Šodienas redaktors:
Artūrs Guds

Linda Mūrniece: beigu skaistums, un es sāku jaunu dzīvi!

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Nereti, vēloties ko mainīt savā dzīvē, mēs, sievietes, nogriežam matus, nopērkam kurpes vai dullākās izlec ar izpletni. Tas ir kā simbols vai robeža jaunai, mūsu dzīvei! Viņa – uzņēmēja Linda Mūrniece arī izlēma pāršķirt savā dzīvē jaunu lappusi. Tiesa, viņa to izdarīja arī burtiski – izdodot savu pirmo grāmatu «Gandrīz dienasgrāmata». Par to, kā grāmata tapa un kā šobrīd jūtas Linda, viņa stāsta pieneņpūkas viegluma sarunā.

Gerda: Kurā brīdī tu sajuti sevī to klikšķi – esmu gatava rakstīt grāmatu? Kā tas notika?

Linda: Es visu laiku kaut ko rakstu... Blogus, rakstus žurnāliem, īsas piezīmes sociālajos tīklos. Draugi ik pa laikam teica, ka to visu vajadzētu apkopot. Kad par to sāka runāt arī cilvēki, kas strādā izdevniecībā, aizdomājos nopietnāk un sāku strādāt pie grāmatas izdošanas. Draudzene Solvita Velde pacietīgi apkopoja manus tekstus, es rakstīju vēl klāt speciāli grāmatai domātus, un dažu mēnešu laikā grāmata bija gatava.

Gerda: Dienasgrāmatas formāts rakstniecībā vienmēr ir drosmīgi izvēlēts stils. Ne katrs to spētu. Kā bija ar tevi – sajuti, ka kauss ir pilns un līst pāri malām, vai tomēr grāmata tev ir kā svaigs elpas vilciens?

Linda: Grāmata ir kā

robežšķirtne starp manu pagātni un nākotni, kā simbols tam, ka kaut kāds periods ir beidzies un tas ir jānoformulē.

Gerda: Pieneņu pūka. Pieminēji to arī grāmatas atvēršanas brīdī. Tā parasti simbolizē beigu skaistumu – puķīte izzied, atliek skaisti nopūst pieneņgalvas trauslo pūku mākoni. Un gaidīt nākamo pieneņu pļavu. Vai aptuveni tā varētu raksturot tavu pēdējo mēnešu dzīvi un sajūtas?

Linda: Tu tik skaisti to noraksturoji, ka man nav ko piebilst. Gribētos arī pašai to pieneņpūkas vieglumu visā – darbā, dzīvē, sajūtās.

Gerda: Kāpēc grāmata sākas ar 2012. gadu? Un 1. janvāri?

Linda: Arī tad – 01.01.2012. bija kāds posms manā dzīvē noslēdzies un sācies jauns.

Biju tikko izšķīrusies ar bērnu tēvu, aizgājusi no politikas un mainījusi daudzas citas lietas dzīvē.

Gerda: Aizkustinoši bija lasīt par tavu omīti vai precīzāk Māti, kā tu viņu sauc, jo tevi uzaudzināja savā nesavtīgā mīlestībā. Jā, un no kuras esi mantojusi sakniebtās lūpas, kad par kaut ko esi neapmierināta vai spīts iezogas prātā. Ja būtu iespēja piesēst ar viņu pie tējas tases – ko tu vēlētos viņai pasacīt?

Linda: Viņa vienmēr gribēja sagaidīt savu 100 gadu jubileju, jo tad pie viņas brauktu ciemos prezidents. Es gribētu viņai pastāstīt par to, ka viņas mazmeita ir bijusi ministre un kā man tur gājis, pastāstīt, kā man tagad bez viņas klājas, ka man viņas pietrūkst. Ir pagājuši gandrīz 17 gadi, kopš viņas nav, bet tad, kad gribas raudāt, es vienmēr atrodu sevi pie viņas kapos. Stāstot, kas noticis. Domāju gan, ka viņa to visu zina tāpat, nebūtu nekas jāsaka. Ticu, ka tā ir.

Gerda: Haralds un Helēna arī, protams, caurvij grāmatas saturu brīžam visai atklāti. Atklāšanas svētkos tu pateicies saviem lolojumiem, ka viņi ir izvēlējušies tieši tevi. Jūsu attiecības laikam neaprobežojas tikai ar skolas atzīmju pārbaudīšanu vai kabatas naudas noskaitīšanu… Pastāsti, kā ir būt Helēnas un Haralda mammai?

Linda: Mani bērni ir arī mani draugi. Mans vislielākais atbalsts. Viņi vienmēr ir blakus. Mēs daudz sarunājamies. Par visu. Dzīvi, darbu, skolu, draugiem, mīlestību, attiecībām.

Cenšos būt viņiem mamma, ar ko lepoties. Priecājos, ka mums vienmēr ir pilna māja ar viņu draugiem un arī viņi mani pieņem par savējo.

Gerda: Protams, arī politika, kas ir daļa tavas senākās dzīves, ielavās grāmatā. Ko tu mācījies no šā ne visai vieglā dzīves posma?

Linda: Mācības bija dažādas. Ne tikai sāpīgas. Tas, kas visvairāk noder šobrīd praktiski, – protu atšķirt, kas ir svarīgs un kas ne. Necenšos izdarīt visu pati, deleģēju darbus bērniem, kolēģiem. Esmu iemācījusies pateikt nē cilvēkiem, kuri grib izmantot, un iemācījusies viņus atšķirt no tiem, kam patiesi nolūki.

Esmu iemācījusies, ka grūtos brīžos blakus ir tikai īstie cilvēki, vienlaikus iemācījos arī, ka pastāv lielas nodevības.

Gerda: Pasākumā sirsnīgus vārdus tev veltīja, kā pati viņu sauc – Mans prezidents (Valdis Zatlers). Jūsu draudzība arī laikam ir kā zelta maliņa kādam tā laika lietus melnajam mākonim?

Linda: Es ļoti lepojos ar to, ko Valdis par mani pasākumā publiski teica. Ka viņš mani augstu vērtējis kā ministri. Sapratu arī, kāpēc bieži prezidenta ārvalstu vizīšu laikā biju viņa delegācijā – es vienmēr biju sagatavojusies un man varēja dot vārdu pie galda prezidentu sarunu laikā, to viņš minējis arī savā grāmatā. Šī atzinība sasniedza mani pēc daudziem gadiem un vakar atkal. Ar viņu un Lilitu (eksprezidenta Valda Zatlera sieva - Lilita Zatlere) ir ļoti interesanti sarunāties, klausīties, kāds bijis prezidentūras laiks, kādus cilvēkus sastapuši, arī atziņas par dzīvi. Kā draugi viņi prot būt blakus arī tad, kad jūt, ka tas nepieciešams.

Gerda: Grāmatā ir arī pieminēta Libāna, kas arī vairāku gadu garumā bija tavā dzīvē svarīga. Kā ir tagad, kad jūsu ceļi ar Hosamu ir pavērsušies katrs uz savu pusi? Jūti šo saikni ar Austrumu kultūru tāpat, vai tomēr tā tikai saistās ar tavu bijušo vīru?

Linda: Saikni ar Austrumu kultūru gluži tāpat kā ar bijušo vīru nejūtu. Ierakstu dienasgrāmatā atstāju, jo man šķita, ka lasītājiem būs interesanti uzzināt kaut ko par valsti, kurā viņi nekad nav bijuši un, visticamāk, nebūs. Uzzināt par to no tā, kā es to redzēju

Gerda: Vai grāmatā palika arī daļa tevis rakstītā, kas netika iespiesta? Tikai tev un pagātnei?

Linda: Protams, ir lietas, par kurām es nekad nerakstīšu publiski, un tās nenonāks ne tikai grāmatā, bet arī nekur citur. Ir arī lietas, kuras esmu šo gadu laikā rakstījusi, bet tās grāmatas izdošanas brīdī nešķita tik aktuālas, lai iekļautu izdodamo stāstiņu sarakstā.

Gerda: Grāmatā maz ir minēti tavi dzīvesbiedri, vīrieši. Kāpēc tā lēmi?

Linda: Tur ir gan

viens ieraksts vīrietim. Vīrietim, kuru nekad nesatikšu...


Gerda: Burvīgs ir teksts: «Mēs novecojam. Un ir tikai divas iespējas: pieņemt to kā jaunumu savā dzīvē un baudīt vai kā neizbēgamu ienaidnieku, ar ko cīnīties. Es uzliku savas smukās brilles un netērēju laiku sev un adatai ar diegu pierādīt, ka varu tikt galā pati.» Tas laikam arī ir atbilde, kā pati sadzīvo ar savu vecumu…

Linda: Nenovēršamas lietas var tikai pieņemt kā nenovēršamas un dzīvot tā, lai patīk. No tā, ka pārdzīvosi par to, ka noveco, tas neatkāpsies.

Bet dzīve noteikti ir krāsaināka, ja baudi katru dzīves dienu un svini pat to dienu, kad pirmo reizi uzliec brilles.

Gerda: Vai Linda pēc grāmatas iznākšanas ir mainījusies? Tu noteikti sevi esi sākusi mīlēt vairāk…

Linda: Pēc grāmatas dzimšanas dienas ballītes kopā ar draugiem es noteikti sevi mīlu vairāk. Noklausījos tik daudz labu lietu par sevi, ka nevaru nemīlēt. Esmu saslavēta ilgam laikam uz priekšu. Bet cenšos mīlēt sevi arī ikdienā un stāstīt citām sievietēm, ka ir svarīgi to darīt.

Mīlēt sevi, lai būtu prieks mīlēt arī citus.

Gerda: Kad dzersim sūnās vīnu un klausīsimies dzērves Vecpiebalgā?

Linda: Es laikam neizlaižu nevienu brīvdienu, lai dotos uz «Salnēniem» (Lindas īpašums Vecpiebalgā), tā ka gatavojamies!

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu