/nginx/o/2018/07/05/8072976t1h8b81.jpg)
Šaha lielmeistars Garijs Kasparovs pēc karjeras noslēgšanas kļuva par politisko aktīvistu, kurš bieži kritizējis pašreizējo Krievijas valsts galvu Vladimiru Putinu. Tuvojoties Krievijas vēlēšanām, viņš žurnālā «The Weekly Standard» dalās pārdomās par Putina piekopto politiku, kā rezultātā viņa uzvara gaidāmajās vēlēšanās kļuvusi neizbēgama.
«18.martā Krievijas populārais līderis Vladimirs Putins tiks pārvēlēts uz vēl vienu sešu gadu termiņu prezidenta amatā. Tā vienlaikus ir gan vienkārša fakta konstatācija, gan arī pilnīga nepatiesība,» raksta Kasparovs. Tā ir nepatiesība, jo nekādas «reālas izvēles» nemaz nav, viņš uzsver.
«Kad es 2005.gadā aizgāju no profesionālā šaha, lai pievienotos Krievijas prodemokrātiskajai kustībai pret Putinu, bieži saņēmu jautājumu, vai šahista pieredze man palīdzēs politikā. Es vienmēr atbildēju, ka tā man nepalīdzēs it nemaz, jo šahā ir nemainīgi noteikumi un neparedzami rezultāti, bet Krievijas politikā viss ir otrādi. Tas ir vēl jo patiesāk šodien, kad noteikumi ir tādi, kādus nu Kremlis šajā dienā ir izlēmis, bet iznākums ir bijis zināms jau gadiem ilgi,» norāda Kasparovs, piebilstot, ka vēlēšanu kampaņas domēns «putin2018.ru» esot ticis reģistrēts jau 2010.gadā.
«Saukt šīs par vēlēšanām - tas sagandē nozīmi vārdam, ko vajadzētu godāt,» uzstāj Kasparovs. «Taču brīvās pasaules mediji turpina runāt par «vēlēšanām» tādās diktatūrās kā Putina Krievija, jo to vārdu krājumā nav citu apzīmējumu - un nedemokrātiski režīmi to ļoti labi izmanto. Pat Putina saukšana par «prezidentu» ir labākajā gadījumā nepareizi un sliktākajā - riebīga propaganda. Manā vārdnīcā teikts, ka prezidents ir «ievēlēts republikas vadītājs», taču Putins nav ievēlēts un Krievija nav republika. Varbūt viņš bija prezidents, kad pirmoreiz nāca pie varas 2000.gadā. Bet kopš 2012.gada, kad viņš nekonstitucionāli atgriezās prezidenta amatā pēc tam, kad bija ļāvis Medvedevam četrus gadus sildīt krēslu, neatdodot ne kripatu no savas varas, nav pilnīgi nekādu šaubu, ka Putinu vajadzētu vienkārši saukt par diktatoru.»
Autokrātiskos režīmos jēdzieniem «aptaujas» un «popularitāte» ir krietni citādāka nozīme nekā demokrātijā, un šī ir vēl viena nepatiesība Krievijas vēlēšanu kontekstā.
«Uz jautājumiem par Putina «popularitāti» man patīk pārjautāt: vai restorāns ir uzskatāms par populāru, ja tas ir vienīgais ciemā un visas pārējās ēstuves tikušas nodedzinātas līdz ar zemi?» retoriski jautā Kasparovs.
Tas nenozīmē, ka diktators vai viņa režīms nebauda tautas atbalstu, tomēr pēc «18 gadiem personības kulta un nepārtrauktas propagandas, kas Putinu attēlo kā pusdievu, kas Krieviju sargā no ienaidniekiem iekšpus un ārpus Krievijas», ir grūti definēt, ko tad īsti šis atbalsts nozīmē, raksta Kasparovs.
«Brīvā sabiedrībā vēlēšanu diena ir rezultāts ilgam demokrātiskam procesam, kas atkarīgs no neiegrožotu mediju pieejamības, taisnīgiem noteikumiem, debatēm un tamlīdzīgi, bet neviena no šīm lietām Krievijā nepastāv jau gandrīz 20 gadus. Postulāti, ka Putins 18.marta vēlēšanās uzvarētu arī tad, ja tās būtu godīgas, ir bezjēdzīgi. Ja viņš un viņa politika patiešām būtu populāri, viņam nevajadzētu ieguldīt tik daudz naudas un pūļu, lai ietekmētu medijus, izslēgtu sāncenšus un blēdītos lielās un mazās vēlēšanās,» uzskata Kasparovs.
Svētdien, 18.martā, Krievijā notiek prezidenta vēlēšanas, par kuru iznākumu tikai retajam ir šaubas. Saskaņā ar Krievijas valdības aptauju aģentūras prognozi, par Putinu savu balsi varētu atdot 69% vēlētāju.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)