LTV: Martinsons un Ameriks kopā lidojuši uz Antāliju

LTV ziņo, ka lidojums noticis pirms pusotra gada -- Martinsons un Ameriks ar ģimenēm uz Antāliju ar vienu un to pašu reisu devušies 2016. gada pavasarī. Kopā ar viņiem bijis arī Amerika padomnieks Mareks Gailītis ar ģimeni. Atbildot uz «de facto» jautājumiem, Andris Ameriks paskaidroja, ka uz Antāliju dodas divreiz gadā un laiku tur pavadā tikai ar savu ģimeni: «Es tur no rīta līdz vakaram sportoju. No rīta 6 km ir jānoskrien, tad 1,5 km jānopeld, tad ir vieglas pusdienas, tad ir sporta zāle, tad ar dēliem tenisa mačs, tad pirts un gulēt. Vairāk citu nodarbību man tur nav».

Prasīts, vai Antālijā bija apmeties vienā viesnīcā ar Martinsonu, Ameriks atbildēja: «Nezinu, uz kuru viesnīcu brauca Martinsons, Turcijā ir daudz viesnīcu». Ameriks paskaidroja, ka lidmašīnā «tuvāk par 2-3 rindām starp mums nebija».

«de facto» skaidro, ka šo informāciju varētu uztvert kā jaunu apliecinājumu saistībai starp Martinsonu un Ameriku. Mediji Martinsonu bieži vien dēvē par politiķiem pietuvināto uzņēmēju. Viņa ģimenes bizness atbalstījis ar partiju «Vienotība» un «Latvijas Attīstībai» politiķiem saistītus sporta un mākslas projektus, viņš finansējis lielformāta karoga uzstādīšanu Rīgā– to organizējusi Nacionālās apvienības deputāta Riharda Kola biedrība. Tomēr šobrīd ietekmīgākais politiķis, ar ko saista Martinsonu, ir Rīgas vicemērs Andris Ameriks.

Pērn no Maltas uzņēmumu reģistra noplūdušajos materiālos jeb «Maltos failos» ir dokumenti, kas norāda - ātro kredītu uzņēmums «4finance» daļēji piederējis Mārim Martinsonam – caur ārzonas firmu. Šim biznesam lielas summas bija aizdevis Andris Ameriks – zināms par teju miljonu eiro (politiķis joprojām turpina pelnīt no šī darījuma). Turklāt sākumā Ameriks aizdevis nevis «pa tiešo», bet caur vēl vienu ārzonas firmu. Portāls rus.lsm.lv raksta, ka Māris Martinsons bija saistīts arī ar šo uzņēmumu. Andris Ameriks sarunā ar LTV to komentēja šādi: «KNAB tieši par to veica pilnu pārbaudi, un ir dokuments, ka nekas nav pārkāpts».

Sižeta tapšanas laikā «de facto» mēģināja sazināties gan ar Māri Martinsonu, bet viņš uz zvaniem un īsziņām nereaģēja. Savukārt viņa advokāts Aivars Purmalis uz jautājumiem pēc būtības neatbildēja.

«Norvik banka» piedāvā valstij krāpšanas lietā ierauto vēja parku

Viens no «Norvik bankas» priekšlikumiem starptautiskās arbitrāžas izbeigšanai pret Latviju ir krāpšanas lietā ierautā vēja parka «Winergy» pārdošana valstij, noprotams no bankas īpašnieka Grigorija Guseļņikova teiktā intervijā Latvijas Televīzijai.

Apgrūtinājums, ko «Norvik bankai» rada vēja parks Ventspils novadā, ir viens no iemesliem, kādēļ banka decembra vidū iesūdzēja Latviju Pasaules Bankas šķīrējtiesā Vašingtonā.

Gadījums ar «Winergy» ir komplicēts, bet stāsta īsā versija ir šāda - igauņu investori saņēma bankā 50 miljonu kredītu vēja parka attīstīšanai; bankai radās aizdomas, ka naudu viņiem nevēlas atdot; policija sāka izmeklēšanu par krāpšanu; banka un igauņi noslēdza mierizlīgumu; vēja parks pārgāja bankas īpašumā; taču krimināllieta ir nosūtīta tiesai un vēja parks aizvien ir apgrūtināts; banku uzraugs to uzskata par riskantu aktīvu; tādēļ bankai piemēro augstākas prasības.

«Šī vēja parkam izsniegtā kredīta summa ir lielāka, nekā maksimālā iespējamā kredīta summa, kas pieļaujama pēc mūsu bankas kapitāla. Formāli tas ir pārkāpums. Bet vai tas ir mans pārkāpums? Tas ir vēsturisks pārkāpums, ko es esmu mantojis,» pauž Guseļņikovs.

Viņš skaidro, ka varētu parku pārdot, bet neviens to nepērk, kamēr kompānija «Winergy» ir ierauta krimināllietā. Situāciju varot atrisināt, bankai atsakoties no materiālajām pretenzijām.

«Bet ja mēs atcelsim visas materiālās pretenzijas, jūs saprotat, kas notiks ar krāpšanā apsūdzētajiem. Materiālie zaudējumi nevienam nav. Viņi varēs būt brīvi. Mēs negribam viņiem dot tādu iespēju,» saka Guseļņikovs.

Guseļņikovs uzskata, ka «ļoti labs mūsu procesa risinājums» būtu, ja valsts vai kāds tās uzņēmums, piemēram, «Latvenergo» atpirktu vēja parku.

Līdz šim gan «Norvik banka», gan valsts ļoti skopi bija komentējušas starptautiskā strīda iemeslus. Valsts kanceleja iepriekš «de facto» skaidroja, ka vienošanās pirms tiesas netika panākta, jo bankas pārmetumi valstij nebija līdz galam saprotami, bet piedāvātie risinājumi nebija juridiski iespējami.