Aicina balsot, lai Latvija būtu ne tikai neatkarīga demokrātiska republika, bet arī zaļa valsts

Viņa uzsver: kurš no mums gan ir neatkarīgs, jo katru dienu esam atkarīgi no tā, kādu gaisu ieelpojam, kādu ūdeni dzeram, kādu pārtiku lietojam uzturā, kādi būs likumi un mūsu saistības, tādējādi šie abi jēdzieni neeksistē to tiešajā absolūtajā definējumā. Tie ir filozofiski, tāpat kā zaļas valsts jēdziens, to saprotot kā valsts ilgtspēju.

Viena no jomām, kurā, pēc ekspertu domām, ir samilzušas vides problēmas, ir lauksaimniecība. Neviens arī nešaubās, ka brīdī, kad no vārdiem būs jāpāriet pie darbiem, tas prasīs ievērojamus finanšu resursus. Eiropas Parlamenta (EP) deputāte akcentē, ka sākotnēji tās noteikti būs investīcijas, piemēram, lai no intensīvās lauksaimniecības pārietu uz bioloģisko, taču jāņem vērā arī pasaules pieprasījums pēc ekoloģisko tīras pārtikas. «Iedomājoties kaut Indijas vai Ķīnas tirgu, kur cilvēki vēlas šādu produkciju, bet viņiem pašiem nav iespēju tādu ražot, tāpēc investīcijas atmaksāsies pēc noteikta laika,» argumentē Inese Vaidere.

EP deputāte arī vērsa uzmanību uz ārkārtīgi lielo pārtikas apjomu, kas nonāk atkritumos. Tās saražošanai nepieciešamie finanšu resursi esot līdzvērtīgi gada Eiropas Savienības budžetam. «Vispirms jārada cilvēkiem vēlme pirkt mazāk. Te varētu līdzēt tas, ka veikalos būtu pieejami mazāki iepakojumi. Es arī bieži esmu projām, tāpēc labprāt iegādātos pārtiku mazākā apjomā. Šāds piedāvājums varētu būt aktuāls arī jauniešiem un vientuļajiem pensionāriem. Tāpat vajadzētu vairāk plānot savus iepirkumus un budžetu – biežāk doties uz veikalu, izvēloties svaigu pārtiku, nevis nopirkt to divām nedēļām,» tā par iespējamiem risinājumiem izmestās pārtikas apjomos saka EP deputāte.

Starp idejas piekritējiem ir arī medicīnas jomas speciālisti, kuri uz šiem vides jautājumiem raugās no sabiedrības veselības perspektīvas, un arī šajā jomā šobrīd ir sasniegts krīzes punkts. Ģimenes ārste un Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente Ilze Aizsilniece vērš uzmanību, ka uz vienu iedzīvotāju gadā tiek izlietoti 200 kilogrami minerālmēslu. «Trakums, ka savā sētā, kur starp flīzēm aug sūnas, cilvēki ber ķīmiju, nepadomājot, ka tas viss nonāk augsnē. Pēc tam blakus cenšas audzēt zemenes, ar kurām baro savus bērnus. Bet tas viss taču nonāk viņu organismos, tāpēc vajadzētu padomāt, kādas ir mūsu prioritātes,» uzsver ārste. Tāpat viņa stāsta, ka plastmasa un sadzīves atkritumi satur vismaz 800 dažādas ķīmiskas vielas, kurām ir kancerogēna iedarbība, tāpēc jāaizdomājas, ka plastmasu un vecas mēbeles ar lakas pārklājumu dedzināt nedrīkst, jo tādā veidā nodarām ļaunumu mūsu veselībai.

Nobalsot par šo iniciatīvu iespējams portālā TVNET, un idejas autori sola rosināt arī diskusiju par to, kādas izmaiņas ir nepieciešamas likumdošanā, ko precīzi definē jēdziens «zaļš» un kādu vēlamies redzēt mūsu valsti nākamajos 100 gados.