Vēlme aizlāpīt pasauli, adoptēt bērnu un neizdegt: profesija – bērnunama audzinātāja

Saimniece: Kā nonāci līdz darbam bērnunamā?

Liene: Tas viss aizsākās ar to, ka strādāju skolā par skolotāju, manā audzināmajā klasē sāka mācīties trīs puiši no bērnunama. Viņiem gāja grūtāk nekā citiem – visādā ziņā. Un mani neapmierināja stāvoklis, kādā viņi ieradās uz skolu. Griezos pie bērnunama un pašvaldības, cīnījos par to, lai viņi dabūtu to, kas viņiem vajadzīgs, kaut vai mācību grāmatas. Pēc kāda laika bērnunamā bija vakance, un viņi piedāvāja tur strādāt, jo redzēja, ka ar aizrautību un interesi cīnījos par bērniem.

S: Kāds bija tavs amats bērnunamā?

L: Bērnunama audzinātāja.

S: Kādi bija tavi pienākumi?

L: Rūpēties par bērnu drošību un veselību, nodrošināt visu, kas viņiem pienākas, kā arī sekot līdzi, lai bērni pildītu savus pienākumus, iemācīt sociālās prasmes. Ikdienā jāseko līdzi, lai bērni būtu paēduši, nomazgājušies, sagatavojušies nākamajai dienai. Bet, protams, bērnam ir vajadzīgs kas vairāk - tā ir komunikācija, paspēlēšanās, vakara pasaka. Kā arī katram audzinātājam bija nodoti audzināšanā konkrēti bērni, kuriem jāgatavo attīstības plāns sadarbībā ar psihologu un sociālo pedagogu, un jāseko līdzi, vai bērnu attīstība norit pēc noteiktā plāna. Man bija mazs puisītis un trīs lielākas meitenes.

Parasti maiņā bijām divi audzinātāji – lielākoties kopā ar vīrieti, lai veidotos tāds kā ģimeniskais modelis un bērni pēc nepieciešamības varētu jautāt pēc padoma vai lūgt palīdzību gan vienam, gan otram. Piemēram, puiši pie manis nāca pēc padoma, kā izgriezt ieaugušus nagus.

S: Kāda bija tava ikdiena, esot darbā?

L: Ja tā bija darba diena, tad ierodoties liela daļa bērnu jau bija skolā un bērnudārzā. Bērnunamā bija palikuši tikai tie, kas apslimuši. Māsiņa parasti bija atstājusi norādes, kādas zāles vai ārstēšana bērnam nepieciešama. Pārbaudīju bērnu istabiņas un gultas, ja nu kādam bija gadījies to piečurāt, tad nomainīju veļu. Bet citādi dienas laikā vairāk tas ir darbs ar papīriem. Vakarā gan tas ir tiešs kontakts ar bērniem – parunāšanās, mājasdarbu pārbaude, kopīga laika pavadīšana. Katru dienu tiek sastādīts arī neliels apraksts par katru bērnu – svarīgākie notikumi, atgadījumi.

S: Vai, strādājot šādā profesijā, ir jābūt īpašam aicinājumam?

L: Noteikti. Manuprāt, nevar strādāt ar vienaldzīgu attieksmi un nākt uz bērnunamu tikai tāpēc, ka vajag naudu. Ir jābūt vēlmei palīdzēt, ir jābūt ieinteresētībai bērnā.

S: Vai, tavuprāt, strādāt bērnunamā ir savādāk nekā bērnudārzā vai skolā?

L: Protams! Pirmkārt, lielāka atbildība. Otrkārt, tu esi tas, kas bērnam iemāca noteiktas vērtības. Tas, kurš iepazīstina ar pasauli ārpus bērnunama – braucām uz baseinu, uz kino vai citām aktivitātēm, vedām bērnus sabiedrībā. Atbildīgs esi par to, kas notiek ar bērnu, kaut arī ir grūti izsekot visam līdzi, jo maiņas (1 maiņa ir 24 stundas – aut.) ir ik pēc pāris dienām un tu neesi bijis katru brīdi blakus. Protams, tāpēc svarīga šādā iestādē ir saziņa starp audzinātājiem. Ideālā variantā viss norit bez starpgadījumiem, bet bieži vien iekšējās konkurences dēļ tā nenotiek. Kāds audzinātājs bērniem atļauj ko vairāk vai arī neatstāj būtiskas piezīmes par to, ko bērns ir darījis vai pateicis. Bet mana atbildība ar to nemazinās. Un, protams, spēja izsekot līdzi bērnu gaitām vēl ir atkarīga no tā, kāds kontakts ir ar bērniem.

S: Kādas tev bija attiecības ar taviem četriem audzināmajiem bērniem?

L: Ar vienu no meitenēm man neizveidojās ciešs kontakts, bet viņa gan bija īsu brīdi. Bet ar divām meitenēm man izveidojās ļoti labas attiecības, vēl aizvien ar vienu no viņām komunicēju. Tikāmies arī pēc tam, kad vairs nestrādāju bērnunamā, – vienkārši tāpat vai arī meitenēm bija kas nepieciešams skolas jautājumos - vienai no viņām mācīju adīt zeķes.

Par mazāko puisīti (tobrīd bija 5 gadi) – sākotnēji bija tā, ka viņš nemācēja apskauties, bija ļoti grūti viņu pie tā pieradināt. Viņš bija nācis no nelabvēlīgas ģimenes un nezināja, ka var būt šādi uzmanības apliecinājumi.

Lasīju vakaros pasakas, ejot gulēt, iedevu buču, bet viņš to īsti nepieņēma un nesaprata.

Pēc laika gan viņš jau zināja, ka viņam vajag pasaku un buča viņam pienākas, bija iemācījies arī samīļoties.

S: Bet vai tas ir tavs uzdevums bērnam iemācīt sapratni par mīlestību un tuvību pret otru cilvēku, vai arī tas paliek tavā ziņā, ko tu viņam iemāci turpmākai dzīvei?

L: Savā ziņā tās ir sociālās prasmes, kuras man ir jāiemāca viņam. Labi, varbūt buča uz nakti man nav jādod, tā ir mana iniciatīva. Grūti jau noteikt to robežu. Tas ir katra audzinātāja sajūtu līmenī. Bet, jā, man ir jāiemāca viņam komunicēt, uzvesties sabiedrībā – dažādās vietās un situācijās.

Runājot par puisīti – man ar viņu izveidojās ļoti labs kontakts, bērnunamā viņš bija jaunākais un dzīvoja tur diezgan ilgu laiku. Ja citiem bērniem vēl ik pa laikam ciemos brauca vecāki, tad šim puisītim vecāku nebija. Gribēju viņu adoptēt, bet es neatbildu vajadzīgajām prasībām – tobrīd precējusies nebiju, dzīvoklis bija īrēts, nevis pašai savs. Gribēju pat pierunāt savus vecākus, lai viņi adoptē. Bet viņi apsvēra visus «par» un «pret», saprata, ka viņš tomēr ir pārāk maziņš un ka viņi varētu nesagaidīt puisīša 18 gadus un tad būt jau miruši. Viņi negribēja, lai bērnam vēlreiz būtu jāpiedzīvo vecāku zaudējums.

Bet viņu adoptēja, šobrīd puisītis ir ārpus Latvijas, labā ģimenē, ar kuru izveidojās labs kontakts. Kādu laiku viņi man ziņoja par to, kā iet bērnam, sūtīja bildes.

S: Kā bērns uztvēra šķiršanos no tevis?

L: Viņš saprata, ka tā būs viņa ģimene, ka viņam jādodas turp. Pirms adopcijas viņi pavadīja mēnesi kopā un ļoti pieķērās viens otram. Kamēr tika kārtoti adopcijas dokumenti, vecāki atradās savā mītnes zemē, puisītis vēl šeit. Bet mēs regulāri sazvanījāmies skaipā, tulkoju viņu teikto. Nopirku bērnam bilžu vārdnīcu, lai viņš varētu sākt apgūt jauno valodu, kurā turpmāk runās.

S: Vai tev sirds nelūza šādā brīdī?

L: Pirms viņam atbrauca pakaļ, mēs pasēdējām, parunājāmies, apskāvāmies, viņš pasēdēja man klēpī, mēs mazliet padūdojām... Tad atbrauca vecāki.

Teicu, lai skrien viņiem pretī, viņš uzvilka zābaciņus, jaciņu un tā arī aizskrēja, gluži kā filmās rāda.

Viņi samīļojās, sabučojās. Es, protams, apraudājos, bet sapratu, ka viss būs labi.

S: Kā ir ar pārējiem bērniem – viņi visu laiku dzīvo gaidās, kad atbrauks viņu jaunie vecāki un viņus adoptēs?

L: Kaut kādu laiku viņi cer, ka ar viņiem notiks tāpat kā ar šo mazo puisīti. Bet liela daļa bērnu - tie, kas ir vecāki, saprot, ka ar viņiem tā nenotiks, ka viņi ir par lielu, un tad viņus pārņem nolemtības sajūta. Kā arī daļa no bērniem nemaz nebija nodoti adopcijā, viņi tika izņemti no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm ar domu, ka, iespējams, vecāki labosies un tad bērni varēs atgriezties.

S: Ar katru bērnu, kas atrodas bērnunamā, nāk līdzi arī viņa stāsts, bieži vien tie ir pārāk skaudri un sāpīgi; vai spēji neielaist šos stāstus savā dzīvē?

L: Es nespēju. Bija situācijas, kad pēc diennakts maiņas gāju mājās, sakrājies bija viss pa dienu redzētais, dzirdētais un vienkārši raudāju. Citas reizes pēc maiņas nespēju aizmigt.

Grūti bija būt līdzās bērniem, kuri nesaprot, kāpēc viņi ir nonākuši bērnunamā, ja vecāki ir dzīvi.

Viņi bija nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, bet vienalga mīlēja savus vecākus un gribēja atpakaļ. Bet darbā es turējos, gribēju, lai bērni jūt, ka uz mani var paļauties, ka neesmu kaut kāds par sevi nepārliecināts «puņķis». Protams, bija reizes, kad raudāju darbā, bet tas bija kopā ar bērniem par kādu konkrētu notikumu.

S: Visi esam tikai cilvēki, ir tikai normāli, ka kāds mums ir tuvāks, kādu mīlam vairāk, citu mazāk; ja runa ir par bērniem – kā vienlīdzīgi sadalīt savu uzmanību un mīlestību?

L: Katram audzinātājam ir tie četri bērni, par ko viņš rūpējas vairāk un neapzināti savu mīlestību pret viņiem arī izrāda vairāk. Bet pārējie bērni to saprot, jo katram ir tāds audzinātājs.

S: Kāda, tavuprāt, ir bērnunamu un adopcijas sistēma mūsu valstī?

L: Man šķiet, ka šobrīd ir vienkāršāk nekā kādreiz. Manā paziņu lokā ir četras ģimenes, kuras ir adoptējušas bērnus.

S: Vai jūs kā darbiniekus kāds pārbauda? Tieši jūsu profesionalitāti.

L: Protams. Periodiski bija pārrunas. Bija pašai sevi jāmotivē, jāizvirza mērķi, jāsastāda darba plāns. Pēc gada jāpārbauda, vai uzstādītos mērķus esmu sasniegusi. Papildus bija pārrunas ar vadību, sociālo pedagogu un psihologu, kuri analizēja, vai tieku galā ar pienākumiem. Bet tikšanās un nelielas pārrunas ar nosauktajiem speciālistiem bija katru dienu, lai izvērtētu dienas notikumus un piemeklētu pareizākos risinājumus, ja tādi bija nepieciešami.

S: Strādājot blakus citiem bērnunama darbiniekiem, visticamāk, redzēji viņu prasmi strādāt ar bērniem un attieksmi, vai, tavuprāt, visi ir savās «īstajās» vietās?

L: Man jau šķiet ka tie, kas strādāja mūsu bērnunamā, bija savās vietās. Mani vairāk baida tie darbinieki, kuri strādā gadiem ilgi, jo, manuprāt, viņi pierod un nocietinās, izpilda programmas minimumu un viss. Savukārt jauni darbinieki ir aktīvāki, ieinteresētāki. Es, piemēram, nevarētu strādāt ilgi, nevis tāpēc, ka nocietinātos, bet tāpēc, ka izdegtu.

S: Turpinot par darbiniekiem - nereti izskan skaļi stāsti par darbinieku nepieņemamu izturēšanos bērnunamos; vai tas ir sistēmas ietvaros, vai tomēr tikai atsevišķi gadījumi?

L: Par visiem bērnunamiem nevaru teikt, bet mans personīgais viedoklis – jāvērtē ne tikai audzinātājs, kurš kaut ko ir izdarījis vai neizdarījis kā vajag, bet jāskatās, kādi ir tie bērni apkārt. Ir, piemēram, tādi, kuri dzīvē ir stipri vīlušies un ir agresīvi, un viņi savādāk nemāk pieprasīt sev uzmanību, kā tikai ar agresiju. Un katrs cilvēks jau savādāk reaģē, ja viņa virzienā lido šķīvji vai naži. Ir dažādas tās situācijas, un iespējams, ka kādā no situācijām kāds nesavaldās. Reizēm situācijas ir izprovocētas un tu nezini, kurā pusē nostāties. Manuprāt, uz šādām iestādēm neiet strādāt cilvēki, kas apzināti grib nodarīt ļaunu. Bet, protams, gadās arī izņēmumi.

S: Pavisam nesenā pagātnē skaļi tika diskutēts par situāciju psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ainaži» - no vienas puses, pārkāpts ir viss, ko vien var pārkāpt, – ir nodarīts pāri bērniem, bet no otras puses – noteiktas darbības ir veiktas tikai tamdēļ, lai bērni nenodarītu sev vēl vairāk pāri, iespējams, pat paglābjot dzīvību. Kur šeit lai atrod taisnību?

L: Taisnība, manā skatījumā, ir pa vidu. Lielākā daļa bērnu, kas tur nonāk, ir no bērnunamiem. Bet viņi tur nenonāk vienkārša lēmuma dēļ. Bērni pirms tam ir bijuši pie psihologa, psihiatra, narkologa un tikai pēc šo speciālistu diagnozes tiek sūtīti uz «Ainažiem». Manā skatījumā, daļa bērnu, kuri nokļūst šādās iestādēs, ir nonākuši tur nepamatoti, tāpēc ka viņi ir agresīvāki, dzīvē vairāk vīlušies, attiecīgi ar viņiem mazāk strādā vai arī nav tās kapacitātes, lai veltītu viņiem vairāk laika. «Ainažos» strādā ar to, ko viņiem «nodod», bet varbūt būtu jāizvērtē, kāpēc tie bērni tur nonāk. Parasti tas ir noteiktu situāciju vai konfliktu dēļ, kad tiek apdraudēts pats bērns un apkārtējie. Bet būtu vērts padomāt par atsevišķām telpām bērnunamos, kur agresijas pārņemtiem bērniem nomierināties. Protams, tas nenostrādātu visos gadījumos, bet, iespējams, reizēm brauciens uz «Ainažiem» tiktu atlikts.

S: Vai šāds darbs cilvēku ceļ, dodot gandarījumu, vai tomēr nospiež, atstājot smaguma sajūtu?

L: Manā gadījumā, šķiet, ka vairāk nospiež.

Es uz lietām skatos plašāk – zinu, ka visu pasauli nevaru aizlāpīt.

Vēl aizvien sazinos ar vairākiem bērniem no bērnunama, bet apzinos, ka tādu bērnu ir daudz, ka uzmanību viņiem vajag daudz. Es nevaru visiem palīdzēt, un tas mani dara bēdīgu. Bet, ņemot vērā, ka man pašai nav savas ģimenes, es nevaru vairs dot. Jau pietiekami daudz esmu atdevusi bērnunama bērniem vai citiem audzināmo klašu bērniem.