Nežēlīga pieredze: kad cerības uz labāku dzīvi Eiropā pārvēršas verdzībā

CNN ar Viktoriju pirmo reizi tikās pagājušā gada oktobrī - vien dažas dienas pēc tam, kad viņš tika izglābts no verdzības Lībijā. Pēc tam viņš tika ievietots migrantu izmitināšanas centrā, kur bija spiests gulēt uz zemes. Viktorijs bija pārguris, izmisis un par visu vairāk vēlējās nokļūt mājās.

Šā gada janvārī Viktorijs kopā ar vairākiem simtiem citu nigēriešu no Lībijas atgriezās mājās un tas notika, iesaistoties arī Starptautiskajai Migrācijas organizācijai.

Viktorijs ir atgriezies savās mājās Edo štatā Nigērijas dienvidu daļā, un viņš stāsta, ka neveiksmīgais mēģinājums sasniegt Eiropu sākās ar vēlmi nodrošināt labāku dzīvi savai mātei un jaunākajiem brāļiem un māsām.

«Visu, ko es daru, es daru viņu dēļ,» stāsta Viktorijs.

Nigērijas cilvēku kontrabandas centrs

Viktorija stāsts nav nekas neparasts Nigērijas reģionā, kurā viņš dzīvo. Edo štats ir Nigērijas cilvēku kontrabandas centrs un viens no lielākajiem cilvēku kontrabandas maršrutu sākumposmiem Āfrikā.

Katru gadu desmitiem tūkstošu cilvēku no Edo štata sāk savu ceļu uz Eiropu. Šie cilvēki ir gan bēgļi, kas pamet militāru konfliktu zonas, gan arī ekonomiskie migranti, kas cer uz labāku dzīvi Eiropā. Lai finansētu šo ceļojumu, šie cilvēki vairumā gadījumu ir bijuši spiesti pārdot visu, kas viņiem pieder.

Vairāki Viktorija draugi jau iepriekš ar cilvēku kontrabandistu palīdzību bija devušies uz Eiropu. Kad Viktorijs sociālajos tīklos redzēja vairāku savu draugu ievietotās fotogrāfijas, kurās redzams, ka viņi ir veiksmīgi nokļuvuši Eiropā, Viktorijs nolēma, ka uz Eiropu dosies arī viņš.

2016.gada jūlijā Viktorijs kopā ar aptuveni desmit citiem nigēriešiem devās ceļā ar autobusu uz Nigērijas pilsētu Kano. No turienes viņi ar citu autobusu tika nogādāti Nigēras pilsētā Agadesā, bet no turienes – ar automašīnām viņi tika aizvesti uz Lībijas pilsētu Sabhu.

Šim ceļojumam Viktorijs bija atvēlējis visus savus ietaupījumus.

Astoņi briesmīgi mēneši

Nokļuvis Lībijā, Viktorijs bija priecīgs, jo cerētais galamērķis - Eiropa – nu bija pavisam tuvu.

Tomēr jaunā vīrieša optimisms pazuda, kad cilvēku kontrabandisti paziņoja, ka cilvēku grupa, kas gatavojas doties tālāk par Lībiju, nav samaksājusi. Kontrabandisti pieprasīja, lai katrs no nigēriešiem par turpmāko ceļu uz Eiropu samaksā vēl 1000 ASV dolāru. Tā kā nevienam no viņiem vairs naudas nebija, viņi, piedraudot ar ieročiem, tika nogādāti tuvākajā lauku saimniecībā un pārdoti verdzībā.

Viktorijs stāsta, ka lauku saimniecībā viņš, tāpat kā citi cilvēki, bija spiesti smagi strādāt, nesaņemot par to nekādu atlīdzību. Tāpat viņi regulāri tika sisti un tika piespiesti zvanīt saviem tuviniekiem, lai pieprasītu izpirkuma maksu, kas nodrošinātu viņu atgriešanos brīvībā.

Astoņus mēnešus pēc pārdošanas verdzībā, Viktroija māte bija spējusi sagādāt pietiekami daudz naudas, lai panāktu Viktorija atbrīvošanu no gūsta.

Pēc atbrīvošanas no verdzības, Viktorijs kādu laiku bija spiests uzturēties migrantu izvietošanas centrā Lībijā un gaidīt, kad viņam tiks atļauts doties mājās.

Nebūt par slogu

Atgriežoties Nigērijā, Viktorijs uzzināja, ka viņa māte, lai samaksātu izpirkuma maksu, nav maksājusi par īri, kā rezultātā Viktorija ģimene tika izlikta no mājām.

Nevēlēdamies būt ģimenei par turpmāku slogu, Viktorijs pieņēma lēmumu no ģimenes distancēties. Viktorijam šobrīd nav kur dzīvot, tāpat viņš pārsvarā ir spiests iztikt ar vienu maltīti dienā.

«Man tagad ar visu jātiek galā vienam,» norāda jaunais vīrietis.

Lai arī traumatiskā pieredze par Lībijā pavadīto laiku ir atstājusi smagas rētas, Viktorijs cenšas saglabāt optimismu.

«Daudzi, kas tur [uz Lībiju] devās, nav atgriezušies dzīvi,» viņš stāsta.

Viņš ir pārliecināts, ka, neskatoties uz neapskaužamo stāvokli, kādā viņš nonācis pēc atgriešanās no Lībijas, viņa dzīve sakārtosies.

«Man kaut kas jāiesāk ar savu dzīvi. Lietas nokārtosies, man tikai jāturpina dzīvot,» stāsta Viktorijs.