīties, ka skurstenī trūkst vilkmes un katls slēdzas ārā. Tur ir jāsaprot, kāda ir problēma, un tad ir nepieciešams skursteņslauķis.