Pārdomām: vai nāve vienatnē tiešām ir kaut kas tik šausmīgs?

Kad cilvēks savu nāvi sagaida slimnīcā vai aprūpes namā, darbinieki vienmēr sazinās ar mirēja radiniekiem, lai tie apciemotu bēduli tā pēdējās stundās. Zināms, ka tas ir emocionāli smagi visiem, īpaši jau aizgājēja radiniekiem. Turklāt reizēm šis mirstošais cilvēks aiziet viņsaulē, kamēr attiecīgais radinieks ir aizgājis padzerties vai nosnausties. Tad uz radinieka sirds gulstas pašpārmetumu nasta.

Pastāv neskaitāmi literatūras darbi, kuros tiek spriests par to, kāda tad ir labas un pienācīgas nāves definīcija. Tiesa, tā noteikti var atšķirties dažādās kultūrās, tomēr šķietami skaidrs ir viens – nevienam nevajadzētu nomirt vienatnē.

Tomēr daži cilvēki, gluži pretēji, tiecas nomirt vienatnē. Tie nevēlas, lai viņiem būtu apkārt ģimenes locekļi, vēl jo mazāk – ārsti, māsiņas vai mācītāji.

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Mortality», skaidrots – kamēr aprūpes namu un slimnīcu māsiņas uzskata, ka nevienam nevajadzētu nomirt vienatnē, pastāv neskaitāmi gadījumi, kad cilvēks miršanai nolūko brīdi, kad ģimenes vai kāda cita klāt nav.

Pētījums (Angļu val.)

Tajā pašā pētījumā minēts, ka, aptaujājot sirmgalvjus, atklājās, ka lielākā daļa no viņiem nāvi neuztver kā kaut ko sliktu, drīzāk pat vēlamu. Daudziem no aptaujātajiem sirmgalvjiem ļaunāk par nāvi vientulībā bija dzīvošana aprūpes nama sprostā.

Ir laiks sākt runāt par šo tēmu, rakstīts pētījumā. Ir jāsaprot, ka katrs cilvēks savā nāvē tāpat kā dzīvē var vēlēties dažādas lietas. Sapratne var palīdzēt ne tikai pašiem mirējiem, bet arī cilvēkiem, kas kāda iemesla dēļ nav varējuši būt blakus mīļotajam cilvēkam tā nāves brīdī un par to smagi pārdzīvo.