«Bruņota un bīstama»: šarmantā «ieroču ražotāja» Ļena Lumeļska (1)

Ļena Lumeļska jau gandrīz desmit gadus saistīta ar Latviju. Kad 2009. gadā veidoja savu nu jau pasaulslaveno zīmolu «Lena Lumelsky», viņa amatniekus atrada tieši Latvijā. Kopš 2011. gada viņai Rīgā ir savs ateljē, bet «Lena Lumelsky» kolekcijas tiek tirgotas prestižos modes veikalos Londonā, Tokijā, Ņujorkā, Losandželosā un Parīzē, arī Rīgā, Elīnas Dobeles salonā.

Portāls TVNET aicināja viņu uz sarunu par skaistumu, modi un sievietes spēku patēriņa un «īslaicīgo lietu» pasaulē.

«Mode ir īslaicīga parādība, ko radījuši mediji un korporācijas,» tas ir tavs citāts. Kur un kāda šajā visā ir dizainera loma?

Viss atkarīgs no tā, kā dizainers sevi pozicionē. Ir dizaineri - savu zīmolu vēstnieki, kuri patērētāju aicina būt tādam kā viņi, reklamē savu seju – Donatella Versače, Karls Lāgerfelds -, viņiem ir noteikts imidžs, tāds kā futrālis. Es strādāju cilvēkiem, man vissvarīgākais ir klients. Manis radītajām lietām jārunā pašām par sevi. Kā dizainere esmu tāds pats amatnieks kā visi - neesmu mākslinieks, neesmu pravietis, kurš diktē, ko jums būs valkāt nākamajā sezonā. Esmu par brīvību, par intelektu. Mode ir kā spēle. Sievietēm ir tā priekšrocība, ka viņām ierobežojumu ir mazāk nekā vīriešiem, viņas, veidojot savu tēlu, var kombinēt drēbes.Es esmu par to, lai dotu sievietēm brīvību – ne liberalizācijas ziņā, kas viņām jau ir, ne postfeminisma, feminisma ziņā... Sievietei jāizmanto tas, ka viņa ir sieviete – savs spēks un vājums. Mode ir tikai viens no instrumentiem.

Mūsdienu pasaulē mode jau vairs nenorāda cilvēka statusu, to, kādam sabiedrības slānim viņš pieder. Tagad sakrāj naudu, nopērc modīgu lietiņu, un tu jau esi citā līmenī. Viss ir sajaucies, saplūdis. Pēdējo desmit gadu laikā tiek veikti testi – dažādu zīmolu t-krekliem noņem pazīšanas zīmes: viens maksā 500 eiro, otrs 10 eiro – nekādas atšķirības.Man mode ir nevis vienkārši drēbes gabals, ko šodien uzvilki un rīt jau izmeti, jo tas vairs nav aktuāli, bet cilvēka saikne ar ķermeni, tas, kā cilvēks izjūt ķermeni, kā to pozicionē, – viņa spēle ar citiem cilvēkiem un pasauli, kurā dzīvo.

Ir profesijas, kurās saplūst cilvēka personība ar to, ko viņš rada – dziedātājs, rakstnieks. Vai par tevi var teikt, ka tu esi tas, ko tu radi?

Es esmu tas, ko es radu, taču māksliniekam ir svarīga mijiedarbe, lai to, ko esi radījis, cilvēki lietotu, lai tas būtu uzmanības un popularitātes centrā. Drēbes taču ir jāvalkā, tās nevar turēt skapī vai muzejā. Ja mēs iztēlotos, ka spēlēju un radu mūziku rokgrupā, tad es spēlētu basģitāru. Es nebūtu solists, bundzinieks, bet basists, kurš visiem pārējiem dod ritmu. Esmu komandas, nevis individuālais spēlētājs. Zvaigžņu laiks ir pagājis.

Kurš tad ir solists, zvaigzne - cilvēks, kurš valkā šo apģērbu?

Solists un zvaigzne ir ļoti liela kolektīva kopīgs darbs. Kāpēc izvēlējos modes mākslu? Man ir dažādi talanti – es zīmēju, saceru mūziku, rakstu dzeju, taču ne profesionālā līmenī. Dievinu cilvēkus, kuri kaut ko dara profesionāli, īpaši tos, kuri kaut ko dara ar rokām, – kurpniekus, maizes cepējus. Mode man ir kaut kas, ko protu darīt vislabāk. Es mīlu modi, bet no iekšpuses. Process mani interesē vairāk par rezultātu.

Par modi tu sāki interesēties sešu gadu vecumā - brīdī, kad ar bērniem spēlēji paslēpes un ielīdi drēbju skapī. Tu esi iznākusi no tā skapja vai joprojām vēl esi tur?

Nē, es vēl esmu skapī! (Smejas.) Esmu ļoti piezemēts cilvēks. Ļoti maz atceros no savas bērnības. Atmiņā palikuši kaut kādi fragmenti, nav notikumu, taču, skatoties melnbaltās fotogrāfijas, ļoti skaidri atceros, kādā krāsā bija, piemēram, tā konkrētā mammas kleita. Lietas es atceros, cilvēkus ne.

Un tā tas ir joprojām?

Vispār - jā, bet ir, protams, cilvēki, kuri atstāj iespaidu. Man saka – kad satiec cilvēku, tu viņu noskenē kā ar rentgena stariem. Nedari tā, tā nav pieklājīgi!

Profesionālais kretīnisms...

Tieši tā! Un veikalos apģērba drēbi vispirms aptaustu un tikai tad apskatu!

Satiekot svešinieku, viņu arī aptausti?

Nē! (Smejas.) Tik traki nav! Nu, tikai tad, ja es pirms tam esmu palūgusi atļauju.

Es skatījos tavas kolekcijas – dominējošais melnais, ēnu spēle, tā pati sirreālā sajūta, kā skatoties melnbalto kino. Ja tas, ko cilvēks dara, atspoguļo viņa būtību, man no tevis nedaudz bail...

(Smejas.) Nu kāpēc? Nevis melnbaltais kino, bet film noir. Kad otro reizi mācījos dizainu Antverpenē, es izvēlējos vīriešu modi. Sievietēm tobrīd apģērba ziņā bija lielāka izvēle. Vīriešiem turpretī bija dažas galējības - vai no ļoti gejiskā apģērbiem un detaļām pārblīvētā modes puse, vai arī korporatīvās pasaules mode, kur ir stingrs dress code un tad vēl ielu mode. Viss. Man gribējās vīriešu modē radīt nedaudz lielāku daudzveidību. Nepatika, ka sieviešu modē dominē visādi kruzuļi, kas cenšas imitēt sievišķību. Mani apģērbi balansē uz sievišķā un vīrišķā robežas.

Tieši šo kruzuļu dēļ personīgi man veikalu sieviešu nodaļās grūti ko atrast, vīriešu apģērbi šķiet stilīgāki un gaumīgāki.

Tas ir atkarīgs no valsts. Tirgus ir pārsātināts. Savulaik arī es drēbes pirku tikai vīriešu apģērbu nodaļā. Kad meita bija maza, es viņai pirku puiku drēbes, jo viss meiteņu apģērbs bija rozā. Kā jau teicu, mode ir spēle, un sieviete var spēlēties vairāk nekā vīrieši. Ja sieviete valkās tikai vīriešu apģērbu, uz viņas pleciem gulsies tāds pats smagums kā uz vīrieša pleciem, bet sievietes tomēr nav vienlīdzīgas ar vīriešiem. Ērtas bikses - tātad plati soļi, liela soma - tātad tev tur iebērs kartupeļu kravu. Taču, ja pie visas tās pašas atbildības nastas un pienākumiem, kas sievietei ir, viņa uzvilks šaurus svārkus, kuros grūti spert platus soļus, neērtas kurpes, kurās viņa tipinās, un paņems rokās mazu somiņu, kurā var ielikt tikai lūpu krāsu, attieksme pret viņu uzreiz mainīsies. Tas ir sievietes spēks, pat visstiprākās sievietes, kura vada milzīgu uzņēmumu. Sieviete var pirkt apģērbu vīriešu nodaļā – viņa var uzvilkt, piemēram, vīriešu jaku, bet kaut kur apakšā jābūt sievišķīgām mežģīņu biksītēm, kuras neviens neredz, taču tās tur ir...

Tu esi dzimusi Krimā, Sevastopolē. Taču tu esi multikulturālisma paraugs – tev ir ebreju saknes, tavi vecāki dzīvo Vācijā, tu esi studējusi Izraēlā, tev ir Izraēlas pase. Ilgu laiku tu dzīvoji Antverpenē, tur studēji arī maģistrantūrā, tagad dzīvo Parīzē. Cik daudz tavā sirdī palicis Krimas?

No Krimas aizbraucu 19 gadu vecumā un nekad dzīvē vairs tur neatgriezos. Krima atmiņā palikusi kā skaists tēls, kuru es negribētu sagraut. Šis tēls nekādi nav saistīts ar politiku, militarizāciju. Pat šodien daudzi man pazīstami cilvēki tur joprojām dzīvo savā pasaulē, nesaprotot, kas patiesībā notiek, viņiem svarīgāka ir iekšējā dzīve.

Bērnībā es tur biju laimīga. Nezinu, vai jelkad dzīvē gribētu tur atgriezties... visdrīzāk jau nē. Saka – cik reižu dzīvē cilvēks maina mītnes zemi, tik dzīves viņš izdzīvo. Mēs saskaramies ar citu vidi, citu mentalitāti, citiem cilvēkiem, atklājam sevī kaut ko jaunu.. tas viss mūsos ir, bet mēs to iepazīstam tikai konkrētajā vidē. Es noteikti esmu krievu kultūras mantojuma cilvēks. Nekad kritiski neskatos uz citu kultūru īpatnībām. Es cenšos no visām kultūrām paņemt sev to, kas man visvairāk piemērots. Latvijā es sajutu cilvēku īpašo saikni ar dabu, nekur citur neko tādu neesmu redzējusi. Taču Krima man šķiet kā nereāla zeme, kuras varbūt nekad nav bijis, tā palikusi manā atmiņā kā idealizētā sapņu mākonī, lai tā tur arī paliek.

Kāds fotogrāfs reiz teicis – «Kad fotografēju cilvēkus ar krāsu foto, es fotografēju viņu apģērbu. Kad fotografēju melnbaltajā foto, es fotografēju viņu dvēseles.» Velkot paralēles, tavi darbi tad vairāk ir par cilvēka dvēseli, nevis vienkārši drēbēm.

Agrāk cilvēki baidījās fotografēties, jo uzskatīja, ka viņiem atņems dvēseli... Nē, apģērbs nekad tomēr nebūs par cilvēka dvēseli. Krāsas neesamība man ļauj vairāk uzmanības veltīt struktūrai, skulpturālajai daļai, trīs dimensijām. Ja nav krāsu, ja ir vienkāršs materiāls, vairāk var pievērsties formai. Melnais man ir kā skulptoram māls - pamats, no kura veidot ļoti dažādas lietas. Īpašāks materiāls parasti diktē savus noteikumus... mežģīnes, trikotāža. No vienas puses – man vienmēr patikusi melnbaltā fotogrāfija, melnbaltais kā tāds, no otras – pasaule nav melnbalta. Pat ne pelēka. Ir ļoti daudz dažādu nokrāsu. Dažkārt melnbaltais nepieciešams, lai uzliktu akcentu. Ja nebūtu ēnu, nebūtu gaismas. Nebūtu sliktā, nebūtu arī labā.

Medijos tevi dēvē par «melnā advokāti»...

Kā jau teicu, melnais ir pamats. To var dažādi pagriezt, radīt vairāk detaļu. No otras puses - melnais absorbē krāsas, enerģiju. Kāpēc intelektuāļi, dizaineri valkā melnu? Tas ir kā aicinājums sabiedrībai: «Neskatieties uz manām drēbēm, skatieties uz manu personību! Apģērbs ir tikai mans iesaiņojums, mans futrālis!» Vienlaikus melnais viņus norobežo, pasargā no apkārtējās pasaules. Bet šodienas pasaulē mēs taču visi esam par enerģijas apmaiņu, par multikulturālismu. Melnais it kā kļuvis par mūsu ienaidnieku, pasaulei vajadzīgas krāsas, bet melnais ir krāsu neesamība, dabā melnās krāsas nav.

Ir arī viedoklis, ka melnajā saplūst visas krāsas.

Visas krāsas kopā, bet enerģētiski melnais no sevis neko neatdod – tikai iesūc sevī vai aizsargā. Pašpietiekamu cilvēku nav - enerģiju, domu apmaiņa ir nepieciešama ikvienam. Šajā ziņā melns nav laba krāsa. Drāmai, dramaturģijai, imidžam – burvīgi! Lai dzīvotu pasaulē kopā ar citiem cilvēkiem – nē.

Es vienkārši domāju – ja melnais apvieno visas krāsas, kāpēc to dēvē par «skumju»?

Skumja krāsa tā skaitās vairāk Eiropas kultūrā. Pat bēru apģērbs savulaik bija nevis melns, bet violets. Melnais apģērbos ienācis no vīriešu apģērba sava praktiskuma dēļ, uz tā grūtāk pamanāmi netīrumi, tas ir izturīgāks. Melno apģērbā ieviesa Koko Šanele, melnais tolaik skaitījās nabadzīgo krāsa... Nē, es nedomāju, ka melnais ir skumja krāsa, emocijas un nozīmi tam piešķir cilvēks. Melnais var nozīmēt spēku, melna āda ir sekss tīrā veidā, melns kosmoss - nekā neesamība, no kuras kaut kas rodas.

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, ka Latvijas cilvēku drēbēs trūkst krāsu, mēs staigājam pelēkā 50 nokrāsās.

Latvijas cilvēku apģērbā es redzu saikni ar dabu, līdzīgi kā Skandināvijas valstīs – debesu, jūras, zemes, akmens krāsas. Kopējā ainava ir pelēka, ja izslēdz zaļos mežus, kuru te ir ļoti daudz.

Uz Latviju pirmo reizi atbraucu 2010. gadā profesionālu interešu dēļ, es šeit dibināju savu zīmolu. Savādi, saka – jo cilvēks kļūst vecāks, jo mazāk iespēju, ka viņš satiks savu dvēseles radinieku vai īstu draugu, taču šeit, Latvijā, es esmu satikusi šādus cilvēkus. Man latviešu mentalitāte šķiet ļoti interesanta - it kā eiropiešu, taču citāda. Latvija man ir kā jauna skola, es šeit mācos to, ko iepriekš nezināju.

Šausmīgi banāls jautājums, tomēr paprasīšu – kādi mēs, latvieši, esam, kā tev šķiet?

Kad pirmo reizi atbraucu uz Latviju, biju ļoti pārsteigta, jo nezināju, ka te ir tik bagāta kultūra, burvīga daba, tāda arhitektūra! Eiropeiskā sajaukums ar... nezinu... padomju laika mantojumu dod šai vietai un cilvēkiem ko ļoti īpašu, lai gan sākumā man tas šķita smieklīgi. Latvija atšķiras no Skandināvijas valstīm, kur cilvēki ir tādi ... izsaldēti... Tur iestājies mūžīgais sasalums, viss ir estētiski skaists un perfekts, ideāls. Latvijā cilvēki varbūt ir noslēgtāki nekā krievi, bet ļoti interesanti ar kaut ko savu, ļoti īpašu – gan vizuālā, gan mentalitātes ziņā. Kad pirmo reizi šeit atbraucu, visi žēlojās par grūtajiem dzīves apstākļiem – ne tikai vienkāršie strādnieki, kuri visur vienmēr žēlojas un gaida, kad valdība mainīs viņu dzīves. Nē, sūrojās arī mākslinieki. Man gribētos, lai latvieši vairāk spētu sevi novērtēt un saskatīt savu vērtību. Biežāk aizbraukt uz Venēcijas biennāli, apskatīties Latvijas paviljonu un nedaudz palepoties ar sevi. Tagad, kad atrodos ārzemēs un pieminu Latviju, saku: «Jūs nezināt Latviju?! Jums tur noteikti jāaizbrauc!»

Runā, ka rakstniekiem rakstīšanas process ir kā psihoterapija, viņi savas problēmas no sevis noraksta. Kā ir apģērba dizainerim? Tu vari savas problēmas «nošūt no sevis nost»?

Man negribētos, ka cilvēki valkātu manas refleksijas. Man svarīgāk, ka cilvēki valkā manu apģērbu un tas viņiem uzlabo garastāvokli. Es pati sevis veidoto apģērbu sāku valkāt pavisam nesen. Pirms tam staigāju džinsos un baltā t-kreklā, tāds pavisam no-fashion. Es veidoju apģērbu, bet pati it kā atrados ārpus modes. Pats apģērba radīšanas process, kad kaut ko veido ar rokām, man ir sava veida meditācija, tas iztīra galvu. Tas ļoti labi nomierina tarakānus galvā. Visiem iesaku ieviest šujmašīnu!

Kādā no intervijām tu teici, ka skaistais slēpjas nepilnību harmonijā. Skaistā būtība ir viena no mūžīgajām, fundamentālajām un pretrunīgākajām tēmām Rietumu filozofijā. Kā tu definētu skaistuma konceptu šodien?

Mana astroloģiskā zīme ir Svari, varbūt tāpēc es dzīvē visur meklēju balansu. Harmonija ar cilvēku, partneri, dabu, apģērbu. Tāpēc vienmēr saku, ka svarīgāk, lai cilvēks ģērbtos nevis moderni, bet harmoniski, lai tas piestāvētu tieši viņam. Skaistums slēpjas harmonijā – vai tā būtu nepilnību harmonija vai tavu vibrāciju harmonija ar apkārtējo pasauli. Katram tā ir sava, lai tā arī paliek, lai nav viena standarta.

Kants vienmēr centies izprast skaistuma fenomenu. Viņa izpratnē skaistums ir universāls – vienīgā izjūta, ko mēs visi varam sajust bez nepieciešamības komunicēt. Vai šodienas kontekstā tas joprojām tā ir? Skaistums taču ir kļuvis par produktu, kurš tiek pārdots tieši ar komunikācijas palīdzību medijos.

Ja par Skaistumu runājam no filozofiskā aspekta, tad Skaistums ir tāds pats jēdziens kā Mīlestība. Katram cilvēkam Mīlestība ir kas cits, ja neskaita ļoti reliģiozus cilvēkus, kuri teiks, ka mīlestība ir Dievs, kas arī ir taisnība, taču tā ir tikai viena no Mīlestības definīcijām. Es neesmu pret skaistuma industriju. Jauki, ka cilvēki atklājuši dezodorantus, botoksu, lai jau ir visas tās mākslīgās krūtis, kuras var pielikt atkarībā no modes tendencēm Instagramā. Varbūt drīz skaistums būs kā konstruktors – katru dienu varēs pielaikot un ielikt tādas acis, kādas attiecīgajā dienā gribēsies. Galvenais, kas cilvēkam ir galvā.Nezinu, vai skaistums glābs pasauli, taču sievietei tas noteikti ir ierocis. Un es esmu ieroču ražotājs, kurš sievietēm piegādā munīciju.

Modei jābūt skaistai?

Modei jābūt dažādai, tā ir spēle.

Kā tev šķiet, tu esi piedzimusi pareizajā gadsimtā?

Šķiet, ka jā. Šis gadsimts man dod lielāku izvēles brīvību.

Tu visu laiku esi kustībā – modes skates visā pasaulē, jaunu kolekciju radīšana... Kā tajā visā nepazaudēt dzīves garšu? Krievu rakstniekam Viktoram Peļevinam ir doma, ka dzīve ir kā vilciens un brīdī, kad pārstāj dzirdēt riteņu klaboņu, tu kļūsti par parastu pasažieri. Svarīgākais ir palikt vilcienā un nekļūt par pasažieri. Vai tev izdodas nekļūt par pasažieri?

Pēdējā laikā es dzirdu ne tik daudz šī vilciena riteņu klaboņu kā dzīves šalkoņu... tās dzīves, kas lido aizvien ātrāk un ātrāk, tas mani biedē. Gribas teikt: stop, izbaudi šo mirkli! Apstādināt mirkli esmu iemācījusies tikai nesen, un tam nepieciešams ļoti maz, ļoti vienkāršas lietas – saules stars no mākoņiem... Dzīve sastāv no vienkāršām, skaistām un labām lietām, kuras mēs nepamanām, jo cilvēka prāts tā iekārtots, ka atceras tikai slikto. Tāpēc galvā jābūt tādai kā krājkasītei, kurā vismaz domās piefiksēt un «iemest» visus vienkāršos, skaistos mirkļus, kuru patiesībā ir tik daudz. Tad nav grūti nekļūt par pasažieri...