Nāvessods – letālā injekcija. Kāds ir process?

Kopš tā laika nāvessoda veidi Amerikā ir mainījušies zibens ātrumā: šaušana, kāršana, elektriskie krēsli un gāzes kambari – visi šie veidi reiz ir kalpojuši kā labākais noziedznieku iznīcināšanas veids. Tomēr kopš 1980. gada visus šos nāvessoda veidus ir aizstājis viens, šķiet, vishumānākais veids – letālā injekcija.

Kā vēsta izdevums «All That Is Interesting», letālā injekcija kā nāvessoda veids tika ierosināta jau 19. gadsimtā, tomēr lielu interesi varas iestādēs tā neraisīja. Vēlāk letālās injekcijas koncepts uzplauka nacistiskajā Vācijā, tomēr tās letālās injekcijas, kādu mēs pazīstam šodien, pamati tika likti 1977. gadā, kad mediķis Džejs Čepmens (Jay Chapman) izdomāja humānu veidu, kā izpildīt nāvessodu noziedzniekiem.

Kā rakstīts grāmatā «So Long as They Die: Lethal Injections in the United States», Čepmens radīja metodi, kuras laikā ieslodzītā vēnā kopā ar sāls šķīdumu tiek ievadīts ātri reaģējošs barbiturāts un paralizējoša ķimikālija.

Ar to letālā injekcija bija dzimusi, tomēr – kā tieši norisinās viss nāvessoda process?

Vispirms subjekts tiek sagatavots procedūrai. Tiek dezinficēti instrumenti un injicēšanas vieta uz ķermeņa. Tad tiek sagatavots letālais šķīdums no trīs sastāvdaļām – parasti tas sastāv no nātrija tiopentāla, pankuronija bromīda un kālija hlorīda.

Nātrija tiopentāls ir anestētisks līdzeklis, kas nomierina cilvēku un padara procedūru nesāpīgu. Tas burtiski atvieno prātu no ķermeņa un pietiekamā daudzumā izraisa bezsamaņu. Šīs vielas iekļaušana letālajā injekcijā Amerikā ir pieņemta tikai dažus pēdējos gadus.

Pankuronija bromīds savukārt izraisa ķermeņa paralīzi, bloķējot signālus starp nerviem un muskuļiem, lai ķermenis procedūras laikā būtu nekustīgs.

Visbeidzot organismā tiek ievadīts kālija hlorīds, kas aptur sirdi. Pēc kālija hlorīda ievadīšanas cilvēks saglabā dzīvību vēl desmit minūtes un tad mirst.